Nereti dzīve izvēršas tā, kā nemaz neesam to gaidījuši. Bet skaidrs ir viens – jāķer katra iespēja, ko pasniedz liktenis. Tā rīkojusies arī Rīgā dzīvojošā liepājniece Ērika Eglija, kura no septembra līdz ar pieciem citiem jaunajiem talantiem uzņemta Dailes teātra aktieru rindās.  

– Pēc profesijas esi pavāre. Kas īsti tevi pamudināja pievērsties aktrises karjerai?
– Iegrozījās tā, ka aizbraucu uz Rīgu. Piedalījos vienā no Talantu fabrikām, un tika uzvesta muzikāla izrāde, ko iestudēja Dailes teātra režisors un aktieris Valdis Liepiņš. Dailes teātrī notika izrādes mēģinājumi. Tā kaut kā iedzīvojos un tad uzzināju, ka būs Dailes 9. studijas kursi pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas. Izlēmu pamēģināt.

– Nekad nebiji domājusi, ka varētu kļūt par aktrisi?
– Kaut kāds sapnītis dziļi iekšā bija. Bet tas, ka varētu kaut kas tāds piepildīties un reāli notikt – tādas domas nebija.

– Un kā esi iejutusies?
– Kad ienācām, bija bailīgi. Es arī biju nobijusies, jo nezināju, kas būs. Bet aktieri uzņēma ļoti silti – ar padomiem, atbalstīja. Jau gadu iepriekš ārštatā nostrādāju, esmu šeit iedzīvojusies un sajūta ir laba.

– Esi nonākusi īstajā vietā?
– Jā. Es vienmēr esmu gribējusi tikt Dailes teātrī, nav bijusi doma, ka varētu, teiksim, Nacionālajā teātrī, jo šeit ir mājas sajūta.

– Vai ir kāda sapņu loma, kuru noteikti gribētu nospēlēt?
– Godīgi sakot, šobrīd nav. Pagaidām ir tā, ka ņemu un ķeru visu, ko man piedāvā un dod teātris, turklāt ar lielu prieku. Gribas aptaustīt, izmēģināt visu – strādāt ar dažādiem režisoriem, iegūt pieredzi.

– Kāda izskatās tava diena?
– Aizņemta, darbu daudz. Aktieris vispār ir aizņemts, jo pat tad, kad nav teātrī, tad darbu pilda mājās. Bet nevarētu teikt, ka es kaut ko nevaru paspēt.

– Nav grūti no darba pārslēgties uz ikdienu?
– Es par sevi tā nevarētu teikt. Kaut kādā ziņā jau darbs nāk līdzi uz mājām, bet kopumā ļoti labi varu pārslēgties. Nē, citreiz ir, ka izej no teātra, un, ja ir bijis jāspēlē kāda smagāka loma, tad var rasties kādas pārdomas, izjūtas ar nazi jau nenogriezīs.

– Varbūt ir kāds aktieris – paraugs, kuram gribi līdzināties?
– Manuprāt, neviens nevienam negrib līdzināties. Katram ir sava personība, un tā arī vajag būt. No ļoti daudziem var mācīties – no Rēzijas Kalniņas, Lilitas Ozoliņas, Valda Liepiņa, Artūra Skrastiņa, no visiem vecajiem. Ar katru ir savādāk.

– Kādas ir šīs profesijas labās un sliktās puses?
– Tā ir interesanta profesija, vari ne pa jokam izspēlēties, pieskarties dažādām profesijām. Jāinteresējas, kas tas ir, lai uz skatuves viss notiktu daudzmaz ticami. Tas tāds meklēšanas prieks. Tu pats papildini sevi, savas zināšanas, atklāj ko jaunu. Principā tā ir iespēja analizēt cilvēkus – cik tie ir dažādi, vērot viņus. Tas ir tas interesantais, tā meklēšana. Mīnusi – ir tā, ka paņem daudz laiku. Gribēdams nevari aizbraukt pie mammas vai uz citam svarīgām lietām, ja ir jāspēlē izrāde. Par mēģinājumu laiku visu var sarunāt, bet izrādi nevar atcelt, jo nāk simtiem skatītāju.

