ar papirosu izkūp dzīve gaisā/ un rupucis pa mājas trepēm kāpj/ ak mana lidojošā mana īsā skaistā/ ak mana nolādētā kā lai tevi glābj – tik šķietami viegli un izkāpināti traģiski vienlaikus raksta viens no izcilākajiem latviešu 20. gadsimta nogales dzejniekiem Klāvs Elsbergs (1959–1987).

Dzejnieks savā lidojošajā, īsajā, skaistajā paspēja izdarīt pārsteidzoši daudz. 20. gadsimta 80. gados tapa divi dzejoļu krājumi – “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986), palika daudz nepublicētas dzejas, kas pēc viņa nāves apkopota krājumā “Velci, tēti” (1989) un iekļauta arī Rakstu izdevuma pirmajā daļā “Pie sienas un Maigajā zemē” (1997). Klāvs Elsbergs aktīvi tulkoja – tapa līdz mūsdienām pilnvērtīgi nenovērtētais franču 20. gadsimta sākuma novatora Gijoma Apolinēra dzejas latviskojums krājumā “Gājiens” (1985), kurā Klāvs Elsbergs uzdrošinājās latviešu valodā pārradīt Apolinēra kaligrammas jeb dzejoļus – zīmējumus. Tapa melnā humora cienītājiem labi zināmā amerikāņu literatūras huligāna Kurta Vonnegūta romānu “Lopkautuve Nr. 5” (1987) un “Čempionu brokastis” (1987), kā arī citu nozīmīgu darbu tulkojumi. 1986. gadā Klāvs Elsbergs uzsāka darbu atmodas laika leģendārajā literatūras žurnālā “Avots”, kura pirmais numurs iznāca 1987. gada janvārī. Tajā bija iekļautas tādas garīgās brīvības zīmes kā Džona Lenona un Pola Makartnija dziesmu teksti Klāva Elsberga atdzejojumā. Bez visa iepriekš minētā ap šo laiku Klāva Elsberga un par viņu nedaudz vecākā laikabiedra Māra Melgalva teksti sāka iedvesmot Juri Kulakovu un grupu “Pērkons” veselam kulta dziesmu ciklam.

Vai jaunais dzejnieks šajā intensīvajā laikā kaut nedaudz apjautis savu nozīmi? Kas zina? Kādā dzejolī viņš saka: mēs esam tīnīšu vētrasputni/ izteicam vārdos ko viņi ar frizūrām, kas liecina, ka apzinājies savu un laikabiedru dzejnieku paaudzes (Māris Melgalvs, Guntars Godiņš, Pēters Brūvers, Amanda Aizpuriete) laikmeta rupora misiju, tiesa gan – ne patētiski un ar uzspēlētu atbildības sajūtu, bet dabiski un viegli. 20. gadsimta 80. gadu otrās puses vēlīnie padsmitnieki, tolaik skolas beidzēji un studenti, šodienas četrdesmit un piecdesmitgadnieki ir Klāva Elsberga dzejas rindās piesauktie tīnīši, bet viņa dzejnieku paaudze, kura tolaik tuvojās trīsdesmitgadnieku vecumam – vētrasputni. 80. gadu trīsdesmitgadnieku paaudze sevi piesaka aktīvi un pārliecinoši, katrs pavisam atšķirīgā veidā noārdot priekšstatus par to, kādai jābūt dzejai, pierādot savu citādību un tāpēc kļūstot par jaunatni tieši uzrunājošu paaudzi. Šo vienotību izraisa tādi kā savdabi vecākā brāļa meklējumi, un Klāvs Elsbergs tajos ieņem ļoti nozīmīgu vietu. Pat tā 80. gadu nogales jaunatnes daļa, kurai gan Klāva Elsberga vārds, gan rakstītais dzejas vārds vispār ir svešs, tomēr, pašai to bieži vien neapzinoties, ir dzīvojusi un dažkārt joprojām dzīvo dzejnieka tekstos līdz ar grupas “Pērkons” dziesmām. Toreizējā tīnīšu paaudze “Pērkona” koncertos ir viļņojusies līdzi Klāva Elsberga ironiski traģiskajām toņkārtām – kam visam vienmēr jābeidzas tik slikti/ kam pelēks pretīgs rītiņš allaž aust tik dikti vai jau tiešāk traģiskajām –  rūgts ir ne tikai analgīns/ bet arī dzīve ziniet un lampas un zvaigznes lēnītēm dziest/ pasaulē valda šausmas un miers. Līdz rīta ausmai šī paaudze ir dejojusi līdzi Klāva Elsberga šarmantajai padomju dzejas parodijai “Kukurūza” vai drastiski sarkastiskajām rindām – aiz muguras pāļu dzinējs lēkā/ kā likums kas stājies spēkā, un, protams, paša Jura Kulakova stieptajam “Baletomānijas” (Elsberga “Kretīnu dejas”) dziedājumam – laimīgi atkal pie loga es smejos/ manā sētā kretīni dejo/ viņi to labāk par normāliem māk/ viņiem tas iznāk patiesāk (..)

