Ak! Tad šitādai ir jābūt baznīcai! Zēns būdams, Igors Puķītis atnācis līdzi mātei uz dievkalpojumu Valtaiķu baznīcā. Lielā, baltā telpa ar krāsainajām stikla gleznām logos radījusi viņam uz visu mūžu iespaidu par to, cik skaistam ir jābūt dievnamam.

Šai baznīcai noteikti būtu ļoti daudz stāstu, jo tās vēsture ir sena. Taču laikam ikviens vispirms apbrīno vispārsteidzošāko, to, kā nav citur. Valtaiķnieki lepojas ar to, ka šeit dievnama logos ir piecpadsmit vitrāžu. Tik daudz pat Rīgas Domā nav – lepojas I. Puķītis, kurš nu jau daudzus gadus ir šīs baznīcas pērminderis un sargs. Jaunībā viņš dzirdējis večus runājam, ka Kazdangas baronam viena vitrāža esot izmaksājusi “septiņsimt rubuļu zeltā”. “Gove tajā laikā esot maksājusi trīs rubuļu. Veči tad izrēķināja, ka 240 govis par vienu logu varēts nopirkt, un tā piecpadsmit reizes,” viņš atstāsta veco vīru sacīto.

Vai tā bija, vai ne, mēs nezinām. Bet kā šī šķietami vienkāršā, baltā baznīca tikusi pie tādas greznības? Meklējot ziņas par to literatūrā un internetā, dažādos un it kā nopietnos avotos pavīd tik atšķirīgas versijas un iespējamo vārdi. Itālija, Vācija, Minhene, Vilhelms Purvītis, Ernsts Tode, Rīga – kurš tuvāk patiesībai?

Dāvana par izglābšanos

Vislabāk uz šo jautājumu varētu atbildēt pats Karls Vilhelms fon Manteifels – pēdējais Kazdangas muižas barons. Jo tieši viņš pasūtījis māksliniekam šīs vitrāžas pēc tam, kad atgriezies no Krievu-japāņu kara – pastāsta Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ojārs Spārītis. Viņš uzskata, ka vitrāžu darināšanas laiks ir precīzi izskaitļojams – tas ir laiks pēc atgriešanās no kara, kad barons bijis pilns pateicības jūtām Dievam par izglābšanos, un tas ir laiks pirms 1905. gada revolūcijas posta, “kamēr zemnieki viņam vēl nav iespļāvuši dvēselē” un nebija nodedzinājuši Kazdangas pili. Tas notika 1905. gada decembrī.

Visticamāk, vitrāžas izgatavotas vistuvākajā iespējamajā vietā – Rīgā, kur tolaik plauka amatniecība, arhitektūra, bija jūdendstila namu celtniecības bums un bija kvalificēti meistari, darbnīcas un tehnoloģijas, pēc kurām izgatavot vitrāžas. Tāpēc O. Spārītis uzskata, ka Valtaiķu vitrāžu autors ir Ernsts Tode: “Rīgā strādājošais vācu stikla gleznotājs, kurš gleznojis gan eļļā, gan sausās freskas uz telpu sienām un griestiem, un visvairāk strādājis vitrāžu tehnikā.” Valtaiķu vitrāžu rokraksts un kvalitāte atbilst E. Todes darbam – pamato profesors. E. Tode vitrāžas izgatavojis ne tikai Rīgai, bet arī pasūtītājiem Pēterburgā un Kijevā. Taču Valtaiķu vitrāžu kompozīcijas E. Tode varētu būt veidojis, piemērojot tām paraugus no 19. gadsimta grāmatu attēlu reprodukcijām, reliģisko stāstu ilustrācijām un tam laikam raksturīgiem vara grebumiem. “Viņš, vācietis, varēja atbraukt uz Rīgu kopā ar vairākiem stikliniekiem un viņu amatā zināmām rokasgrāmatām,” uzskata zinātnieks. 

