Kad strādājām vienā komandā pie projekta “Roberta Stārosta simtgade” – laika izjūta bija netverama. Gada laikā vajadzēja atrast finansējumu, domubiedrus, palīgus un izdot grāmatu. Grāmata “Roberts Stārosts. Latviešu pašportretu meistars” nu jau tūlit nogulsies uz galda – 80 lappušu apjomā, ar krāsainām gleznu reprodukcijām, gleznas “Inese” bildi uz vāka. Teksts varbūt mulsinās, varbūt uzrunās, varbūt uzdos jautājumu – vai tā bija? Nē, mēs nezinām, kā bija.

Neviens nevar zināt, kā jutās cilvēks, kura piecdesmit gadu vairs nav šajā pasaulē. Bet mēs zinām, ka mums ir atļauts runāt par notikumiem un sajust mazdrusku līdzīgi to, ko domājamies jūtam līdzīgi.

Un tā, lai saprastu, kādai jāizskatās grāmatai par Grobiņas pagasta “Velmēs” savulaik dzīvojušo gleznotāju Robertu Stārostu, darba grupa –  mākslas zinātnieks Alberts Eglītis, fotomākslinieks Varis Sants un šī raksta autore  – devāmies garīgā piedzīvojumā. Vispirms Rīgas mākslas tempļi – izstāžu galerija “Arsenāls” fondu glabātājas Ilzes Putniņas un Valsts nacionālais mākslas muzejs tās direktores Māras Lāces personā, kļuva pirmie mūsu projekta atslēgvārdi projektā.

Kādā drēgnā rudens dienā visi braucam uz galvaspilsētu  – izstāžu zālē pamazām tiek uzlikti un ieslēgti prožektori, kā teātra priekškaram veroties – un vienu pēc otras nesam gleznas. No pašportretiem uz mums noraugās gleznotājs. Un noraugās ilgi un pamatīgi. Viņa vatētais vamzis virs baltā krekla un šlipses, kā nupat uzvilkts un mazdrusku izstaro lauku sētas smārdu un ilustrē piecdesmito gadu rocību. Tik spožajā pārfotografēšanas gaismā glezna pret krītbalto sienu ir varena. Izaicinoša. Un turpat arī pārējie darbi – pašportreti, portreti, klusās dabas. Neaprakstāma sajūta – visvairāk emocionāli sagūstīts ir Alberts Eglītis. To var just un redzēt, to atkalsatikšanos ar Roberta Stārosta gleznām aci pret aci.

Eglīša 1969.gadā rakstītais diplomdarbs “Roberts Stārosts” – diplomdarba vadītājs Romis Bēms – Mākslas akadēmiju beidzot, uzpeld manā acu priekšā, kur padomju laikā mašīnrakstā rakstītie teksti atspoguļo mākslinieka būtību, Eglītis jau tad vērtē viņa daiļradi ļoti pozitīvi. Vēlāk mākslas zinātnieks labos savus tekstus atbilstoši XXI gadsimtam, jo viņam šķitīs, ka uzrakstījis pārāk piepacelti varbūt. Bet, skatoties uz gleznotāja labākajiem darbiem, tā sajūsma, kas mūsos, vienkārši nav noslēpjama. Un Varis profesionāli paveic savu darbu, to vēlāk atspoguļo dators. Paralēli notiek sarunas, ko izraisa šādi emocionāli uzplaiksnījumi.

Kad esam Nacionālā mākslas muzeja ārpagalmā, vajag ātri, ātri nofotografēt dažas klusās dabas, jo smīlā lietutiņš, bet āra gaisma, pēc Vara domām, ir vislabākā. Un tad mākslas pētniece Aija Brasliņa, baltiem cimdiem rokās, uzmanīgi un komentējot, nes skaistā rāmī kluso dabu, kurā atspīd Rīgas labvēlīgie vaibsti – kā spogulī iekrīt starojums no varenās ēkas pagalma kokiem – kad bildes fotoaparātā, mums ir jānobildējas par varītēm pie klusās dabas visiem kopā – jo šāda mirkļa vairs nebūs – tik piesātināta diena ar Roberta Stārosta garīgo enerģiju.

Strādājot pie manuskripta, paralēli top arī pieprasījums Valsts kultūrkapitāla fondam palīdzēt finansiāli. Rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ilga Skābarde nāk pretī – viņa saskaita un pārskaita ailītes, lai mums ar Grobiņas pagasta bibliotēkas vadītāju Laimu Liepiņu, kura atbild par projektu kopumā, projekta tāme izskatītos rīdziniekiem gana saprotama. Un mūs arī saprot. Grobiņas pagasta pašvaldība kā izdevējs saņem pirmo, un tad jau arī otro līdzfinansējumu. Praktiski ir skaidrs, ka grāmata kļūst pavisam nopietna lieta un tā varēs greznoties cietos un krāsainos vākos. Vienojamies, ka grāmatas saņems arī muzeji, kuri piedalījušies projektā, atvēlot no fondiem atlasītos darbus reproducēt grāmatā.

