Kāds, pārģērbies par zaķēnu, pirmajā klasītē spēlēja bērnu izrādītē un omītei stāstīja, ka dienās būs aktieris. Kļuva par celtnieku. Kāda cita devās uz izrādēm, lai redzētu savu mīļāko aktieri, un klusi sev solīja, ka kādreiz arī stāvēs līdzās viņam uz skatuves un kopā spēlēs mīlniekus. Tagad šis aktieris pie viņas ik dienas iepērkas veikalā. Noskatījušies Silvestra Stalones varoņdarbus, bērnībā draugi nozvērējās, ka paši uzņems filmas, paši tajās atveidos galvenās lomas un meitenes liptin lips klāt jaunajiem elkiem. Tagad katrs savā pilsētā vada nelielu uzņēmumu.

Stāsts ir par to, ka ne vienmēr piepildās bērnības sapnis. Stāsts ir par to, ka dzīve ar mums mēdz izspēlēt pigorus un mēs pat iedomāties nespējam, kur tā mūs aizvedīs. Piemēram. Pēkšņi gluži kā pasakā nokļūsti teātra izrādē un iejūties kādā lomā. Un šis cilvēks nav aktieri, bet sabiedrisko attiecību speciāliste, deju studijas vadītāja, radio menedžeris vai dziedātājs. Kurš teica, ka brīnumi nenotiek?! Un ne tikai Ziemassvētku laikā… 

Izrādes dēļ svārciņos staigā biežāk

Teātra atmosfēra Andu Birkenbergu, kas pašlaik strādā Liepājas Kultūras pārvaldē par sabiedrisko attiecību speciālisti, vilina jau no mazotnes, bet dzīvē iegadījās tā, ka par profesionālu aktrisi viņa nekļuva. Taču bērnības sapnis netika aizmirsts un brīdī, kad kora “INTIS” diriģente Ilzes Valce izteica priekšlikumu piedalīties operā melodrāmā “Agrā rūsa”, viņa daudz nedomāja un piekrita. Anda izvērtē, ka dalība šajā iestudējumā daudz devusi viņas pašizaugsmei, ieguvusi papildu iemaņas, pieredzi un atbrīvojusies arī no šāda tāda kompleksa. Piemēram, Anda atklāj, ka pirms tam ikdienā reti staigājusi svārkos un arī tad tie noteikti nav bijuši mini. Bet, atveidojot izrādē modeli, viņai nācies vilkt stilizētu peldkostīmu, tātad lielas publikas priekšā iziet neikdienišķā un neierastā apģērbā. Jauniete pieķērusi sevi, ka tagad viņas garderobē parādījušies vairāk svārku.

Jau no bērnības Anda ir dziedājusi dažādos kolektīvos un vokālās iemaņas apguvusi Talsu bērnu mūzikas skolā. Pateicoties izrādei, Anda vēl varējusi papildināt savas iemaņas šajā jomā. Jo iestudējumā nebija tradicionālā kordziedāšana. Ance Krauze koristiem sniegusi īso kursu estrādes dziedāšanas mākslā, par ko Anda viņai ir ļoti pateicīga.

Ja dziedāšana nav sagādājusi problēmas, tad vairāk piepūles bijis nepieciešams, lai apgūtu Latvijā iecienītā horeogrāfa Andra Daņiļēviča izdomātos deju soļus. Grūtības bija ne tāpēc, ka aktīvajai kultūras darbiniecei nepadotos dejošana, bet gan tāpēc, ka laika līdz pirmizrādei bijis maz un tādēļ horeogrāfs bieži kaut ko mainījis, līdz nonācis līdz vēlamajam rezultātam. Taču kopumā darbs pie izrāžu tapšanas bijis ļoti interesants. Jā, arī ļoti darbietilpīgs. Nedēļas trīs pirms pirmizrādes mēģinājumi notikuši no agra rīta līdz pat pusnaktij. Tāpēc Anda ir ļoti priecīga un pateicīga saviem iepriekšējiem darba devējiem, kuri bijuši ļoti atsaucīgi un ļāvuši nodoties mēģinājumiem, neuztraucoties par darbu.

