Novada kultūrvēsturiskais
mantojums un “Zvanītājos” rīkotie pasākumi uzrunā un
piesaista interesentus no dažādām Latvijas vietām. Pamatoti var
apgalvot, ka Rucavas sievu organizētie kultūras aktivitāšu
piedāvājumi seno tradīciju garā ir pietiekami spilgti, lai šo
kopumu dēvētu par novada pērli. Tomēr vietējo uzskats šajā
jautājumā ir stipri vien atšķirīgs…

Kristīgam cilvēkam
neklājas…

“Tā
bija ļoti liela uzdrīkstēšanās. Kāds tur projekts var iznākt
kaut kādām tantēm? Likās jocīgi: mēs, dažas sievas… To es
vēl tagad saku, ka esmu tā jaunākā. Ir daudz vecākas par mani
tajā kodoliņā,” Rucavas sievu kustības pārstāve, tradīciju
nama “Zvanītāji” vadītāja, kultūrvēstures mantojuma
apzinātāja un glabātāja Sandra Aigare atceras laiku, kad viss
sācies.

Doma
par vēstures mantojuma apzināšanu un popularizēšanu nav uzreiz
īstenota. “Rucavā esmu ienācēja. Vienu laiku mierīgi
dzīvoju mājās. Cepu maizīti. Šad tad tirgū mēģināju
vietējiem drusciņ pārdot,” atminas S. Aigare. Ideju par
aktivitāšu organizēšanu uzjundījusi 3×3 nometne, kas 2001. gadā
bijusi ļoti kupli apmeklēta. “Tad bija sajūta, ka Rucavā ir
ļoti daudz cilvēku, kurus interesē danči, dziedāšana… Zināmā
mērā tā bija ilūzija. Bet mums radās ļoti laba sajūta, ka ir
vajadzība pēc tādām lietām,” stāsta S. Aigare, kas
iepriekš ko līdzīgu bija pasākusi Liepājā kopā ar studentiem.

“Zvanītājus”
sākotnēji apdzīvojis Rucavas tradīciju klubs, kas ir pirmais
rucavnieču projekts. Tas tapis ar Sorosa fonda atbalstu. “2004.
gadā reģistrējāmies kā biedrība. Šajās mājās ienācām tajā
pašā laikā. Tas bija Sorosa fonda otrs projekts. Bijām sākušas
apgūt Rucavas tradicionālo dziedāšanu. Bijām dabūjušas ļoti
labu dziesmu materiālu no folkloras krātuves. Mūs tas ļoti
interesēja,” saka S. Aigare. “Zvanītāji” bijusi
vieta, kur sanākt kopā, mācīties, darināt.

2001.
gadā pasākumā Mārtiņos kopā sanācis 21 cilvēks. “Likās
diezgan pietiekami. Tad sākās vilšanās. Gatavojāmies
Ziemassvētkiem. Gribējām iet ķekatās. Tuvojoties Ziemassvētkiem
atkrita ļoti daudz cilvēku. Kāpēc? Sākumā nezināju, ka Rucava
ir kristīgs pagasts, kā viņi sevi dēvē. Mācītājs bijis pat
skolā un no kanceles teicis, ka kristīgam cilvēkam neklājas iet
ķekatās un vilkt bluķi. Es to nezināju. Nesapratu, kas notiek,”
– to, ka pret seno tradīciju paražām justa pretestība,
apliecina S. Aigare.

Raganiskie
spēki

Šajā
sakarībā S. Aigare ar smaidu atceras kādu atgadījumu: “Bija
tāds ļoti liels putenis. Avīzē vēl bija rakstīts, ka kaut kādi
raganiski
spēki ir nopūtuši centrā egli un pārrāvuši slūžas. Tās
bijām domātas mēs.” Tomēr atbalstītāji Rucavas sievu
idejām un rīkotajām aktivitātēm bijuši: “Situāciju
izglāba kāda ģimene, jauna meitene ar saviem bērniem, kas gāja
baznīcā, bet viņai bija ļoti tuvs šis saules rits: “Kāpēc
lai es to nedarītu un kāpēc lai es to nemācītu saviem bērniem?”
Starp atbalstītājiem bijusi arī Rucavas Novada pašvaldības
bibliotēkas vadītāja Gunta Timbra.

