Patiesībā Karīna Tatarinova ir Liepājas meitene, kaut arī redzama Rīgas teātru uzvedumos. Vēl patiesība ir tā, ka aktrisi sastapt savā dzimtajā pilsētā ir visai pagrūti.

Šī nedēļa ir rets un patīkams izņēmums. Iemesls ir tāds, ka sestdien viesnīcā “Promenade Hotel” varēs noskatīties “Teātra observatorijas” izrādi “Mēs”, kurā viena no lomām uzticēta Karīnai. “Liepājniekiem.lv” izmantoja iespēju, kad māksliniece ir mūspusē, lai painteresētos, kā viņai klājas un kādas domas šobrīd rosās aktrises galvā. 

– Pirms vairākiem gadiem, kad izdomājāt iet Nacionālā teātra ārštatā, jūs intervijās teicāt, ka vispār varētu vairs nebūt aktrise, ka “jums ir tik traki, ka trakāk vairs nevar būt”. Kā ir tagad?

– Nav vairs tik traki. Esmu atradusi virzienu, kurā vēlos iet un mērķi, kuru sasniegt (vismaz uz kādu laiku). Gudri cilvēki ir izpētījuši, ka cilvēka dzīve ir cikliska – ik pēc septiņiem gadiem viss mainās, nonāk jaunā attīstības stadijā. Sāpīgāk vai mazāk sāpīgi – tas, kā nu kuram.

– Kam vispār ir jānotiek, lai aktrise sāktu spriest – ir vai nav derīga šai profesijai?

– Galvenais jautājums ir – patīk vai nepatīk tas, ko un kā dari. Lai to saprastu, ir jābūt maksimāli godīgam pret sevi. Sev mēs melojam visvairāk. Saceļam ilūziju pilis un vainojam citus. Un, ja saproti, ka nepatīk tas, kā tu dari – maini kaut ko vai ej prom no profesijas.

– Kam un kādi vārdi būtu jāsaka, lai jūs noticētu, ka esat laba aktrise, par ko daudzi nešaubās?

– Vārdi nelīdzēs! Ar vārdiem visvieglāk samelot. Un es domāju, ka esmu laba aktrise. Tikai, paldies Dievam, vēl ir kur un pēc kā tiekties. Man ir trīs galvenie kritēriji: mana režisora viedoklis, manu partneru viedoklis un skatītāju emocijas (nevis vārdi!), kuras tik tuvā attālumā, kāds ir mūsu teātrī (“Teātra observatorija” – aut.piez.), lieliski var just.  

– Nu jau kādu laiku darbojaties Gaļinas Poļiščukas “Teātra observatorijā”? Kā tur nonācāt un kas jūs tai piesaista?

– Jau piekto sezonu! Aizgāju no Nacionālā teātra štata un biju brīva savā izvēlē. Gaļina piedāvāja, es – piekritu. Un piekrītu vēl joprojām. Piesaista tas, ka mums ir mūsu pašu neatkarīgs teātris, kas Latvijas kultūrvidē pēdējos gados pats par sevi ir notikums. Man patīk Gaļinas izrādes, patīk tajās piedalīties. Man ir interesanti, kas būs tālāk.

– Kā jūs raksturotu, kas tad ir “Teātra observatorija”?

– Teātra virziens, kuram sekojam un piekrītam – metafiziskais teātris, Arto, Vasiļjevs,… Maksimāli patiess, ļoti emocionāli intīms… Manuprāt, ļoti labu priekšstatu var gūt, ieejot mūsu mājaslapā un izlasot mūsu teātra manifestu.

Virziens, kurā mēs strādājam, kurā es mācos strādāt – attīstīt sevī spēju iejusties, ieiet savā, tātad arī spēlētā personāža iekšējā pasaulē, personības izpētē. Un iznāk, ka arī skatītāju provocējam uz šādu sevis izpēti. Cilvēkam ir divas neapzinātas vēlmes: būt personībai un būt kolektīvā, ģimenē. Parasti šīs abas lietas ir ļoti grūti apvienot. Un Observatorijā šīs intimitātes un izpētes procesa rezultātā skatītājs gūst emocionālu sajūtu, ka viņš ir personība, bet vienlaicīgi atrodas ģimenē, kolektīvā. Patiesībā tas, manuprāt, ir ideāls teātra modelis – būt spilgtai personībai spilgtu personību kolektīvā.

Teātra cilvēki, MŪSU cilvēki, ir grūtībās un kreņķos pārbaudīti un norūdīti. Esam mazs teātris un visi visu protam darīt. Un arī darām. Mūsu režisore Gaļina Poļiščuka ir cilvēks ar lielu drosmi un ģeniālām mākslinieciskām idejām.