Kora “INTIS” bijušā dalībniece iestudējumā atveido vairākus tēlus, piemēram, krogus meitu, modeli, pilsētnieci, lauku mietu un arī kāzu viesi. Anda smaidot stāsta, ka viņas uzvedība dzīvē nav līdzīga ne modelei, ne krogus meitai, tāpēc bijis jāiztēlojas, kāda ir šī uzvedība, lai tai noticētu arī skatītāji. “Agrās rūsas” dalībniekiem, neaktieriem, daudz palīdzējis gan horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, gan izrādes režisors Ivars Lūsis, kuri mācījuši, ka, uznākot uz skatuves, savas problēmas, savus kompleksus un savas lielās personības ir jāatstāj aizskatuvē.

Anda neslēpj, ka pirmajās izrādēs bijis ļoti liels uztraukums. “Mēs kā koristi esam pieraduši fiziski sajust, ka esam plecu pie pleca. Bet izrādē vajadzēja iemācīties saglabāt šo pleca sajūta, neesot fiziski blakus citam pie cita,” uz atšķirību norāda Anda.

Viņa secina, ka vēl viens vērtīgs ieguvums no izrādes ir jauni draugi un paziņas, piemēram, ļoti labas un sirsnīgas attiecības viņai izveidojušās ar Zentas lomas atveidotāju Zani Gudro. Tāpat viņai bijusi iespēja iepazīt Latvijā popularitāti ieguvušus cilvēkus – Amber, Anci Krauzi, Uģi Rozi, Andri Ērgli – un vēlreiz pārliecināties, ka par zvaigznēm dēvētie cilvēki ir tādi paši kā visi citi.

Anda Birkenberga bērnībā domāja, ka varētu saistīt savu dzīvi ar teātri. Pateicoties dalībai “Agrajā rūsā”, viņai kaut nedaudz ir piepildījusies šī vēlme.

Smieklus apvaldīt vēl nav iemācījies

Dziedātājs Andris Ērglis jau no agras bērnības kāpj uz skatuves, tomēr viņš secinājis, ka vēl joprojām uz tās nejūtas brīvi, kas viņam pašam licies traucējoši un, iespējams, arī skatītājiem pamanāmi. Lai iemācītos iegūt šo atraisītības sajūtu lielas publikas priekšā, viņš pieņēmis Jāņa Lūsēna priekšlikumu atveidot Ķikuļa dēlu Italo muzikālajā izrādē “Agrā rūsa”.

Lai vairāk iepazītu savu atveidoto tēlu, dziedātājs lasījis Elīnas Zālītes grāmatu “Agrā rūsa” un skatījies pēc tās motīviem veidoto filmu. “Godīgi sakot, man šī loma grūtības nesagādāja. Parasti jau režisors meklē tādu cilvēku, kas kaut daļēji atbilstu atveidojamā tēla būtībai. Es izrādē esmu mīlnieks un man ir jādzied dažas mīlas ārijas. Uzskatu, ka tās ir arī mana spēcīgākā puse kā dziedātājam,” ir pārliecināts par vienu no seksīgākajiem vīriešiem Latvijā dēvētais mākslinieks.

Kā jau zināms, Andris ir uzstājies daudzos prestižos un vērienīgos sarīkojums, kā “Jaunais vilnis”, “Eirovīzija”, bet, neskatoties uz to, viņam pirms izrādes “Agrā rūsa” priekškara pacelšanas nereti trīc kājas, lai gan Liepājas teātrī nevar satilpināt ne uz pusi tik daudz apmeklētāju, kā minētajos pasākumos. Īpaši liels satraukums pārņem, ja nav spēlēts ilgāku laiku, piemēram, tā bijis viesizrādēs Nacionālajā teātrī, kur Liepājas teātris atklāja šā gada jauno sezonu. “Pirmajā izrādē Nacionālajā teātrī jutu, ka mazliet ir stīvums, ka nevaru atraisīties, un visu laiku domāju, ka tikai kaut ko nesajaucu.” Taču misēties gadās ne tikai tāpēc, ka ilgāku laiku sakāmais vai dziedamais nav atkārtots, bet arī pārslodzes dēļ, kad dienā ir pat divas izrādes vairākas dienas pēc kārtas. “Ir bijis tā, ka uzkāpju uz tiltiņa un man pazūd sakāmais teksts. Ance dziedot vēršas pie manis ar jautājumu: “Vai varat sniegt man padomu? Nodziedu: “O, jaunkundz, jūs kā eņģelis!” Un viss. Tekstu tālāk neatceros. Un man nekas cits neatliek, kā kaut ko nomurmināt,” gadījumu atminas dziedātājs. Un tā kā šai izrādei nav sufliera, izrādes dalībniekiem jāpaļaujas tikai uz sevi.