Noraida versiju par Purvīti

O. Spārītis noraida versiju par Vilhelmu Purvīti kā iespējamo vitrāžu autoru, tāpat kā to noraida arī pērminderis. V. Purvītis nebija portretists, bet ainavists – aizrāda I. Puķītis. “Purvītis nekad neuzņemtos veidot skices tanī žanrā, ko nepārvalda,” uzskata O. Spārītis. Līdz ar to viņš arī noraida versiju par Itāliju kā iespējamo vitrāžu izgatavošanas vietu, arī dažviet minētu versiju, ka vitrāžas darinātas Minhenē, Vācijā. Tas nebija vajadzīgs, ja izcili meistari bija daudz tuvāk – Rīgā.

“Šo vitrāžu mākslinieciskums slēpjas 19. – 20. gadsimtu mijai raksturīgajā tehnoloģijā, kas spēj ar lieliem vitrāžas stikliem, kuros ir iededzinātas krāsas, radīt gleznai līdzīgu attēlu. Stikla krāsu tonalitāte var būt tik ļoti acij tīkama, labā nozīmē pietuvināta kičīgai.” O. Spārītis atzīmē gleznotāja meistarību seju veidošanā, kur portretu pievilcība panākta ar ļoti detalizētu lūpu, uzacu, acu zīlīšu, bārdas matiņu izzīmējumu – bet tam par pamatu kalpojusi ļoti kvalitatīva iespiedgrafika žurnālu un grāmatu attēlos un fotogrāfija.

Un tomēr O. Spārītis atzīst – lai arī ir pārliecināts, ka autors ir E. Tode, tomēr tam nav dokumentālu pierādījumu. “Bet tas nenozīmē, ka tādi nevarētu rasties. Varētu būt, ka šādus faktus pieraksta kādā dienasgrāmatā vai baznīcas grāmatā mācītājs. Bet es tādus ierakstus lasījis neesmu.” Kas zina, varbūt kādreiz tomēr šo mīklu kāds atrisinās līdz galam.

Stāsts par tikumiem

Vitrāžas veido divus tematiskos ciklus. I. Puķītis stāsta, ka četras vitrāžas – abpus altārim – rāda bruņinieku tikumus: Drošsirdību, Dievbijību, Labdarību un Žēlsirdību. “Tās visas būtībā asociējas ar Manteifela bruņniecisko ētiku un viņa uzskatiem par Krusta karu karotāja ētiku Dieva un cilvēku priekšā. Dodoties karā, viņš to alegoriski var asociēt ar Krusta karu, un arī šos krustnešus vadīja noteikts  morāles kodekss – to atspoguļo šie četri logi,” skaidro O. Spārītis.

“Otrajā logā tas jaunais bruņinieks, kas pielūdz Dievu, tā ir paša Manteifela seja,” rāda pērminderis. O. Spārītis apstiprina: “Manteifela seju vitrāžists eleganti varēja pārcelt uz stikla no fotogrāfijas. Tas bija ļoti tipiski un ļoti raksturīgi 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma vitrāžu mākslā. Šis karotājs pie altāra izlūdzas Dieva žēlastību un apliecina dievbijību.”

Citā vitrāžā Drošsirdību simbolizē svētais Juris, kurš sabradā pūķi un ir cīnītājs ar ļaunumu, iznīcina kristietības ienaidnieku. Labdarības tēlu iemieso svētais Mārtiņš, bruņinieks, kurš ar zobenu no sava apmetņa nogriež daļu, lai ar to varētu apsegt pliku nabadziņu. Bet Žēlsirdību rāda ceturtā vitrāža. “Tā ir svētā priesteriene Elizabete, kas visu mūžu ziedojusi, kopjot slimniekus,” stāsta I. Puķītis. O. Spārītis skaidro: “Barons visās šajās vitrāžās iemieso savai dzimtai raksturīgo filozofiju un pasaules uzskatu un identificējas ar bruņnieciskuma principiem.”

Otrs vitrāžu cikls vienpadsmit logos veido Jaunās Derības sižetus par pamācību draudzei un atgādinājumam par tām Bībeles epizodēm, kuras luteriskajai draudzei visa gada garumā tiek analizētas un stāstītas pārdomāšanai – turpina O. Spārītis.

Reizē arī – ciltskoks

Grāmatā “Latviešu vitrāža” (1979) Tenis Grasis apgalvo, ka šīs vitrāžas datētas ļoti sen – cita ar 1469., cita ar 1630. gadu. Bet gan I. Puķītis, gan O. Spārītis šo versiju pilnīgi apgāž.