– Kas un kāds ir “Teātra observatorijas” izrāžu skatītājs?

– Observatorija nepiedāvā izklaidi. Mūsu skatītājam ar to jārēķinās. Protams, ka arī mūsu izrādēs brīžam valda jautrība, cilvēki smejas līdz asarām, jo mēs ar viņiem kopā izdzīvojam dzīvi, un dzīve ir ļoti uzjautrinoša parādība. Un ļoti, ļoti sāpīga…

Pilnīgi noteikti tos, kuri sauc sevi par Observatorijas skatītāju, nebaida tas tuvplāns un tā intimitāte, kas ir mūsu teātrī – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

– Šobrīd masveidā tiek atlaisti cilvēki, arī Liepājas teātris sezonas beigās vairs nepagarināja līgumus ar vairākiem aktieriem. Vai jūs jūtaties droša, ka jums būs darbs, ka vienmēr atradīsies, kur un kā nopelnīt sev iztiku?

– Ja godīgi – par to nedomāju. Var jau būt, ka vieglprātīgi, bet… Arī mūsu teātri skar visas šīs valstiski – politiskās nebūšanas. Esam raduši strādāt un veidot izrādes visai ekstremālos apstākļos. Bet, ja es nebūtu vairs teātrim vajadzīga vai teātris man… Esmu droša, ka dzīve piedāvā nenormāli daudz dažādu iespēju.

– Daudzi latvieši tagad dotas svešumā. Kam būtu jānotiek, lai arī jūs izšķirtos šādam solim?

– Jākļūst par poliglotu. Lai kaut kur varētu dzīvot, nevis tikai skatīties, kā dzīvo citi, ir jāsaprot valoda. Es, protams, saprotu, par ko ir jautājums. Daudziem tas ir sāpīgs izmisuma solis, daudziem piedzīvojums, lielā iespēja. Lai paliktu dzīvot citur? Vai nu kāds ļoti, ļoti jāmīl tur – svešumā, vai kāds šeit tik ļoti, ka jāmūk prom, lai no sāpēm nenomirtu.

– “Teātra observatorijā” notiek aktieru radošie vakari, kurā mākslinieki rāda un stāsta par saviem talantiem. Savā vakarā bijāt izvēlējusies dziedāt? Ko jums nozīmē mūzika un cik liela loma tai ir jūsu dzīvē?

– Pat nezinu, ko atbildēt. Drusciņ lielāka kā teātrim manā dzīvē, jo pazīstu to ilgāk. Drusciņ mazāka kā teātrim, jo ar to pašreiz aktīvi nenodarbojos. Mūzika ir tāds nebeidzams process, tā turpina skanēt arī tad, kad ar ausi vairs neklausies. Visu laiku pie sevis kaut ko trallinu, kaut ko nekonkrētu. Man brālēna meitiņa jautāja: “Kāpēc tu visu laiku dziedi?”. Es pat nezināju, ko īsti atbildēt. Patīk!

– Kā iekšēji jūtas Karīna, kad dzied, kad skatītāji viņai aplaudē, kad stāv līdzās saviem kolēģiem no apvienības “Drama”?

– Apvienība “Drama” drusciņ ir iekļuvusi rutīnā. Būtu jāatjauno repertuārs, esam savā starpā par to vienojušies, taču tam neatliek laika. Kā jūtos, kad dziedu? Es neanalizēju. Labi jūtos, tāpēc arī dziedu. Protams, man patīk, tā ir fantastiska sajūta, kad redzi, ka klausītāji ir aizkustināti.

– Ditai Lūriņai bija muzikālā programma “Sapnis par Brodveju”. Vai sapņojat, ka arī kādreiz būsiet šāda skaista koncerta – šova galvenā persona?

– Nē, šāda šova ne. Man patīk mūziklu mūzika, bet laikam jau ne tik ļoti, lai veidotu šādu programmu. Un es noteikti gribētu nebūt viena un galvenā šādā pasākumā. Tā nav pieticība un ar ambīcijām man arī viss ir kārtībā. Man patīk daudzbalsība, kaifoju, klausoties labas muzikālās aranžijas, labu instrumentāciju. Patīk attiecības arī muzicēšanā, patīk savstarpēji mijiedarbīgi procesi. Un, ja uz skatuves satiekas vairākas talantīgas, profesionālas, spilgtas, ambiciozas un nedaudz huligāniskas personības, iedomājieties, kas tas ir par spēku!

Bet Dita ir baigais malacis. Tas ir smags un ļoti atbildīgs darbs – dabūt gatavu šādu koncertu.

