Bija jāpaiet daudziem gadiem, līdz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas durvis ar sapni par baletdejotāja karjeru atkal atvērtu kāds Liepājas bērns. Šā gada septembrī šādu mūspuses meitēnu bija veseli četri. Kas viņas pamudināja spert šo soli un kāda ir topošo skatuves mākslinieču ikdiena?

Ātri jākļūst patstāvīgam

“Mēs gribējām dzīvot kopā kā ģimene,” saka liepājniece Agnese Lagūna. Tāpēc, kad ģimenes galvenais pelnītājs Guntars pieņēma darba piedāvājumu Vācijā, pieaugušajiem līdzi devās abas atvases – Emma un Jēkabs. A. Lagūna svešajā zemē meklēja iespējas, kur pilnveidot bērnu prasmes un attīstīt talantu. Viens no variantiem bija baleta studija, uz kuru arī tika aizvesta dažus gadus vecā meita Emma. 2007. gadā ģimene atgriezās dzimtenē un bija priecīga, ka arī Liepājā darbojas Baleta un deju studija, ko vada profesionāla balerīna Ingrīda Lūre. “Sākumā domājām, ka Emma netiks līdzi sava vecuma grupas meitenēm, jo te līmenis ir augstāks nekā Vācijā. Tomēr meitai viss padevās ļoti labi un viņa drīz vien uzrādīja tādas pašas prasmes kā vienaudzes,” stāsta A. Lagūna.

Pamanījusi Emmas dotumus, I. Lūre vecākus mudināja atvasi pieteikt Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Liepājas 5. vidusskolas skolniece bija kā spārnos par šādu domu, taču vecāki ne, jo apzinās, cik grūts ir ceļš līdz lielajai skatuvei un cik daudz fiziskā un garīgā spēka no cilvēka prasa baletdejotājas karjera. Vecāki par to runāja ar meitu, bet viņas lēmums bija negrozāms. “Mēs respektējam meitas izvēli,” saka A. Lagūna.

Tas mainīja visas ģimenes dzīvi. Vecāki nevēlējās vienpadsmit gadu veco meitu palaist vienu uz galvaspilsētu, tāpēc visa saime pārcēlās uz Rīgu. “Tas mums bija ļoti smags lēmums,” atzīst A. Lagūna, piebilstot, ka pārcelšanās uz galvaspilsētu nebūtu iespējama, ja Emmas tētis ar mežniecību saistīto darbu nevarētu veikt jebkurā vietā. “Mēs sapratām, vai nu to darām tagad vai nekad, jo Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā bērns var iestāties tikai pēc ceturtās klases.”

Paula Hincenberga savukārt pirms iestāšanās Horeogrāfijas vidusskolā bija skolojusies Rīgā pie bijušās balerīnas Allas Saharovas un studijā “Rondo”, kā arī Liepājā pie Ingrīdas Lūres. “Meitenei patīk balets un pagaidām viss padodas, tāpēc ģimenē pieņēmām lēmumu neapstāties un turpināt to visu profesionālā līmenī,” pamato Paulas mamma. Taču 11 gadu vecā meitene uz galvaspilsētu pārcēlās bez savas ģimenes, tā palika Liepājā. Tāpat kā daudzi citi Rīgas Horeogrāfijas skolas audzēkņi, Paula dzīvo kopmītnēs, dalot istabu ar vienaudzi no Salacgrīvas. “Kopmītnes ir savienotas ar baleta skolu, kur es mācos, tāpēc varu celties drusciņ vēlāk nekā tie bērni, kuri dzīvo Rīgā un brauc no citiem mikrorajoniem,” plusu norāda Paula.

Atšķirībā no rīdziniekiem, no citām Latvijas vietām nākušajiem bērniem agrā vecumā nākas uzsākt patstāvīgu dzīvi un ikdienā iztikt bez mammas, tēta un vecvecāku gādīgā pleca. “Es ik pa laikam aizbraucu uz Rīgu un dažas dienas padzīvoju kopmītnēs kopā ar Paulu. Tāda iespēja vecākiem ir. Tas ir svarīgi, lai zinām un varam palūkoties, kā reāli mūsu bērni tur dzīvo. Bērniem ar visu jātiek galā pašiem, sākot ar celšanos, mazgāšanos, ģērbšanos, matu ķemmēšanu un beidzot ar ēdiena pagatavošanu. Taču esmu patīkami pārsteigta, redzot, kā mazās balerīnas iemācās visu nepieciešamo un prot parūpēties par sevi,” stāsta Alise Hincenberga.

