“Traģēdijā kāds noteikti mirst,” sākot monoizrādi “Pazudušais dēls”, drāmas pamatus skolēniem skaidro aktieris Ēriks Vilsons. Ja arī luga nav lasīta, viņa stāstījumā visi varoņi atklājas kā uz delnas. Vēl tikai jāsadala lomas. “Puisis, kuru biju ielicis par Krustiņu, aktīvi iesaistījās. Pēc izrādes pienāca degošām acīm un teica, ka būtu bijis gatavs skatīties vēl pusotru stundu. Tas arī ir mērķis. Man liekas, mākslā vislabāk ir uzdot jautājumus, nevis atbildēt,” uzskata Ē. Vilsons. Jo gatavu atbilžu nav, tās katram ir savas.

Gan monoizrādes, gan sadarbība ar Rūdolfu Blaumani viņam sākusies ar darbu “Nezāle”, kuru aktieris spēlē jau vienpadsmit gadus. Jauno izrādi, balstoties uz R. Blaumaņa lugas “Pazudušais dēls” un noveles “Pērkona negaiss” tekstu, Ē. Vilsons veidojis, sadarbojoties ar dēlu Robertu Vilsonu – dramaturgu un režisora asistentu. Pirmizrāde notiek Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, un, spriežot pēc audzēkņu reakcijas, “Pazudušais dēls” Blaumanim ir īsta jauniešu luga. “Jā, ļoti,” saka Ē. Vilsons, “mūžsenās attiecības starp vecākiem un bērniem, milzīgā mīlestība, ar kuru bieži vien iedzen kapā.”

Izrāde ir askētiska, tiek izmantoti daži rekvizīti. “Mērķis ir rosināt fantāziju,” stāsta aktieris. “Ir zināma spītība pierādīt, ka uzburt pasauli var arī bez modernajām tehnoloģijām. To zinu jau no laikiem, kad lasīju bērniem pasakas. Es neciešu videoprojekcijas teātra izrādēs, pret tām man ir alerģija. Kad atkal ieraugu ekrānu un kameru, domāju, kāpēc tā apzog manu fantāziju?” Viņa jaunākajam dēlam skolā jālasa lugas. Tēvs labi zina, ka jaunieši tās nelasa. “Teicu – nekā nebūs, ņem draudzeni un nāc šurp! Apsēdāmies – es, mamma, viņi abi, un lasa gariem zobiem. Sākām runāties, kādas ir varoņu attiecības. Saku – nu, tāpat, kā tu ar mums. Sākās jautājumi – kā tad tas viss? Tāds ir šis process – ļaut lugu, izrādi padarīt par savu. Ekrāns ir iluzorā pasaule, tas rāda klišejas, kurām sekojam, bet tās neļauj mums pašiem ielūkoties savā dvēselē un apziņā,” uzskata Ē. Vilsons.

Skatītājiem izrādē nav tikai pasīva pozīcija. Aktieris atrod publikā Krustiņu, viņa māti, audžumāsu Ilzi, draugu Pūlīšu Paulu, kārdinošo Matildi un viņas tēvu krodzinieku, arī citus varoņus. E. Vilsons atceras laiku Liepājas teātrī, kad kopīgi ar dāņu kolēģiem piedalījās projekta “Mūris” veidošanā un mācījās no viņu pieredzes. “Ir jāiesaista savās izrādēs publika, tādējādi rodas iespēja gūt atgriezenisko saiti un novērtējumu. Tā arī šajā izrādē –viņi ir gatavi piedalīties, lai arī sākumā liekas, ka meklē vietas pēdējā rindā. Jauniešiem ar fantāziju viss ir kārtībā. It sevišķi skolās, kur to rosina apgūstamie priekšmeti – māksla, mūzika, literatūra. Kāds skolotājs man pateica – jūs ne tik daudz atklājāt par Blaumani, cik mums pašiem par sevi. Tas ir labākais kompliments, kāds var būt,” atzīst Ē. Vilsons.

Iestudējums tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu un iekļauta valsts simtgades programmas “Latvijas skolas soma” piedāvājumā. “Vienkārši aicinu uz skolām,” saka Ē. Vilsons. Liepājā izrādes noteikti vēl būs, liela interese esot no Rīgas.

Skatītāju viedokļi

Tabita: – Man ļoti patika. Patīk Ēriks Vilsons kā aktieris un cilvēks. Ļoti radoša pieeja, kā parādīt viena cilvēka izrādē tik daudz lietas un emocijas no citas puses un citā redzējumā. Blaumanis ir laikam cauri ejošs rakstnieks, kurš spēj paķert cilvēcisko sajūtu, tā katrs no izrādes var kaut ko paņemt sev.

Adelīna: – Izrāde ir aktuāla jauniešiem. Likās ļoti interesanta pieeja no viena cilvēka skatpunkta. Viss saprotams un aizraujošs.