Inga Poļevska – Talsu tipogrāfijas Dizaina centra vadītāja Rīgā ir kā miera ostas priekšniece. Viņas sirsnīgums topošo grāmatu ietērpj klasiskā mākslas grāmatas dizainā un pēc labākās sirdsapziņas.

Mums ar Albertu Eglīti jāsapludina vienotā tekstā pagātne un šodiena. Vai mums izdodas? Varbūt esam aizrāvušies ar ideju un dažas vietas tekstuāli jāmet ārā. Kad dzejniece Aina Pāvulīte pieslēdzas kā redaktore grāmatai, prāts jau mierīgs. Nu ir skats no malas, un darbi turpinās. Pa to laiku Liepājas muzejā fondu pārzinātājs un Roberta Stārosta daiļrades pētnieks Jānis Gintners grāmatas vidusdaļai atlasījis no kolekcijas astoņpadsmit, viņaprāt, visveiksmīgākos gleznotāja darbus. Varis atkal ir klāt ar gaismām, fototehniku un stikla tīrāmo. Kā ne, katrai bildei, pirms to fotografē, jānotrauc nost uz stikla nosēdusies putekļu kārtiņa. Un atkal Stārosts no pašportretiem viltīgi un labvēlīgi smīn. Tikai vienā darbā – tajā, kur sevi pie molberta zīmē, izskats nedaudz nelaimīgs. Šķiet, viņš saka: “Cik tad ilgi var ar mani te ņemties? Man nav laika. Jāstrādā!” Bet tad Liepājas muzeja Miķeļa Pankoka topošās piemiņas istabas gaismas izdziest un Stārosts gaida savu piemiņas izstādes iekārtošanu augšstāvā. Esam patraucējuši pagātni. Sakām paldies, un katram vēl citi darbi todien darāmi. Grāmata top un tā Liepājas muzejā 13.jūnijā atvērs acis

Ja man tagad jāraksta, kurš pirmais ieminējās par mākslinieka simtgades atceres pasākuma rīkošanu Grobiņas pagastā, tad melotu, jo ideja vibrēja gaisā vismaz pusotru gadu. Un izskanēja sarunās par pagasta notikumiem, cilvēku likteņiem, grāmatas rakstīšanu, tad plenēru, vārdu sakot, labi apdomājot, ko visvairāk pelnījis gleznotājs, lai viņa vārdu paustu plašākai sabiedrībai. Tagad man šķiet, vibrācijas ap grāmatas radīšanu “Roberts Stārosts. Latviešu pašportretu meistars” radās īstajā laikā. Kā apliecinājums tam, ka dzīve rit neatkarīgi no mūsu izvēles vai gribēšanas nospraust sev konkrētus un sasniedzamus mērķus. Ikkatra cilvēka atmiņas saglabāšana un pieminēšana ir tas laika nogrieznis, ko nevar pārvietot no pagātnes tagadnē, rakstot grāmatu par kādu cilvēku, pagātne vienkārši atveras un laika dimensija uzsāk citu, sev vien saprotamu stāstu.

Stārosts savu dzīves un daiļrades stāstu ir izstāstījis gleznās un pašportretos, viņa dzīves pulsējums ir gana stiprs, vien sirdij ir cits pulsējuma spēks.

Gleznotājs dzimis 1908.gada 15.jūnijā, dzīves gaitas beidz 1958.gada 6.janvārī, nepilnus piecdesmit gadus vecs, uzgleznojis daudzus pašportretus, portretus, klusās dabas, ainavas, grafikas. Akadēmiski izglītots, ar Liepājas mākslas dzīvi sākumā un pēdējos dzīves gados saistīts, lauku klusumā ieslēdzies, Rīgas garīgo auru apvijies, viņš iziet savu pašradīto dzīvi no nabadzīgas lauku sētas puikas gadiem līdz gleznotāja brieduma pakāpei mākslā. Viņa mākslinieka izjūtas laužas no pašportretiem, staro no acīm, no klusajām dabām. Noslēpumaini blīvas ir gleznas, kas dziļi slēpj sevī to izjūtu, domu gammu, ko mākslinieks ielicis otas ritmiskajā rakstā.

Enerģija, ko mākslinieks iegleznoja savos darbos, apstādināja viņa sirdi, kad bija radīts pēc skaita jau tuvu sešdesmitais pašportrets.