– Vai bez aktierspēles ir vēl kāda aizraušanās?
– Pēdējā laikā man patīk mājās kaut ko padarīt. Tieši saimniecībā, teiksim, mazgāt grīdu. Ar draugu staigājam pa Rīgu, tās rajonu vai aizbraucam uz kādu pilsētu. Uzreiz citādāka sajūta, jauna vieta. Es ceru, ka paspēšu aizbraukt uz Siguldu, padzert kafiju, pastaigāties pa lapām.

– Vai atrodi laiku arī Liepājas apciemošanai?
– Uz Liepāju braucu ļoti reti. Pēdējo reizi biju vasarā, ciemos pie vecākiem. Bet tā esmu Rīgā, tās ir manas mājas, un te es dzīvoju. Liepāja paliek mana dzimtā pilsēta, un vienmēr ir forši atgriezties.  Man patīk uz Liepāju braukt vasarā. Tad var iet uz jūrmalu. Man liekas, ka tur ir Latvijā labākā jūra, Liepājas smiltis ir kaut kas savādāks nekā citur. Man tur ļoti patīk. Un man patīk, ka visur var izstaigāt kājām.

– Par ko sapņoji kļūt bērnībā?
– Cik es atceros, tad vienmēr sētās, uz trepītēm, koridoros dziedāju. Jau tad likās, ka ļoti patīk uzstāties. Man arī patika visas tās lietiņas ar medicīnu. Es pat neatceros, cik gadi man bija, kad biju izlasījusi biezu ķirurģijas grāmatu. Tur bija bildītes, kas bija vēl interesantākas, ar operāciju instrumentiem, bija aprakstītas dažādas slimības. To grāmatu pat vairākkārt ņēmu rokās. Bet tādas konkrētas domas nebija. Es atceros, ka mani interesēja dziedāšana, uzstāties kaut kur, jo man likās, ka kino, aktieri ir kaut kas tāds – man vienkārši nereāls. Pat nepieļāvu domu, ka pati to kādreiz varētu darīt.

– Kā ar domām par nākotni? Vai ir izvirzīti kādi mērķi?
– Es noteikti gribu savu dzīvokli. Esmu praktisks cilvēks, man vajadzīga sava māja, savs stūrītis, to es tiešām vēlos. Bet tā es neko neplānoju.

– Vairāk ļaujies straumei?
– Jā, šodien daru to, kas ir. Priecājos par to, kas ir, un plānus nekaļu. Pasapņot jau mēdzu, bet nekad jau nebūs tā, ka viss ies kā pa sviestu, vienmēr būs kādi klupšanas akmeņi.  Bet es ticu, ka nonākšu līdz savam sapnim.

– Pēc kā dzīvē vadies? Kas tevi virza uz priekšu?
– Es ļoti ticu Dievam, esmu dievticīgs cilvēks. Uz baznīcu diemžēl eju ļoti reti. Bet no bērnības man ir tāds savs Dieviņš – vakarā, gulēt ejot, paņēmu spilventiņu un runājos. Un tad man ir tāda sajūta, ka Dieviņš ir blakus, un es viņam visu ko izstāstu. Tas man no bērnības un nav beidzies. Uz to es paļaujos.

– Tas dod tev spēku?
– Jā, tā kā virza mani uz priekšu. Ja arī kādreiz ir kādas bedres, ticu, ka viss notiek, kā tam jānotiek. Ja man šodien ir grūti, tad no tā varbūt kaut kas jāmācās. Man tas palīdz, ir vieglāk dzīvot, un, ja tā man nebūtu, es pat nezinu, kur es pieķertos. Tas ir mans virzītājs.

Daira Šteinberga,

Foto no personīgā arhīva

Ērika uzskata, ka aktierim savā būtībā jābūt vienkāršam, dzīvam cilvēkam, bez jebkādas samākslotības.