Klāva Elsberga aktīvā radošā darbība un tās izraisītā rezonanse sakrīt ar padomju perioda norietu, kad jaunajā paaudzē mīt gan skaidra pārliecība, ka itin visos pagalmos kretīni dejo, gan arī vārdos neformulējama, neskaidru ilgu sajūta, jo naktstauriņi grib iekšā/ dvēsele grib – kaut kur. Klāva Elsberga dzeja noteikti nav saucama par politiski ievirzītu, bet tajā mīt dabiska jaunības trauksme un brīvības sajūta, tāpēc tā uzrunā arī to sabiedrības daļu, kas mākslā meklē vispārinājumu un distancētību no sociāli politiskās dzīves. 20. gadsimta 80. gadu tīnīšu paaudzei tik ļoti tīk Klāva Elsberga poētiskais huligānisms, dziļi eksistenciālu jautājumu pieteikums ironiska lirisma vai pat ironiska traģisma veidā, augstā un zemā, atkailināta dvēseliska tiešuma un sarkastiskas epatāžas savienojums. Ar šo pretējo izteiksmes veidu lietojuma palīdzību Klāvs Elsbergs apstiprina jaunatnes nojautas, ka viss nav tikai melns vai balts, pareizs vai nepareizs, ka apkārt ir sarežģīta un daudzkrāsaina pasaule un mēs paši arī drīkstam būt sarežģīti, daudzkrāsaini un nestandarta. Klāvs Elsbergs ir labs sava skolotāja Apolinēra skolnieks un iestājas par cilvēcisko lirismu, tāpēc arī viņa dzejas baudītājam tiek dota iespēja sapņot par pavisam citādu dzīvi, par tādu, kurā (.. )daudz var atļauties/ ir zilu izmisumu/ ir pašas nāves pieskārienus biklos/ ir smieties smieties/ krist ar galvu stiklos/ un piecelties kā svinīgs sēru foto/ virs atvadvārdu restēm.

Klāva Elsberga dzeja 80. gados skan tik dabiski, brīvi un tomēr eksistenciāli dziļi, ka ir kā svaiga gaisa malks padomijas agonijā. Jauna, vēl nenoskārsta laika gluži vai fiziska tuvošanās sajūta daudzos tā laika jaunās paaudzes pārstāvjos kulminē tieši Liepājā Klāvam Elsbergam tik liktenīgā 1987. gada vasarā – dažus mēnešus pēc dzejnieka mīklainās nāves Dubultos un pēc žurnāla “Avots” pirmā numura iznākšanas. Leģendārā festivāla “Liepājas dzintars” 1987. gada koncerti kļūst par eksploziju, kas aicina tikt galā ar kretīniem savos pagalmos un sevī un vairs nekāpt saviem sapņiem uz rīkles. Spēcīgas dziesmas ar ļoti spēcīgiem tekstiem uzjunda Liepājas “Pūt, vējiņi!” gaisu – skatītāju balvu šajā festivālā saņem grupa “Līvi” par Guntara Mucenieka dziesmu “Zvani” ar Olafa Gūtmaņa tekstu, bet galveno balvu – grupa “Zodiaks” un Jāņa Lūsēna dziesma “Mirušais gadsimts” ar Klāva Elsberga vārdiem. Kamēr Jānis Grodums savā manierē dzied Olafa Gūtmaņa vārsmas par zvaniem, kas nevar vien sagaidīt savus zvanītājus un mēmām mutēm izsmej mūs, Zigfrīda Muktupāvela vijoles skaņas “Mirušā gadsimta” sākumā sakarsē atmosfēru līdz ilgi aizturētas enerģijas izvirdumam visas sabiedrības sajustajos, bet vēl līdz tam neizteiktajos vārdos – kungi mans gadsimts ir miris (..) Šodien visas šīs jaunā laika priekšnojautas varētu reducēt ar atmodas procesiem, tomēr vismaz tā laika tīnīšu apziņā tās bija kas plašāks – vispārinātas brīvības apjauta.