– Dziedāt mākat, spēlēt klavieres mākat, tēlot un akrobātiskus vingrojumus parādīt arī. Ko vēl jūs ļoti gribētu iemācīties?

– Gribētu mācēt daudzas valodas, vismaz piecas. Diemžēl – vai nu manī ir liels slinkums, vai absolūti neesmu talantīga šajā sfērā.

Un iemācīties klusēt. Iekšēji klusēt, dot vietu savā galvā kaut kam jaunam, pārsteidzošam. Dažkārt manī valda milzīgs haoss – domāju vienlaicīgi par piecām lietām. Arī darīt varu vienlaicīgi daudzas lietas – labi attīstīta dalītā uzmanība. Klusēt ir visgrūtāk…

– Teju katrs cilvēks vēlētos atgriezties pagātnē un kaut ko tajā mainīt. Vai arī jūs gribētu ko labot?

– Notikumus es nemainītu. Jo viss mūsu dzīvē ir cēloņsakarīgi un, ja kādu notikumu savā dzīvē mainītu, nez, kas un kur es tagad būtu. Nē, nemainītu neko! Tikai ieseivotu saspiestā veidā savas dzīves lēno daļu kādus septiņus gadus ātrāk.

– Vai mēs kādreiz varētu sagaidīt jūs Liepājas teātra kolektīvā?

– Liepājas teātra kolektīvā neesmu bijusi. Kad stājos aktieros, ļoti to vēlējos. Esmu savā “Teātra observatorijā” un par atrašanos citā teātrī pat nedomāju. Bet man nav aizspriedumu pret teātriem. Es sekoju idejai un režisoram, kuru sajūtu, kā domubiedru.

– Vai sekojat līdzi arī tam, kas notiek Liepājas teātrī, kādas izrādes tas veido?

– Sekoju līdzi presē un internetā. Redzējusi gan neko no jaunākajām izrādēm neesmu, jo mēs gandrīz katru vakaru spēlējam savā teātrī un Liepājā esmu rets viesis. Gribētos redzēt Mārtiņa Eihes izrādes.

– Ir jūlija beigas, kāds jums ir šis laiks – ir aizņemtas darbadienas vai arī laiski atpūšaties zem kādas ābeles?

– Atpūta ir beigusies, “Teātra observatorijā” ir sākusies jaunā sezona. Atvaļinājuma lielāko daļu pavadīju savos laukos Skatrē, netālu no Liepājas. Braucu ar riteni, skrēju gar jūru. Drusciņ slēpos no cilvēkiem. Bet Liepājas pludmale atrodas mums pie namdurvīm – savā devītajā stāvā redzu “jūru, jūru vien…”. Tā visa Rīgā man pietrūks.

– Kādas vispār jums ir attiecības ar Liepāju? Vēl jūtaties tai piederīga?

– Liepājā man ir māju sajūta. Un ne tikai tāpēc, ka te ir mamma, radinieki. Katrai pilsētai ir sava sajūta, man patīk Liepājas sajūtas, Liepājas smaržas, vējš.

– Sestdien jūs redzēsim Liepājā, kad kopā ar kolēģiem no “Teātra observatorijas” viesnīcā “Promenade Hotel” piedāvāsiet izrādi “Mēs”. Pastāstiet, par ko tā ir un kādā lomā mēs jūs ieraudzīsim?

– Par mums. Par mūsu kaislībām, ilgām, par nepiepildītām cerībām, par mūsu mazdūšību, izlikšanos un liekulību, bailēm.

Izrāde ir pēc Ostrovska lugas “Negaiss”. Kāda mazpilsēta, kāda ģimene – liekulīgas sabiedrības spoguļattēls. Es esmu Katerina, kas ilgojos mīlestības, ilgojos lidot…Iemīlēšanās tā jau arī ir tāda brīvbiļete lidojumam.

– Vai mēs, liepājnieki, varētu cerēt ieraudzīt vēl kādu “Teātra observatorijas” izrādi?

– Protams, kāpēc gan ne.

– Karjeras laikā esat atveidojusi daudzas dažādas sievietes ar dažādiem likteņstāstiem? Kura no šīm sievietēm jūs labprāt būtu gribējusi būt?

– Visas un neviena. Tādu vēl neesmu satikusi. Bez tam, gandrīz katru vakaru divas, trīs stundas šo sieviešu dzīves ir manējās.

– Par ko jūs domājat, kad neapzināti jūsu sejā parādās smaids?

– Nepateikšu neko jaunu – dzīvnieki un bērni vienmēr izsauc smaidu. Jo ir nepastarpināti un atvērti. Un brīvi.

Inita Gūtmane