Horeogrāfe Kristīne Brīniņa sagaida Cīravas centrā un rāda ceļu uz savām mājām meža vidū. Nezinātājam šo vietu būtu grūti atrast. Pēc mirklīgas rosīšanās virtuvē viņas sīciņais augums viesistabā ieritinās atpūtas krēslā, basās kājas savilktas zem sevis. Sarunas laikā Kristīne ar rokām žestikulē, it kā visu laiku dejotu. Kustības ir straujas, asas, bet reizē līganas un maigas. Viņas balss skan kā mūzika.

Kristīne pirms dažām dienām aizvadījusi dokumentālās dejas izrādes “Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks” pirmizrādi un, šķiet, aizvien ir tās emociju varā. Pasākuma nosacījumi apmeklētājiem lika pulcēties Cīravas pieturā. Tur viņus ar pagasta autobusu līdz notikuma vietai – meža pļavai – aizvizināja šoferītis Haris. Publikā bija gan vietējie, gan rīdzinieki, kopumā aptuveni 80 cilvēku. Pa ceļam viņiem bija iespēja citam citu novērot, novērtēt un mazliet arī iepazīt. Kristīne skatītājus sagaidīja uz teju nekurienē uzbūvētas skatuves, pagriezusies ar muguru. Kad, sākoties izrādei, ieraudzījusi publiku, izjutusi spēcīgas emocijas. Skatītāju rindās bija daudz pazīstamu cilvēku, arī agrākais dzīvokļa biedrs un ļoti labs draugs, kurš tagad dzīvo Islandē. Viņa augstu novērtē, ka pa vidu draugu un radu apciemošanai viņš atradis laiku mērot ceļu no Rīgas līdz Cīravai. Izrāde bija par diriģentu Andri Nelsonu un tajā pašā laikā arī par Kristīni Brīniņu.

– Jums mājās ir ļoti daudz dažādu lietu, kas rāda, ka interesējaties ne tikai par deju, bet arī fotogrāfiju, mūziku, ceļošanu.

– Mans vīrs Pēteris Brīniņš, radošais aktīvists un biedrības “Cita abra” dibinātājs, Cīravas dzirnavās attīsta neformālās izglītības centru jauniešiem un rezidenču centru māksliniekiem. Viņš ļoti mīl mūziku, tāpēc te ir plašu kolekcija, plašu atskaņotāji. Brīvajā laikā viņš nodarbojas ar fotogrāfiju, mīl ceļot, līdz ar to te var atrast daudz nieciņu, kas atvesti no dažādām vietām. Klavieres ir dāvana man no vīra. Pati esmu mācījusies spēlēt, bet tagad pagājis diezgan ilgs laiks, kopš esmu spēlējusi no notīm. Man vairāk patīk improvizēt. Kad intervēju cilvēkus, lai veidotu izrādi, tas bieži vien atstāj tik emocionālu iespaidu, ka piesēžos pie klavierēm, un tad ir tāda mistika – lai ko es darītu, tās vienmēr skan.

– Komponēšana ir viena no jūsu prasmēm?

– Es nedrīkstu to saukt par komponēšanu, lai neaizvainotu mūziķus, kas ar to nodarbojas profesionāli. Es to gribētu nosaukt vienkāršāk – man patīk visādas skaņas atlasīt un likt kopā.

– Tas tiek izmantots dejas izrādēs?

– Vienīgā izrāde, kur parādās manis improvizēts gabals, ir “Intervija ar Madonnu”. Izrādes komponists Jēkabs Nīmanis teica: šo vajag.

– Izrāde “Es esmu ļoti kautrīgs cilvēks” Cīravai ir savdabīgs notikums, bet vai vietējie iedzīvotāji to novērtē?

