Gluži kā tāds Ziemassvētku brīnums aizvadītajā piektdienā Liepājas teātrī ielidoja Karlsons, teātra mazajiem skatītājiem atnesdams jaunu izrādi – triloģijas ”Trīs stāsti par Brālīti un Karlsonu” pirmo daļu, kas veidota pēc Astrīdas Lindgrēnas stāsta ”Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” motīviem.

Karlsona lidojums līdz Liepājai mācīja mums būt pacietīgiem un nezaudēt cerību pat visdrūmākajā laikā, kad debesīs nav saskatāms it neviens baltais mākonītis. Teātris aicina skatītājus nezaudēt pacietību un modrību, jo tuvākajā laikā skatuviskā variantā tiks izstāstīts arī otrais un trešais stāsts, kas tiks veidoti attiecīgi pēc A.Lindgrēnas stāstu ”Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lido atkal” un ”Karlsons, kas dzīvo uz jumta, lodā atkal” motīviem. Stāstu apvienošana vienā izrādē laika ierobežojuma dēļ liktu saīsināt draugu piedzīvojumus, tāpēc radās iecere par triloģiju, katru stāstu mazajiem izstāstot no sākuma līdz beigām. Šāda izrādes forma līdzīga bērnu iemīļotām multiplikācijas filmiņām, kas ik vakaru kārtējā sērijā rada pārsteigumu. Tie bērni, kas uzauga ar jau leģendāro Veras Singajevskas Karlsonu, ir jau lieli, bet šodien bērni vīriņu ar propelleri pazīst tikai no audio un video ierakstiem, grāmatām. Ivars Lūsis: ”Atceroties savas bērnības Karlsonu, radās doma par to pastāstīt šodienas bērniem. Laiks ir kļuvis straujāks un bērnu domas skrien ātrāk. Mūsu uzdevums, veidojot izrādi, ir dot bērnu fantāzijai impulsu, ļaujot tālāk visam attīstīties it kā pašam no sevis.”

Triloģijas ieceres autors un izrādes režisors Ivars Lūsis, tāpat kā Liepājas teātris, tagad ir jauna ceļa sākumā. Ir noslēdzies vēl viens posms teātra vēsturē, un nupat iesācies jauns, turpinot 102 gadus garo teātra vēstures ķēdi. Par to, cik spēcīgs bijis viens vai otrs ķēdes posms, reizēm varam apjaust, tikai paejot krietnam laikam. Laiks, kas reizē nežēlīgi cērt un dziedē visas brūces, kļūst par atskaites punktu vēsturē, kamēr šodien varam paļauties tikai katrs pats uz savu sirdsapziņu. Tikai tā mums spēj pateikt, cik godīgi un patiesi esam bijuši, ja vien līdzīgi kā citas nozīmīgas lietas arī sirdsapziņu neesam pazaudējuši merkantilajā laikā, kas pasaulē tagad valda. Tā vien šķiet, ka decembrī vienmēr sevi apzogam, jo ar domām esam jau jaunajā gadā ar jaunām cerībām un idejām. Pāragras cerības bez gribas tā arī paliek neīstenotas.

Pavisam drīz būs klāt laiks, kad mēs cits citam vēlēsim labus vārdus, kas, vien jācer, ir labu domu radīti un vadīti, jo tie vienmēr atrod, kur nolaisties. Bieži tie ir kā bumerangs, kas atgriežas pie paša teicēja. Gluži tāpat mēs nevaram dalīt uzvarētājos un zaudētājos, jo pavisam iespējams mūsu mazais plāns nesaskan ar to lielo, pēc kura mūsu dzīve ir iekārtota, pat atsevišķos punktos. Sarežģītā un tomēr veiksmīgi atrisinātā Karlsona pieredze pierādījusi, ka nelabvēlīgs laiks, lai cik neiedomājami spēcīgi tas dažbrīd mūs saārdītu, ir vispateicīgākais lieliem darbiem.

Anna Jozauska,
Liepājas teātra padomniece literārajos jautājumos