Tik svarīgs un nepārvērtējams 80. gadu paaudzei ir Klāvs Elsbergs, un tāpēc ir tik labi, ka tieši pēc trīsdesmit gadiem 2017. gada februārī Liepājā Klāvs Elsbergs ir atkal aktuāls un Leona Leščinska režijā ir tapis viņa dzejas kameruzvedums. Tā sagatavošanas procesā Leons Leščinskis gan teicis, ka Klāva Elsberga dzejas materiāla izvēle nav tieši saistīta ar dzejnieka aiziešanas gadu, tomēr šī saistība ir, iespējams, nozīmīgāka nekā sākotnēji iecerēts. Režisors publiskajā telpā pievērsis uzmanību arī tam, ka dzejas lasījumu uzvedumi pēdējā laikā nepelnīti pamesti novārtā, bet tiem ir liela nozīme nācijas apziņā. Tiesa – latviešiem dzejas lasīšana un klausīšanās ir svarīga. Dzeja ir bijusi mūsu nācijas garīgās brīvības un pretestības forma – to pierāda vairāk nekā četrdesmit gadu senā Dzejas dienu tradīcija, kā arī daudzi spilgti dzejas lasījumu iestudējumi, tāpēc pirmā pateicība režisoram par gatavību atgriezties pie, iespējams, šobrīd maz populāra žanra, kā arī par konkrētā autora – 20. gadsimta 80. gadu vētrasputna – izvēli.

Izvēloties iestudēt Klāva Elsberga dzejas uzvedumu, tāpat kā tas būtu, izvēloties jebkura cita izcila latviešu dzejnieka veikumu, jārēķinās ar to, ka primāri tiks uzrunāti konkrētā dzejnieka cienītāji, kuriem šī dzeja nav jāatklāj no jauna, jo tā jau labi zināma. Šajā aspektā arī rodamas dzejas uzveduma iespējas un riski. Iespējas – uzvedums tiek gaidīts, par to ir interese, tiek piesaistīts zinošs skatītājs, ir varbūtība aktīvāk rezonēt skatītāja apziņā, jo no vārda mākslas attīstības sākotnes zināms, ka uztvērējam vislabāk patīk tas, ko viņš atpazīst. Riski – zinošam skatītājam ir kādas noteiktas ekspektācijas un priekšstati, viņš vēlas izbaudīt reiz jau pieredzēto un atgriezties savu emociju pasaulē. Pat tajā gadījumā, ja skatītājs skaidri apzinās, ka viņa Klāvs Elsbergs nekādā gadījumā nav un nevar būt iestudējuma autora Elsbergs, nav izslēdzama atsvešinātības un nepiepildītības sajūta. (..) mēs bijām divatā/ mēs esam ļoti vieni/ uz tevi četri akmens pakāpieni – šī plaisa iespējama ne tikai starp diviem ļoti tuviem cilvēkiem Klāva Elsberga dzejā, bet arī tādā intīmā žanrā kā dzejas kameruzvedums, un tāpēc visas turpmākās refleksijas par dzejas iestudējumu var būt izteiktas tikai jautājumu formā. Viena, otra, trešā un vēl citu uztvērēju Klāvi būs atšķirīgi.