Tomēr ne viss ir bērna rokās un ne viss ir paredzams. Piemēram, neilgi pēc mācību gada sākuma daļa kopmītnēs mītošo bērnu saslima ar vīrusa infekciju. “Pēkšņi man bija zvans, ka bērnam ir 40 grādu augsta temperatūra. Uzreiz lecu mašīnā un braucu uz Rīgu pēc bērna,” neseno notikumu atminas A. Hincenberga, uzsverot, ka tas ir tikai viens no daudzajiem faktoriem, ar ko negaidīti var nākties saskarties pieaugušajiem.

Vientulību aizdzen lielā slodze

“Sākumā man bija skumīgi, blakus bija tikai draudzenes no baletskolas. Bet tad es vienu vakaru apsēdos, visu pārdomāju un sapratu, ka būtībā nav ko skumt, ir jāpriecājas, ka man ir šāda burvīga iespēja un ir jāturpina mācīties ar prieku,” prātīgi spriež Liepājas Centra pamatskolas bijusī audzēkne Paula.

Viņas mamma Alise domā, ka bērniem vientulību ir vieglāk pārdzīvot arī tādēļ, ka viņi ir ļoti noslogoti un kopmītnēs pārrodas ļoti noguruši. Līdzās vispārizglītojošiem priekšmetiem, topošajiem skatuves māksliniekiem sešas reizes nedēļā notiek klasiskās dejas, vēsturiskās dejas, ritmikas un vingrošanas nodarbības, kā arī visām meitenēm ir jāapgūst klavierspēle.

“Emmai viss padodas un ar visu viņa tiek galā. Vienīgi pašā sākumā viņai sāpēja kājas no pārāk intensīvās staipīšanās,” atminas A. Lagūna. Paula salīdzina, ka, mācoties horeogrāfijas vidusskolā, slodze ir daudz lielāka nekā tad, ja apmeklē nodarbības kādā studijā. Bet Emma atzīst, ka viņa tagad nogurst mazāk, jo atšķirībā no Liepājas, kad pēc mācībām Liepājas 5. vidusskolā bija jāskrien no viena pulciņa uz citu un katrs notika savā pilsētas vietā, tagad viss atrodas vienuviet. Turklāt dienas vidū Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem dots pusotras stundas garš starpbrīdis, ko katrs var izmantot pa savam – cits, lai izpildītu mājasdarbu matemātikā, kāds, lai atkārtotu deju soļus.

Tas, ka atvases mācās Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, protams, no vecākiem prasa papildu līdzekļus, jo jāiegādājas speciāla veļa, puantes, dejojamais tērps un citas lietas. “Taču tās nav astronomiskas summas,” rēķina A. Lagūna, priecājoties, ka par pašu skolu nav jāmaksā. Lielāki izdevumi ir tiem vecākiem, kuri nedzīvo Rīgā. Viņiem jādod bērniem kabatas nauda, jāmaksā par kopmītnēm un jāsagādā pārtika nedēļai. “Mēnesī no ģimenes budžeta sanāk atvēlēt pietiekoši lielu naudas summu, un paldies dievam, mēs to varam atļauties,” saka liepājniece A. Hincenberga.

Jāpatur prātā rezerves plāns

“Emmas mērķis ir kļūt par balerīnu,” ar meitas vēlmi padalās A. Lagūna. Šāds nolūks, neapšaubāmi, ir katrai Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēknei. Bet – visām par baleta zvaigznēm nekļūt. Ir daudz faktoru, kas var stāties ceļā sapņa īstenošanai. “Es kā daktere zinu, ka eksistē bērnu traumatisms. Manā acu priekšā viena meitene, sildoties pirms baleta nodarbības, nopietni savainoja ceļa locītavu. Tas var notikt jebkuru brīdi. Pēc tam ir jāizdara izvēle – turpināt iesākto vai ne. Ja sākumā vienā kursā ir 20 cilvēku, tad dažādu iemeslu dēļ 12. klasi beidz tikai kādi pieci, seši. Tāpat starp balerīnām pastāv ļoti liela konkurence,” dažus iemeslus min A. Hincenberga.

Tāpēc vecāki savas atvases mudina būt cītīgām arī vispārizglītojošās skolas mācību priekšmetos, ko daudzi bērni, aizrāvušies ar deju nodarbībām, nevēlas, spriežot, ka šīs zināšanas viņiem nebūs nākotnē tik ļoti nepieciešamas. Taču tā domāt nedrīkstētu tāpēc, ka tad, ja gadījumā nesanāk baletdejotājas karjera, ir jāmeklē citas iespējas. Viena no tām ir iestāšanās kādā augstskolā un studēt ko citu. Piemērām, Paula izteicās, ka, tāpat kā abi viņas vecāki, vēlāk labprāt studētu medicīnu.