Biedrības
sākotnējais mērķis bijis atdzīvināt senās tradīcijas.
“Rucavnieki atceras, ka ziemas laikā leca bukos. Tas bija
zināms tabu,
ka to nedara klusajā laikā, kad baznīcai ir Ziemassvētki. To dara
kaut kad pēc tam, brīvajā laikā, kad nav ko darīt,” saka S.
Aigare. Vaicāta, vai, viņasprāt, rucavniekiem pašlaik, pēc tik
daudziem gadiem, šāda veida aktivitātes ir nepieciešamas, S.
Aigare aizdomājas un tad uzdod pretjautājumu: “Kā to varētu
izmērīt?” Uz repliku, ka varētu noteikt pēc pasākumu
apmeklētāju skaita, viņa turpina: “Tradīcijas iedibināt
šeit bija ļoti grūti. Mēs sevi kā klubs pierādījām ne jau ar
gadskārtām. Vienkārši mums palaimējās, ka bibliotekāre Gunta
Timbra paņēma Sorosa fonda projektu, kura laikā uz šejieni atveda
folkloras krātuves materiālu.” Tad arī pamazām apgūta
Rucavas ģimenes un kāzu godu folklora. Tas raisījis interesi arī
vietējos, taču to nevarot teikt par gadskārtām. “Protams,
rucavniekos šie svētki nav populāri.”

Labi
noorganizēti parasti esot Jāņi: “Pagājušajā gadā bija jau
trīssimt cilvēku. Darām to saulgriežos ar izdziedāšanu. Visi,
kas piedalās, dzied līdzi vienā elpā. Svin Ziemassvētkus ar
tautas dziesmu izdziedāšanu.” Rucavnieku gan šajā pasākumā
neesot daudz.

Sarunāties dziedot

“Tas,
ar ko mēs piesaistām, ir šis vietējais kultūras mantojums. Tas
ir milzīgais dziesmu pūrs, Rucavas savdabīgā vienbalsīgā
dziedāšana, kas ir lietota ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Tā
ir mana dziļākā pārliecība, ka Rucava ir saglabājusi šo seno
komunikācijas veidu. Iespējams, sensenos laikos cilvēki tādā
veidā sarunājās – pa pusei dziedot, pa pusei runājoties. Otrs
ir šis materiālais mantojums. Rucavnieki ir bijuši vieni no
pēdējiem, kuri ir staigājuši tautas tērpos jeb kroceņos vēl
pagājušā gadsimta sākumā.

Vēl
tagad rucavnieku mājās tādi ir saglabājušies. “Tas pats ir
ar Rucavas bagāto cimdu mantojumu, kas ir šeit uz vietas,”
aktivitāšu rīkošanas nozīmi un to, ka novadam ir nozīmīgas
bagātības, kuras vietējie varbūt uzreiz nenovērtē, uzsver S.
Aigare. Tikpat nozīmīgs esot arī kulinārais mantojums,
tradicionālie ēdieni, kas “Zvanītāju” apmeklētāju
vidū esot ļoti lielā cieņā. Kaut vai tāpēc vien, ka citu
iespēju Rucavā paēst praktiski nav.

“Šeit
ir tā vieta, kur mēs iepazīstam vietējo mantojumu un darām to
interesantā veidā. Protams, mēs ar šo vietu arī popularizējam
Rucavu. Mans sākotnējais mērķis bija, lai rucavnieki paši
apzinātos savas vērtības. Cik viņi ir ļoti bagāti!” saka
kultūrvēstures pētniece. Šīm tradīcijām un to piekopšanai
esot būtiska nozīme, runājot par latviešu un arī rucavnieku
pašapziņas veicināšanu. “Lai mēs paliktu par rucavniekiem,
par latviešiem. Lai mēs neizšķīstu pasaules jūrā. Folklora,
tradīcijas ir tās, kas palīdz ieaugt šajā zemē. Lai pat tad,
kad mūsu bērni aiziet svešumā, viņiem būtu stabilitāte, lai
viņi arī svešā vietā justos droši, lai viņiem būtu šī māju
sajūta. Šīs mājas veido gan zeme, gan konkrētā vide, gan
cilvēki. Tas ir būtiski.”