– Es uzskatu, ka laucinieku dzīvesveids ir ārkārtīgi skaists ar to, ka paši audzē sev pārtiku uzturam, ka pavada laiku dārzā, rušinoties pa zemi. Tāpēc respektēju to, ka ir lauku darbi, un mēģināju izrādi likt pēc iespējas vēlāk. Un arī gaismas dēļ. Tas bija saulrieta laiks. Runājot par vietējiem, ir tādi, kas nāk uz visiem “Citas abras” organizētajiem pasākumiem, un katru reizi viņu acis mirdz. Bet runa nav par to, ka tam jābūt ļoti novērtētam un vajadzīgam. Katrs notikums ir iespēja cilvēkiem satikties, atgādināt citam par citu un pieredzēt kaut ko kopā. Vienīgais, ko es vēlētos redzēt vairāk, ir jaunieši. Es zinu, ka viņiem ir citas intereses un cits temperaments.

– Kas ir tie, kas nāk?

– Galvenokārt vecāku gadagājumu cilvēki.

– Tas ir interesanti, jo man liekas, ka mūsdienu deja ir pietiekami neparasta.

– Tieši cīravnieki ir ārkārtīgi atvērti. Mums pirms gadiem diviem bija eksperimentālās mūzikas koncerts dzirnavās ar projekcijām, tāda trokšņa mūzika. Biju pārsteigta, cik ļoti tantiņas bija sajūsmā par pasākumu, tas viņām bija kaut kas jauns, sveica mākslinieku ar milzīgām saulespuķēm. Manās izrādēs ļoti daudz tiek izmantots teksts, kurš ir kā skaņu partitūra un tajā pašā laikā daļa no vēstījuma, kas palīdz uztvert kustību.

– Jums ir vieglāk sevi izteikt dejā vai runā?

– Kādreiz man bija vieglāk sevi izteikt tikai dejā. Kad sāku uz skatuves izmantot arī tekstu, sapratu, cik svarīgi ir nepalikt absolūtā abstrakcijā. Galu galā ir kaut kas ļoti konkrēts, ko vēlos, lai skatītājs uztver.

– Cik bieži cilvēki tiešām uztver, ko jūs gribat pateikt ar deju?

– Nevaru teikt, ka man izdodas nodot precīzi to domu, ko esmu iecerējusi. Tāpēc, ka ir atšķirīga pieredze. Bet ir skaidrs, ka skatītājs uztver kaut ko. Ir bijušas arī ļoti sliktas izrādes, un tāpat viņš nav palicis vienaldzīgs.

– Jums pašai bija šī pieredze?

– Izveidoju izrādi, par kuru līdz galam nebiju pārliecināta, kad jau vajadzēja būt pirmizrādei. Ļāvos formalitātēm, bet pēc tam sapratu – ja nepastāvu ar visu savu būtību par to, ko daru, labāk izrādi atcelt un biļetes atdot atpakaļ. Tas man liek pārvērtēt visu, ko es savā dzīvē daru. Vienmēr ir izvēle – darīt to, par ko esmu pārliecināta, vai iemest sevi ilūzijā, ka tas ir jāizdara, ka no manis gaida. Neviens neko negaida.

– Tātad esat apdomīga.

– Es tiešām esmu kļuvusi ļoti apdomīga. Kaut gan spontanitāte man arī ir ļoti raksturīga. Es nebaidos darīt to, ko patiešām vēlos un kam ticu.

– Jūs savām izrādēm izvēlaties skaļus vārdus. Bija “Intervija ar Madonnu”, tagad, lai gan Andra Nelsona vārds nosaukumā nefigurē, stāsts ir par viņu.

– Man ļoti patīk trauslums, kas ir nosaukumā par kautrīgumu. Tam pazūd jēga tajā brīdī, kad cilvēks izpaužas. Viņš pārstāj domāt par to, kas viņš ir un kā sevi izjūt, jo ir aizrāvies ar procesu, kas viņam ļoti patīk. Tas ir tas, kā arī es sevi izjūtu. Kopš bērnības esmu bijusi ļoti kautrīga un patiesībā vēl joprojām es esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Bet nodarbošanās ar deju, kustību, radošā dzīve ir virs kautrīguma. Tā ir mani atvērusi.

