Stāsts ir pavisam vienkāršs. Pirms gadiem trīssimt trīsdesmit Priekules muižas kalējs, iespējams, bijis pirmais cilvēks vēsturē, kas ne vien spēja radīt mākslīgos spārnus un pacelties gaisā, bet arī laimīgi nolaisties zemē. Viņš nenositās. Viņu sadedzināja uz sārta laikabiedri.

Dailes teātra jaunākā pirmizrāde, muzikālā drāma ”Priekules Ikars”, manuprāt, ir viens no Māras Zālītes nozīmīgākajiem darbiem, kurā turpinās vairākas jau iepriekš skartas tēmas. Tieši luga man liekas iestudējuma svarīgākā komponente, kam visai maz kas nācis klāt no mūzikas un režijas puses.

Platā ”ē” patriotisms

Iestudējums jau no paša sākuma glāsta kurzemnieku pašapziņu: tas sākas nevis ar striktu dežūrbalsi, kas atgādina publiskās uzvedības noteikumus, bet ar turpat vai personisku lūgumu izslēgt telefonus, nefotografēt un nefilmēt. Un visi darbības vārdi ar tik amzierīgi pla-a-a-atu ”ē”! Arī Annas Heinrihsones scenogrāfijā pirmajā cēlienā ir atgādinājums par Lejaskurzemes muižu un piļu lakonisko arhitektūru. Savs humors ir Grobiņas varasvīru spriešanā, kā panākt, lai liepājnieki zina savu vietu un atceras, ka Kurzemes centrs ir Grobiņa, un tā tam būs būt. Ir pat savs plāniņš, ko stūrgalvīgi atkārto Pētera Liepiņa soģis Veiss – jāpadziļina Pērkones upe, bet Liepājas osta jāklapē ciet. Savukārt Jura Žagara Priekules barons Korfs ik pa laiciņam nopriecājas, ka viņa dzimtcilvēks izdarīs to, no kā Vidzemes Korfiem mutes paliks vaļā.

Tomēr pavisam drīz kļūst skaidrs, ka amizēšanās ar vietējo kolorītu ir tikai tādas rotaļas. Pašam svarīgākajam nav saistības ar ģeogrāfiju un pat ar vēsturi īsti ne. Aizvien skaidrāk par galveno skatuves telpas elementu kļūst debesis. Bezgalīgs, mainīgs izplatījums, kas itin kā dzīvo savu, no cilvēkiem neatkarīgu un tāpēc jo vilinošāku dzīvi.

Ko tu dari? – Spārnus cērtu!

Debesis kā tāds otrādi apgāzts bezdibenis vilina ne vien kalēju Tomu (Artis Robežnieks), viņa protežētāju baronu Korfu, zintnieci, dziedinātāju Ķerumāti (Indra Briķe) un Toma brīvprātīgo palīgu Ješku (Dailes teātra aktierkursa students Gints Andžāns), kura noslēpums atklāsies tikai beigās. Ir vēl kāds. Vagara mazais dēlēns staipot rociņas pār galvu, raudot un debesīs vien lūkojoties – tā Ķerumātei sūdzas un palīdzību lūdz Vagariene (Sarmīte Rubule). Un Ķerumāte, pati jaunībā vaska piesūcinātā kreklā caur uguni dzīta, lai pierādītu, ka nav ragana, smagu sirdi piekrīt izdziedināt mazuli no spārnu slimības.

Bailes no izcilības, ārkārtējības apdraudējums kļuvis par izrādes emocionāli spēcīgāko motīvu. Ragana, kuru pašu reiz smagi sodīja par ārkārtas spējām, zina, kā tikt vaļā no pārmēra Dieva dāvanas. Trejdeviņas reizes jaunajai mātei būs jāprasa: ko tu dari? – Spārnus cērtu! – Cērt, cērt, kamēr nocērt! Tā viņas strādā: Ķerumāte, grozu ar zīdaini klēpī turēdama, cērt ar cirvi pa slotu, bet domā par bērniņa spārniem. Jo nav vietas starp cilvēkiem tādam, kas tikai debesīs raugās. Pietiks jau varenības, ja par vagaru kļūs, saka māte.

Ne jau viņai vienai bail no tā, kas sniedzas pāri viņas apvārsnim. Kad kalējs Toms gudro par saviem spārniem un atsakās kalt naglas, izkaptis un šņabja stopus, lāga līdzcilvēki gatavi viņu saplosīt, par vilkati nosaukt un savā nesapratnes naidā paši par vilkačiem pārvēršas. Horeogrāfes Ingas Raudingas iestudētā vilkaču deja, kuras laikā radības kronis pieplok zemei un kļūst par zvēru, dažās skatuves laika minūtēs iemieso tēmu, par kuru aizvien no jauna runā Māra Zālīte gan kā publiciste, gan dzejniece un dramaturģe: par latviešos neizskaužamo verga dabu. Pašam pie zemes plakt un otru, kas izslējies, atpakaļ raut.

