Atceries, kā bērnībā ar draugiem vai brāļiem un māsām spēlēji pavisam ikdienišķu spēli “Silts vai auksts”? Viss bija viekārši – atlika vien kaut ko noslēp un, dodot attiecīgos mājienus, atrast paslēpto lietu.

Toreiz pat neiedomājamies, ka šādu spēli varētu spēlēt arī pieaugušie, turklāt visā plašajā pasaulē. 2000. gadā daudzās valstīs iepazina jaunu aktivitāti, kas daudziem tagad jau nozīmē dzīvesveidu. Geokešings (no angļu valodas geocaching), spēles latviskotais apzīmējums “slēpņošana” ieguvusi popularitāti Latvijā un arī Liepājā.

Geokešinga anatomija

Lai piedalītos šajā spēlē, ir vajadzīga GPS ierīce, kas tagad pieejama arī mobilajos telefonos, koordinātu nolasīšanai un internets, lai piereģistrētu attiecīgās koordinātas. Šī spēle sevī ietver “dārgumu” paslēpšanu un to meklēšanu, publicējot koordinātes internetā. Tādā veidā citi šīs spēles dalībnieki var pārbaudīt savus spēkus, mēģinot atrast šos dārgumus. Dārgumi nebūt nenozīmē zelta lādes, kā mēs to atminamies pasaku grāmatās. Tās ir dažāda lieluma kastītes, kurās iekšā var būt jebkas, ko dalībnieki izvēlas ielikt. Piemēram, “kinderolu” mantiņas, nauda, uzlīmes, klientu kartes, alus korķīši, un tā līdz pat samērā noderīgām lietām. “Jebkurš slēpnis tiek novērtēts pēc vairākiem kritērijiem – uzdevuma sarežģītības, piekļuves sarežģītības,meklējamās teritorijas lieluma, līdz ar to katram ir iespēja izvēlēties slēpni pēc savām spējām,” stāsta studente Daiga Poriņa. Pastāv vairāki noteikumi – ja tu paņem kaut ko no slēptuves, tev kaut kas ir jaatstāj vietā, atrodot slēpni, tev sava vizīte ir jāpieraksta slēptuves žurnālā, meklējot slēpni, pacenties nepievērst sev apkārtējo uzmanību, nemeklē slēpni tad, ja uz tevi skatās sveši cilvēki. Pēdējais punkts attiecināms uz to, ka ir nepiederoši cilvēki, kas ar vai bez iepriekšēja nodoma var slēpni iznīcināt.

Kas vairāk par hobiju

Entuziasti, kas ar šo interesanto spēli nodarbojas jau vairāk nekā gadu, “slēpņošanu” raksturo kā atpūtu brīvā dabā un kā netradicionālu tūrisma veidu. Tā nepārprotami ir spēle, kurā var gan atrast azartu, gan atpūsties kopā ar draugiem un līdzīgi domājošajiem, bet pats galvenais tas ir piedzīvojums. Tas ir izaicinājums prātam, jo reizēm slēpni var atrast, tikai izrisinot dažādus uzdevumus, tas ir izaicinājums ķermenim, jo geokešings sevī ietver garas pastaigas pa mežiem, kāpelēšanu, tā ir iespēja apmeklēt neparastas vietas, it sevišķi Latvijā.

Geokešings un bailes iet roku rokā. Reizēm “dārgumi” noslēpti lielā augstumā, citreiz slikti apgaismotās, biedējošās vietās. Edmons Gruduls, geokešinga interesents, par savu ekstrēmāko pieredzi saka tā: “Pati ekstrēmākā un atmiņā paliekošākā pieredze bija radiotornis pie Kuldīgas (saukts par Adatas galu) aptuveni 200 metru augsts un vietām ļoti bīstams.” Viņš arī devies slēpņa meklēšanā ārpus Latvijas. Tālākais geokešinga slēpnis, ko Edmons sasniedzis, atrodas Spānijas dienvidos.

Geokešings nākotnē

Īstie geokešotāji ir nedaudz skeptiski par pēkšņu, milzīgu interesentu pieplūdumu. Pirms sāk geokešinga gaitas, vajadzētu tuvāk iepazīties ar visiem noteikumiem un filozofiju. To var izdarīt geokešinga mājaslapā www.geocaching.com vai arī www.geoburzins.lv. Geokešinga aktīvisti uzsver, ka reizēm jaunpienācēji neizprotot cilvēkus, kas slēpņa izstrādē ieguldījuši laiku, spēku, izdomu un reizēm pat naudu, un vienkārši atļaujas iznīcināt ilgi veidotos geokešus. Ja netiks atrisināta šī problēma, tad vairums slēpņu atrašanās vieta būs pieejama tikai tiem, kas par to maksās. Un tas šo spēli vairs nepadarīs tik pieejamu visiem. “Turklāt pilsētām tā var būt laba reklāma. Piemēram, Liepājai geokešotāju lokā ir laba slava pāris lielisku slēpņu autoru dēļ,” atklāj Daiga.

Inga Dzērve,
Liepājas Universitātes žurnālistikas kursa studente

Tādi izskatās geokešistu meklētie dārgumi.

Liepājnieki, geokešinga cienītāji, darbībā Kuldīgas apkārtnē.