Kameruzvedumā “Par mīlestību” Klāva Elsberga dzeju lasa pats iestudējuma režisors Leons Leščinskis un aktrise Everita Pjata, bet muzikālo papildinājumu – franču dziedātājas ZAZ dziesmas – sniedz Everita Pjata un Normunds Kalniņš. Paviršā vērojumā var rasties jautājums, kāpēc iestudējumā izmantota šīs mūsdienu franču dziesminieces radītā mūzika, tomēr to ir viegli pamatot gan ar Klāva Elsberga ciešo saistību ar franču kultūru (studijas un atdzeja), gan arī ar šīs mūzikas viegli šarmanto skanējumu, kas teorētiski sabalsojas ar nozīmīgu dzejas noskaņas stīgu. Iestudējumam izmantoti dzejoļi no krājuma “Bēdas uz nebēdu” un dzīves laikā nepublicētajiem tekstiem. Vai tie visi ir vienā tematiskā un saturiskā mezglā sienami, kā nosaukums to paģēr? Vai Klāvs Elsbergs – dzejnieks, kurš acīmredzami vairījies no patētikas, no nodrāztām metaforām un klišejām, kurš ir dabiskas un pārsteidzošas izteiksmes meistars, kuram atkal sapnis kā jorģīne zied un cerībiņa ar uzsistu aci/ pa stikliem staigā un taisa traci, – ir pelnījis dzejas uzveduma nosaukumu “Par mīlestību”? Vai Leona Leščinska un Everitas Pjatas atšķirīgi veidotā Klāva Elsberga dzejas interpretācija iecerēta kā viena dzejnieka divu pušu atklāsme vai vienkārši ir atšķirīga šīs dzejas izjūta? Iestudējuma autora lasījums ir nopietns un eksistenciālistiski noslogots (pat vizuāli), tajā izcelts dzīves smagums, uzsverot visa teiktā nopietnību. Ja Leona Leščinska dzejas varonis saka – es tev piedāvāt varu/ vien tīru un pliku neko vai mums reizēm ir labi/ bet parasti nav, vai dzīve reizēm ir tāda maita, tad aiz lasījuma nopietnās intonācijas zūd dzejnieka ironija un vieglums nākamajās rindās, un mēs pat nepamanām, ka Klāvs Elsbergs ir dzejnieks, kurš latviešu dzejas kopainā izceļas tieši ar savu uzsvērto jaunību, aizrautību, dziļu emociju un naivuma satuvinājumu. Savukārt Everitas Pjatas lasījuma varonis ir draiskulīgs, izaicinošs, bet dziļi domājošs, jūtīgs un arī sapņains pašpuika (vai aktrises sievietes lasījumā –cilvēks vispār, varbūt Elsberga cilvēciņš, kas izlēca/ no manas sirds un līdzīgs vienai pazaudētai meičai ir), ar kura intonācijām vismaz daļēji sasaucas arī iestudējuma muzikālais pavadījums. Šim cilvēkam pienāk kaste ar dažādām sirdīm/ kā vēzīšiem sārtiem, viņš vēro to, kā dzērves lido uz vienu pusi, un domā – bet kāpēc tā nelidojam/ mēs paši/ mēs paši/ mēs paši; viņš zina, ka bērnišķīgi un muļķīgi tā domāt, bet ļaujas tam ar aizrautību. Iespējams, ka uzveduma veidotājiem šķitis iespējams nošķirt šādus divus dzejas varoņu veidolus, bet, diemžēl vai par laimi, tie abi mīt vai ikvienā dzejnieka dzejolī, dažkārt nomainot viens otru pat divu rindu robežās. Līdz ar to rodas sajūta, ka dominējošs ir eksistenciāls smagums, bet nepanesamā esības viegluma ir par maz. Katrā ziņā pēdējā lasījumā, kad gaisma fokusējas Everitas Pjatas acīs un gaiši un dziļi tiek izrunāti vārdi – kur neviens vēl nav bijis/ kur dzīvo kam vēl nav vārda/ tur staigā maziņi klāvi/ un debesu akmeņus spārda – ir sajūta, ka Klāva Elsberga dzejas skanējums, tāds, kurš trāpa tieši sirdī, nupat ir pa īstam sācies, ka nu – viss pārtrūka/ un sāka dzīvot viss (..), un ir tik žēl, ka šis ir iestudējuma pēdējais lasījums. Uz mirkli esam bijuši kopā un nu aizejam katrs ar savu Klāvu. Lai vai kā – Klāvs Elsbergs Liepājā ir atgriezies, ir kaut vai uz vairākiem mirkļiem iegaismojies, un jau tas vien ir ļoti daudz.