– Gadījies dzirdēt, ka daudzi radošu profesiju pārstāvji saka – patiesībā ir kautrīgi –, bet tā liekas kā poza, jo profesija tomēr ir publiska. Tā ir cīņa ar sevi, ar savu kompleksu?

– Priekš manis tas nav komplekss, jo tas mani neapgrūtina. Bet māksliniekiem vispār kautrīgums varētu būt raksturīgs tādēļ, ka viņi ir dziļie ūdeņi, kuri daudz laika velta iekšējām pārdomām, viņu pasaules uztvere ir abstrakta. Ir sajūta, ka ne visi sapratīs, ka vislabāk sevi izpaust kādā formā, ko citi pēc tam uztver. Viņš jau jūt, ka ir savdabis. Tas liek noslēgties, lai pasargātu savu vidi, bet nedomāju, ka tas apgrūtina.

– Un izteikšanās forma ir māksla.

– Izrāde priekš manis ir vispilnīgākā saruna, kas notiek ar daudziem cilvēkiem vienlaikus. Tomēr caur izrādēm varu vislabāk izprast notikumus, kas ienāk manā dzīvē. Nevis paskriet tiem garām, bet satvert, sadalīt pa gabaliņiem, izpētīt un salikt pa jaunam kopā, saprotot, kas ir tas, ko pieredzēju. Izrādēs parasti runāju par tiem notikumiem, kas atstāj uz mani lielu iespaidu. Bet tas nenozīmē, ka tēma būs par karu vai pasaules galu. Tēma var būt arī aina parkā, par to es vēlos izveidot izrādi nākotnē. Tur var sastapt dažādus cilvēkus, kas pieder dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādi domājošus cilvēkus vienlaikus. Es nesēžu studijā un nemaļos savā sulā. Es lietas dokumentēju. Filmēju vai pierakstu, un tad dejotāji vai es pati mācās kustības un mizanscēnas. Mana interese ir neizgudrot jaunas patiesības, mani interesē atrast veidu, kā to, kas jau ir, pārnest uz skatuves.

– Kā var pierakstīt kustību?

– Jebkā, kas man palīdz saprast, kā tā kustība izskatās. Nelsona gadījumā es rakstīju uz asociācijām: tur ābolu. Man nav īpašas pierakstu sistēmas. Dažkārt es uzzīmēju, izejot no tajā brīdī pieejamajiem resursiem. Mans iepriekšējais darbs bija veidots kopā ar sešiem vecākiem, kas mācījās savu bērnu kustības, un es viņiem arī ierosināju pierakstīt, kā paši saprot. Viņiem ļoti labi sanāca. Tā bija izrāde “Noķer mani”. Es mēnesi pavadīju ar sešiem bērniem, dokumentēju kopā ar scenogrāfi Kristīni Kauliņu. Tika izveidots video materiāls, kurā vecāki nepiedalās, un viņi no tā mācījās savu bērnu kustības, darbības, tekstus.

– Tātad izrādēs neizmantojat tikai sabiedrībā atpazīstamas personas.

– Es ļoti jūtu dejotāja pretenziju būt labam dejotājam, un tas man traucē vērot izrādes. Viņš tik ļoti ir pārņemts ar sevi un sevis parādīšanu, ka nejūtu izrādes vēstījumu. Skatuve nav vieta, kur mēs sevi apliecinām kā izcilus māksliniekus, man liekas, tā ir vieta, kur notiek sarunāšanās. Tāpēc man patīk strādāt ar nedejotājiem, jo viss ir atkarīgs no tā, kā viņus noskaņo. Ja pārliecina, ka viņi ir brīnišķīgi, kādi ir, brīdī, kad skatītājs to vēro, viņam ir iespēja atpazīt sevi, jo tā nav perfekcija, tā nav ilūzija par to, kas ir labs. Tā ir iespēja, kad skatītājs var pats sev pieskarties un būt aizkustināts.

– Cik viegli vai grūti jums ir darboties reizē kā horeogrāfei un izpildītājai? Kas novērtē un pasaka, ka šo kustību vajag vēl piecreiz atkārtot?