Visu savu sapratni par cilvēka dzīves jēgu, gleznotājs iegleznoja pašportretā. Tie, kuri pazīst vai ir redzējuši Roberta Stārosta darbus, tajos nevar neredzēt viņa vēlmi gleznot ar visu dvēselē uzkrāto izjūtu krāsu toņu paleti. Krāsas, ko jauc viņa roka, pārtop pašportretos redzamajās cilvēka rakstura īpašībās, ko varam viegli nolasīt: spītīgums, nevarība, draiskulība, bezcerība, noteiktība, labestība, labvēlība un jūtīgums.

Projekts “Roberta Stārosta simtgade”, kura centrālā ass ir grāmata “Roberts Stārosts. Latviešu pašportretu meistars”, apvienoja gan cilvēkus ar līdzīgām interesēm radīt skaistu izdevumu, gan apvienoja domas par kultūras mantojuma saglabāšanu, kā arī ļāva iepazīties ar tiem jaukajiem ļaudīm, kuri ikdienā vairāk vai mazāk rūpējas par Latvijas mākslas vērtību saglabāšanu, to popularizēšanu un publicitāti publiskajā telpā. Un tā arī mazpamazām krājās gan materiāli, gan iespaidi, kuri saplūda tekstā par kāda savdabīga, talantīga gleznotāja dzīvi.

Iespaidi par Roberta Stārosta uzgleznoto pašportretu vērtību vai mākslinieka izvirzīšana joprojām labāko pašportretu meistaru priekšplānā, ir tas visskaistākais atzinums, ko būtu vēlējies savulaik dzirdēt mākslinieks. Protams, tagad varam tikai par to atgādināt sabiedrībai un atgādināt sev ko piemirstu maķenīt varbūt. Ka bija Grobiņas pusē dzimis un dzīvoja gleznotājs ar mūžam vēlmi gleznot labāk, kurš par piemēru mēdza ņemt visaugstākās klases mākslinieku radīto pirms gadsimtiem. Kā Milē vai Rembrants. Un to, ka Roberts Stārosts ir radījis izcilus darbus, apliecina viņa neatlaidīgais darbs un darbi, kuros raugoties mazliet dīvaini kļūst, acis uzlūkojot, – tas ir tā, itin kā sarunāties ar cilvēku aiz acu skatiena vai sarunāties ar mākslinieku, kurš slēpjas uzgleznotajās acīs. Tāda spītīga lappušu piepildīšanās ar vārdiem un daudzpunktes par mākslu caur gleznām ir bijusi projekta grūtākā daļa.

Kad daudzpunktes aizpilda vārdi, tad pienāk mirklis reāli strādāt, vislielāko atbalstu saņemot tieši no tiem cilvēkiem, kuri zina, ka atvērt pagātnes un cilvēklikteņa durvis ir vissmagāk. Runāt par cilvēka likteni ir gan viegli, gan atbildīgi. Varbūt tāpēc tik daudz vēl darāmā kultūrmantojuma apzināšanā. Jo atbildīgi tas ir.

Rakstot grāmatu, daudzas lapaspuses spītīgi nepakļāvās rakstīšanai. Un tad kādu pavasara rītu projektu mierīgu prātu tā arī nodēvēju: pagātnes spītīgās lappuses. Šis projekts nekādi nav ietilpināms vienā grāmatā, tas apauga ar pienākumiem, cilvēkiem un interesi par mākslinieka dzīvi un daiļradi. Un laika nogrieznim pievienojās vēl kāda cilvēka dzīve.

Projekts “Roberta Stārosta simtgade” ir pietuvojies kulminācijai. Māksliniekam veltītie simtgades pasākumi top ļoti nopietni, un tajos ietilpst ne tikai mākslinieka simtgadei veltītās grāmatas atvēršana. Nu ir atkal maisam gals pušu – Grobiņas pievārtē šovasar augstskolas maģistranti – topošie mākslinieki – uzmālēs ne vienu vien bildi, kā teiktu mākslinieks Roberts Stārosts, darinās portretus – gleznos pagasta ļaudis. 12.–15. jūnijs Grobiņas pagastu iezīmēs kartē ar gleznotāja Roberta Stārosta simtgades zīmi, un projekta tapšanas gaitā ne viena vien ideja vai pārspriedums ir saplūduši vienotā gultnē. Tā plenēra pasākumi Grobiņas pusē pārklāsies ar Liepājas muzejā apskatāmo Roberta Stārosta gleznu izstādi, bet labākā portretglezna “Inese” no Rīgas atceļos uz Grobiņas pagastu grāmatas atvēršanas reizē 14. jūnijā astoņos vakarā.

Sandra Vensko,

Roberts Stārosts “Pašpotrets”.

Labākā Roberta Stārosta portretglezna “Inese” speciāli tiks atvesta uz Grobiņas pagastu, kur notiks novadniekam veltītās grāmatas atvēršanas svētki.