Pastāv arī citi varianti

Tas, ka bērns no piektās klases nav sācis mācīties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, nebūt nenozīmē, ka cilvēks dienās nevar kļūt par dejotāju vai pasniedzēju. Piemēram, Liepājas Baleta un deju studijas dalībniece, Grobiņas ģimnāzijas absolvente Agate Cukura šogad uzsāka studijas Kultūras koledžā, kur iegūst profesiju “Deju kolektīva vadītājs”. Šova “Latvijas Zelta talanti” pērnā gada dalībniece vēlas kļūt par horeogrāfi un izveidot nākotnē savu studiju. “Zinu, ka tas nebūs viegli. Tagad, redzot, kā horeogrāfi strādā, vēl vairāk apzinos darba nopietnību un smagumu. Ir perfekti jāzina laikmetīgā deja, tāpat nepieciešami baleta pamati. Pagaidām man netraucē tas, ka neesmu dejojusi baletu kopš bērnības, bet esmu droša, ka tā būtu problēma tad, ja Ingrīda Lūre nebūtu paņēmusi mani savā paspārnē un ielikusi arī klasikas pamatus,” izvērtē A. Cukura.

Viens trūkums var būt šķērslis

Ingrīda Lūre: “Kādreiz Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā varēja iestāties ikviens, tāpēc iestājeksāmenu laikā pie mācību iestādes durvīm veidojās ļoti gara rinda. Liela daļa atbira. Taču tagad vairs nepiesakās tik daudzi un eksāmenos izkrīt mazāk. Jo lielākoties visi nāk no baleta studijām, kur jau izkoptas dotības.

No Liepājas uz Rīga Horeogrāfijas vidusskolu līdz šim aizgājuši katastrofāli maz cilvēku. Pirms septiņiem gadiem es nodibināju Liepājas Baleta un deju studiju, paverot bērniem jaunas iespējas. Pie manis mācījās vairākas talantīgas meitenes, kuru vecums atbilst tam, lai varētu iestāties Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Negribu teikt, ka citus gadus nav bijis talantu, taču jāsakrīt ļoti daudzām lietām, lai varētu šajā skolā iestāties. Vispirms ir jābūt vēlmei. Arī iepriekš vairākiem bērniem ieteicu Horeogrāfijas vidusskolu, bet viņi izlēma, ka negrib ar baletu nodarboties profesionāli, ka tas ir pārāk grūti un nav viņu galvenais aicinājums. Citām meitenēm atkal kaut kā pietrūka, teiksim, augums ir par īsu vai garu, vai arī nav pareizais pēdas izliekums. Pietiek ar vienu trūkumu, lai būtu problēmas iestāties skolā vai arī vēlāk viss nāktu ar lielākām grūtībām.

Taču nepietiek tikai ar to, ka bērns ir atbilstošs baletam, arī no vecākiem daudz kas tiek prasīts. Viņiem jābūt ļoti saprotošiem, jāapzinās, ka ar bērnu skolā neauklēsies, bet tas būs nežēlīgs darbs un slodze ar katru gadu kļūs lielāka. Ja bērns dzīvos Rīgā un vecāki Liepājā, jārēķinās ar bērna patstāvību.

Salīdzinot ar to laiku, kad es mācījos, tagad bērniem ir daudz vieglāk. Mūsdienās Rīga vairs nešķiet tik tālu, kādreiz uz to braucām kā uz ārzemēm. Tagad visiem ir mobilie telefoni un var sazvanīties ar vecākiem, kad vien grib. Tolaik bija jāpiesaka telefona saruna un jāgaida, kad noteiktā laikā mamma zvanīs.

Lai baletdejotājs gūtu panākumus, pirmkārt, viņam jābūt apveltītam ar dabas dotumiem. Otrkārt, ir jāiegulda liels darbs. Nekad nevar zināt, kurš izvirzīsies priekšplānā, – centīgākais vai talantīgākais. Gadās, ka talantīgie bērni, kas nemācās tik centīgi, sāk atpalikt no tiem, kuriem nav tik lielu dotību, bet kuri iegulda lielu darbu.

Inita Gūtmane,

Mācoties Rīgā, vienpadsmit gadu vecā Paula Hincenberga katru dienu vairs nevar samīļot savu mammu Alisi.

Daudzas meitenes sapņo kļūt par baleta zvaigznēm, arī Emma Lagūna.