Nav jau labi recenzēt izrādes teātrī, kurā strādā, taču Reja Kūnija “Precējies nav miris” ir īpašs gadījums. Ieraudzīju to tikai pāris dienas ātrāk nekā pārējie skatītāji, proti, pēdējā ģenerālmēģinājumā. Šī izrāde tika mēģināta Rīgā, ar Rīgas brīvajiem aktieriem, jo Liepājas teātris piedalījās tikai kā, teiksim, producents jeb naudas devējs. Tāpēc uz gatavo iestudējumu gāju gluži kā uz viesizrādi. Un skatīdamās smējos kā traka. Par ko?

Šis nu patiešām ir gadījums, kad smieklu iemeslus var skaitīt kā uz pirkstiem.

Pirmkārt, lietas, kuras izriet no dramaturģijas. Rejs Kūnijs ir vecs skatuves vilks, kas spēlējis jau no bērna gadiem un skatuvi pazīst kā savu kabatu. Viņš pats ir noformulējis pāris labu īstas komēdijas likumu, un viens no tiem skan šādi: komēdijai nemeklē komisku sižetu, meklē traģēdiju. Tieši to viņš ir izdarījis lugā “Precējies nav miris”: ikviens varoņa solis ir drudžains mēģinājums izvairīties no katastrofas. Jo dzīvē mēs palaikam sastingstam un nespējam darboties nelaimes priekšā. Komēdijā – tieši otrādi – jo tuvāk katastrofa, jo vairāk rīcības. Turklāt pilnīgi neparedzamas! Studiju gados viens no pasniedzējiem mums uz laiku laikiem iedzina galvā atšķirību starp fabulu un sižetu ar salīdzinājumu par futbolu. Fabula ir tas, ka komandai jādabū iekšā bumba pretinieka vārtos; sižets – tas, kā viņi to izdara. Kūnija lugas fabula ir elementāra: taksīša šoferis, kas dzīvo laimīgā divsievībā, dabū pa galvu, izjūk viņa stingrais grafiks, viņam jāizvairās no atmaskošanas un jāglābj savas brūkošās laulības. Toties sižets ir ne vien neparedzams, bet arī neatstāstāms

Otrkārt, lietas, kas atkarīgas no režisora. Valentīns Maculēvičs ir pilnībā uzticējies traģiskajai noskaņai un tajā virzījis arī aktierus. Turklāt licis viņiem spēlēt ārkārtīgā tempā, kad patiešām darbība apsteidz iespēju to apdomāt. Mēs smejamies arī par to, ka pussekundi ātrāk par varoni saprotam, kas tagad notiks, vai – vēl smieklīgāk – pagūstam nojaust, ko viņš nekādā gadījumā nedrīkst darīt, un tajā brīdī viņš to izdara!

Bet trešais un pats galvenais īstas komēdijas elements, protams, ir aktieri. Jānis Reinis nelaimīgā Džona Smita lomā ir vienkārši fantastisks. Viņš pieder pie aktieriem ar absolūtu patiesības izjūtu un spēju līdz pašiem sirds dziļumiem noticēt ikvienai situācijai. Viņš ienāk vienā no saviem diviem dzīvokļiem ar sajūtu, ka ir notikusi kaitinoša, bet atrisināma ķibele, un pakāpeniski, mūsu acu priekšā sabrūk zem traģēdijas sloga. Alfreds Jaunušans savā laikā teicis, ka viņa ideāls ir caurspīdīgs aktieris. Jānis Reinis tāds ir: lai kas pazibētu viņa galvā, to domu uzreiz varam redzēt arī mēs. No skatiena uz visparastāko puķupodu rodas telefona stāsts klātneesošajai sievai par zemnieku, kura zemnīcā viņš aizkavējies. Ieraudzījis un novērtējis kaimiņu ar īpatnībām, viņš bez mazākās šaubīšanās izmanto iegūto pieredzi, lai spertu nākamo soli pretī katastrofai. Galvenā darbība ik pa laiciņam notiek kaut kur blakus, bet skatienu piesaista tieši Jāņa Reiņa varonis, kas cieš klusu. Stāv pārguris, atspiedies pret sienu, kā godprātīgs satiksmes regulētājs, kas tikko novērsis gadsimta avāriju, un acīs ir tādas skumjas…, ka varētu sākt just līdzi, ja viņa nākamais solis neliktu atkal slaucīt smieklu asaras.

Līdzīgā patiesības izjūtā darbojas Džona draugs un konfidents (tā klasicisma traģēdijās sauca varoņu uzticamās aukles vai labākos draugus) Stenlijs – Bruno Libauers un kriminālinspektors Porterhauss, kura lomā ir pavisam jauniņais Valentīna Maculēviča audzēknis Kristians Karēļins.

Dažas lietas mani tomēr darīja aizdomīgu, jo jebkurā situācijā ir robežas, ko, manuprāt, nevajadzētu pārkāpt. Komēdijā jo īpaši. Šādi – ar dziļu līdzi jušanu iestudētā komēdijā – vēl jo vairāk. Viens no komēdijas varoņiem ir gejs, un dramaturgs nav devis nekādu pamatu viņa izņirgāšanai. Tas vienkārši ir citādais cilvēks, kurš ar savu dzīves izpratni iesaistās notikumos, saputrojot tos vēl vairāk. Jaunais aktieris Jānis Gaveika viņu spēlē ar atzīstamu vieglumu un čomīgumu. Taču režisors viņam ir devis daudzas riskantas mizanscēnas, akceptējis nu ļooooti riskantu tērpu, un tālab gaužām tuvu ir robeža, aiz kuras viens no komēdijas personāžiem kļūst vienkārši par ņirgāšanās objektu. Man ļoti nepatīk, ka ņirgājas par cilvēkiem, vienkārši nepatīk.

Tuvu šai robežai ir nostādītas arī abas sievas, ko spēlē Gunta Virkava un Inga Aizbalte. Paldies Dievam, aktrisēm ir gana pieredzes un meistarības, lai noturētos šaipus labas gaumes robežai. Bet neatstāj sajūta, ka režisoram īsti nepatīk ne geji, ne sievietes… Viņš jau gan arī pats ir pieteicis, ka šī būs vīru izrāde, pēc kuras viņi slaucīs sūras veču asaras. Lai nu tā būtu.

Toties vēl viens neapšaubāms režisora nopelns ir izrādes fināls. Tas ir lugas vājais punkts – tā itin kā ne ar ko nebeidzas. Bet Valentīns Maculēvičs ir uzbūvējis īstu pieminekli vīriešu draudzībai un nepārejošai traģēdijai. Viens otru balstīdami, pavisam klusiņām Džons ar Stenliju dzied veco labo Paula “kas jums no skaistuma tiek, t-i-e-a-k…”. Nu nav sievietēm lemts izprast vīrieša dabu, bet mēģināt – vismaz šajā gadījumā – tomēr ir šausmīgi smieklīgi.

Edīte Tišheizere,
Liepājas teātra literārā padomniece