Darbs paliek darbs

Gan Ķerumātes zālīšu dārzā pastaigājas, gan Grobiņas tiesaskungu sēdē nemanāms ir klāt kāds, kura seju neviens nepazīst. Grobiņas bende, parasti redzams tikai amata tērpā. Šī loma uzticēta Dailes teātra harismātiskākajam aktierim Artūram Skrastiņam. Saspringts un savās domās nogrimis, ar grāmatu rokās viņš klusējot vienmēr atrodas kaut kur kaktā. Droši vien izlasījis visas grāmatas, kas viņam nodotas dedzināšanai – saka Grobiņas tiesnesis (Juris Bartkevičs). Kaut kas saslēdzas atmiņā – tieši tāpat allaž maliņā sēdēja un savu domu pasaulē dzīvoja Zigfrīda Muktupāvela Dzejnieks ”Kaupēnā”. Jau toreiz dzejniece vissmagāko pienākumu, izpildīt spriedumu, uzticēja māksliniekam, talantam, nācijas garīgajai daļai. Tad tas bija upuris, kas nāk līdzi Dieva dotai izcilībai. Pēc desmit gadiem dzejnieces skatījums ir kļuvis daudz rūgtāks. Kas dzejniekam bija smaga pašuzupurēšanās, tas Bendem – darbs. Nežēlīgs ir lugas un izrādes fināls: uz sārta deg Toms, kas uzdrīkstējās pacelties debesīs, kamēr Bende lūdzas, lai kalēja draugs un palīgs Ješka – viņa paša dēls – atsakās no saviem sapņiem, citādi tēvam vajadzēs kurt sārtu arī viņam. Jo – ”Darbs paliek darbs”.

Māra Zālīte savā dramaturģijā nekad nav vairījusies no nepatīkamiem jautājumiem un sāpīgām atbildēm, un mūzika palaikam tās pacēlusi līdz traģēdijas līmenim. Tāpēc žēl, ka ”Priekules Ikarā” komponists Uldis Marhilēvičs nav bijis dzejniecei īsti līdzvērtīgs radošā darba partneris.

Edīte Tišheizere,

Ekspressintervija

Ja priekšā purvs, tad jālido

Pirms pašas “Priekules Ikara” pirmizrādes uz dažiem jautājumiem “Kultūras Pulsam” atbildēt piekrita arī lugas autore Māra Zālīte.

– Pastāstiet par to, kā atradāt Ikara tēmu, ar ko jums likās interesants Priekules Ikara stāsts?
− Man nebija jāmeklē. Kopš sevi atceros, es šo leģendu esmu zinājusi. Tā bija manā galvā. Es gandrīz brīnos par tiem, kuri neko nav dzirdējuši. It īpaši, ja kurzemnieki nav dzirdējuši. No tā jāizdara kāds secinājums – tauta savas leģendas slikti zina. Nav lasījuši, skolā nav mācīts. Tā zūd tautas vēsturiskā atmiņa, kolektīvā atmiņa. Rakstnieki arī vainīgi – par maz raksta tieši par savas tautas tēmām. Ja A.Pumpurs savā laikā nebūtu uzrakstījis Lāčplēsi pēc tautas teikām, ak, vai, cik daudz nabadzīgāki mēs būtu! Vai − ja Rainis nebūtu uzrakstījis teiksmu par Turaidas Rozi – lugā “Mīla stiprāka par nāvi”, vai Auseklis par Beverīnas dziedoni. Tā varētu turpināt. Kāpēc izvēlējos? Tādēļ, ka no vienas puses stāsts ir ļoti lokāls un konkrēts, bet no otras puses – kur nu vēl globālāku tēmu, vēl vispārcilvēcīgāku stāstu! Bet galvenais, ka šis stāsts dod man iespēju runāt par lietām, kas man tieši tagad svarīgas, sāpošas, izsakāmas.

– Kāds bija darbs pie lugas? Kādi bija jūsu atklājumi vai nepazītas šķautnes, ko ieraudzijāt Priekules Ikara stāstā?
− Darbs pie lugas sākās ar vēsturiskā fona vai konteksta izpēti. Ja rakstu par kalēju un dzelzcepli, man jāzina, ko tur kala un taisīja, kā to darīja, kādu dzelzi ar kādu maisīja (Engures ar Norvēģijas), cik mārciņu lodes lēja un kā izskatījās plātņu dzelzs, un kā taisīja metāliskos diegus, ko izmantoja, piemēram, gobelēniem. Viss par šo lietu jāzina, pat, ja lugā tas nemaz netiek minēts. Kāda bija 17. gadsimta beigu muiža, kādas ļaužu attiecības. Ko ēda, ko dzēra, kādi bija soda mēri, kas notika tajā pašā laikā Liepājā, kas Grobiņā. Starp citu, tas bija laiks, kad Grobiņa ar Liepāju bija lielā naidā, Liepājai grobiņnieki velta vienu otru biezāku vārdu.Tad vēl vietvārdi, personvārdi. Izteicieni un tā tālāk. Tā kā izmantoju diezgan daudz folkloras vielas, arī tur jāiegulda sagatavošanās darbs. Atklājumu bija daudz, piemēram, ka ne visi muižkungi bija ar ragiem un asti, ka Korfu dzimtā bija izglītoti, humāni cilvēki. Attiecībā uz vācu muižniecību joprojām valda dziļi stereotipi.

– Ar ko jūsu stāsts par Ikaru atšķiras no vēsturiskās leģendas, ko ar to vēlējāties pateikt skatītājiem?
− Gribēju izteikt vajadzību un vēlmi attīrīties no zemes sārņiem, no briesmīgā materiālisma, kas velk cilvēka dvēseli purvā. Parādīt, kā visnelabvēlīgākos apstākļos cilvēka gars tiecas augšup. Ja priekšā grūti laiki, nepārejams purvs, tad citādi nevar – lai tiktu pāri, ir jālido. Ar dvēseles spārniem, ko paši varam izkalt. Mēs lidosim!

Publicitātes foto

Debesis kā tāds otrādi apgāzts bezdibenis vilina ne vien kalēju Tomu (Artis Robežnieks), bet arī citus lugas varoņus, tostarp zintnieci, dziedinātāju Ķerumāti (Indra Briķe).