– Tas līdzeklis, kā es sekoju līdzi, ir kamera. Sevi filmēju, skatos līdzi un analizēju, kā labāk.

– Un kur jūs mēģināt?

– Šeit (viesistabā – I. Š.). Tad tepat pie akas, dažkārt dzirnavās, kultūras nama zālē. Izejot no tā, kur man gribas vairāk būt.

– Ir arī projekti Rīgā, Liepājā un citur?

– Nākamgad plānots projekts Rīgā sadarbībā ar Valteru Sīli. Viņš ir brīnišķīgs režisors. Ar Liepājas teātri man vēl nav veidojusies sadarbība, tas varbūt nākotnē. Bet es strādāju Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, mācu kustību mākslu, kas arī ir forša pieredze. Lielākoties strādāju kā brīvmāksliniece, veidojot pati savus projektus.

– Kādā intervijā lasīju, kam jūs pēc studijām gribētu doties uz siltajām zemēm un strādāt deju kompānijā, bet esat nonākusi Cīravā.

– Toreiz man bija divdesmit divi, tagad ir divdesmit deviņi gadi. Biju vairākas reizes aizbraukusi uz Izraēlu, tur ir kompānija “Batshevas”, biju pilnībā aizgrābta ar dejas metodi un veidu, kā viņi dejo. Bet trešajā reizē, kad uz turieni aizbraucu, skatījos izrādi, redzēju mehānismu, kur dejotājiem nav laika padomāt par to, ko viņi domā. Tur ir tāda slodze, tāds grafiks, ka esi tikai izpildītājs. Sapratu, ka tas nav tas, ko es vēlos. Tīri organiski sanāca palikt Latvijā, jo pēc akadēmijas man piedāvāja darbus kā horeogrāfei, lai gan galīgi nebija sajūta, ka esmu horeogrāfe, man šķita, ka es esmu dejotāja. Bet man joprojām patīk strādāt projektos kā dejotājai. 2014. gadā bija ļoti atšķirīgi projekti, mākslinieki strādāja tik dažādi, ka tas lika man jautāt sev, kā es gribu strādāt. Tas man arī lika izprast, cik forši ir dzīvot Cīravā un ka man nav jābūt Rīgā, lai sapņi varētu piepildīties.

– Jūs tajā brīdī jau bijāt Cīravā?

– Tad vēl dzīvoju Rīgā. Tas bija gads pirms domas pārcelties, pirms kāzām. Tas man deva apstiprinājumu, ka tas ir māns – viss notiek tikai pilsētā. Tas ir galvenais, ar ko es vēlētos dalīties ar vietējiem jauniešiem. Nav jādzenas uz Rīgu, īpaši tad, ja ir iespēja tikt pie interneta, kur visu var atrast, visu var uzzināt, ir iespēja doties uz meistarklasēm, ir iespēja dabūt stipendijas. Nav jādomā: es esmu dziļā mežā, un priekš manis pasaule ir liegta. Šis vairs nav tas laiks, kad ar zirgiem jābrauc uz pilsētu vairākas dienas. Gribas, lai viņu vecāki viņus pārliecina un lai paši notic, ka viņu bērns ar savām rokām var dabūt gatavu to, ko vēlas. Un ļoti labi, ka es neesmu siltajās zemēs.

Vizītkarte

Kristīne Brīniņa

Neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja.

Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaures grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē.

Radījusi vairākus solo darbus un sadarbojas ar dažādu nozaru māksliniekiem.

Piedalījusies starptautiskajos projektos Latvijā, Kiprā, Turcijā, Norvēģijā, Islandē, ASV un Korejā.

Izrādes “Noķer mani”, “Pietiekami labs” (sadarbībā ar režisoru Andreju Jarovoju) un “Stundas” (sadarbībā ar horeogrāfēm Evu Krūmiņu un Evitu Biruli) nominētas Latvijas teātra balvai “Spēlmaņu nakts” kā gada sasniegums laikmetīgajā dejā.

Avots: www.videsdeja.lv.