Katras vitrāžas apakšā redzami baronu ģerboņi. Vidū – sarkanbalts vairodziņš, virs tā melna ērgļa pusīte – tas ir pašu Manteifelu dzimtas ģerbonis. Bet blakus tam ir otrs, citā vitrāžā pat divi citi ģerboņi, un gadskaitļi. O. Spārītis izskaidro: “Šīs ģerboņu kompozīcijas zīmējas uz Manteifelu dzimtas ģenealoģiju. Minētajos gados ciltskokā ir notikušas izmaiņas, kad vīrieši apņēmuši sievas no tiem Kurzemē labi pazīstamajiem, spēcīgajiem bruņinieku klaniem, no dzimtām, kuru ģerboņi ir nostājušies blakus Manteifelu ģerbonim. Tas parāda, ka dzimta bija ar augstu prestižu, turības līmeni, ka ar to labprāt vēlējās radoties un biedroties citas spēcīgākās Kurzemes muižnieku dzimtas. Ja trīs ģerboņi, tad acīmredzot viena sieva nomirusi ātrāk un vīrs apņēmis otru sievu. Zinātājs pēc šiem ģerboņiem varētu izveidot Manteifela ciltskoku. Bet jāzina konkrētais vārds, un dokumentos jāskatās, kurš vīrietis kuru meiteni precējis. Faktiski tas ir piemineklis dzimtai un arī pašam Karlam Vilhelmam fon Manteifelam, viņa uzskatiem un dzīves filozofijai.”

Tik plaša dzimtas ģenealoģija, kas izstāstīta padsmit vitrāžu logos, tāda Valtaiķos ir Latvijā vienīgā – saka pētnieks.

Dievkalpojumā – divi baznīcēni

Barona laikā draudzē bijuši 2000 locekļu. Pat “krievu laikā” baznīca uz iesvētībām bijusi pilna ļaužu. Bet nesen svētdienā dievkalpojumā atnākuši tikai divi cilvēki. Kāda būs dievnama nākotne? O. Spārītis ir pateicīgs I. Puķītim, ka viņš tik rūpīgi uztur baznīcu un atsaucīgs pret tūristiem. Viņš uzskata, ka tagad baznīca ir daudz labākā situācijā nekā pirms gadiem trīsdesmit, kad huligāni mēdza mest akmeņus logos. Turklāt pirms vairākiem gadiem par Kurzemes bruņniecības organizācijas ziedojumiem ēkai uzlikts jauns jumts.

“Ko mēs varam minēt, cik stipra Latvijā būs kristīgā ticība un cik ilgi lauku novados kristīgie cilvēki spēs vienoties draudzē, uzturēt dievnamu tādā kārtībā, lai tas būtu mūžam lietojams?” teic O. Spārītis, piebilstot: “Tas, ka dievkalpojumā ir tikai pāris cilvēku, jau netiek izlemts tikai Rīgā. Tas lielā mērā ir Latvijas lauku iztukšošanās procesa rezultāts.”  

Vasarā apmēram reizi mēnesī kāda grupa interesentu ierodas – stāsta pērminderis. Tumšajos mēnešos ir klusi. Kristus dzimšanas svētku dievkalpojumā dziedās Kazdangas koris. Ziemassvētkos parasti ir cilvēku pilns – saka I. Puķītis.

Uzziņai

Valtaiķu baznīca

* Celta 1792. gadā.

* Valsts nozīmes kultūras piemineklis.

* Klasicisma stila paraugs.

* O. Spārītis uzsver, ka vitrāžu priekšā nedrīkst noniecināt baznīcas iekārtu – altāri, solus un kanceli. “Iekārtai ir viens stils, viena kompozīcija, vienas darbnīcas rokraksts un ļoti augsts laikmeta gaumes pārcēlums šīs baznīcas altārī,” saka zinātnieks.

* Altārgleznas “Kristus pie krusta” (1833) autors – Johans Lēberehts Eginks.

* Baznīcas draudzi vēsturiski veidojuši iedzīvotāji no Kazdangas, Kalvenes, Valtaiķiem un Sieksātes.