Tas, ka “Agrā rūsa” nākusi par labu, viņam norādījuši vairāki cilvēki, kas piedalījās Zigmara Liepiņa koncertuzvedumā “Kapteiņa stāsti”. “Visi ir pieraduši mani redzēt kā balāžu dziedātāju, liriķi, bet “Kapteiņa stāstos” biju ebreju tirgotāju. Starp citu, par šo lomu saņēmu vairāk komplimentu nekā par Italo atveidošanu,” mazliet izbrīnīts ir Andris.

Lai apgūtu ebreju runasveidu, manieres, dziedātājs skatījies izrādi “Skroderdienas Silmačos” un uzklausījis Z.Liepiņa padomu. Andris stāsta, ka īpaši grūti gājis ar dziesmas tekstu – no sākumu to iemācījies pareizā latviešu valodā, bet pēc tam to izrunājis ar ebrejiem piemītošo akcentu. Skatoties koncertuzveduma ierakstu, mūziķis secinājis, ka nekāds īstais ebrejs no viņa nav sanācis, ik pa laika tomēr līdis ārā tas, ka dziesmas izpildītājs ir latvietis. Par to, ka tēlošanas mākslā vēl daudz jāmācās, viņš arī pārliecinās ikreiz, kad kāds uz skatuves sasmīdina. “Riktīgs aktieris no jebkuras situācijas prot iziet, bet, ja mani iznes cauri, pagriežu muguru pret skatītājiem un sāku smieties,” teic Andris.

Andis Ērglis izrādē “Agrā rūsa” tāpat kā dzīvē spēj viegli savaldzināt sievietes.

Dejas – atslodze skatītājiem un aktieriem

Pirms Rolands Atkočūns Liepājas Baleta un deju studijas vadītāju Ingrīdu Lūri uzaicināja piedalīties izrādē “Arābu nakts”, abi jau bija diezgan labi pazīstami. Jo Ingrīda veidoja horeogrāfiju R.Atkočūna izrādēm “Aiz slēgtām durvīm” un “CV Tēvocis Vaņa”. “Es uzreiz piekritu piedalīties izrādē. Viens no maniem sapņiem bija, ka kādreiz varētu dejot uz Liepājas teātra skatuves. Un šī bija lieliska iespēja šo sapni piepildīt,” gandarīta ir Ingrīda Lūre, kura, ja vēl kādreiz saņemtu līdzīgu piedāvājumu, labprāt to atkal pieņemtu.

 Viņa izrādē dejo vēderdejas, ar kurām aizraujas jau vairākus gadus un kuras mācījusi arī Liepājas teātra aktrisēm. Dejotāja stāsta, ka izrādei horeogrāfiju izdomājusi pati, tas noticis naktīs, jo savas studijas dēļ dienā nevarējusi atrast brīvu laiku. Tieši aizņemtās naktis bijis visgrūtākais, kas Ingrīdai saistās ar dalību izrādē. Bet skaistākais? “Romantika, ka varēju dejot savā pilsētā uz labas skatuves. Liepājas teātris sava interjera, auras dēļ man ļoti patīk,” sacīja Ingrīda.

Dejotāja atzīst, ka pirms izrādēm ir tāds patīkams satraukums. Tā kā Ingrīdai ir liela pieredze, dejojot uz skatuves, arī uz Rīgas teātru, līdz bailēm šis satraukums nenonāk. “Izrāžu laikā vienmēr ir tāda kā svētku sajūta,” salīdzināja dejotāja. Kaut arī katrā izrādē ir jāatkārto viens un tas pats, Ingrīdai tas neapnīk, tieši otrādi – ir interesanti, ka katru reizi var kaut ko uzlabot, pilnveidot sniegumu.

Ingrīda savulaik pati ieteica lietuviešu režisoram R.Atkočūnam izrādes papildināt ar dejām, jo tās cilvēkus uzrunā. Par to viņa pārliecinājusies, kad vairāki no “Arābu nakts” skatītājiem teikuši, ka nav uztvēruši izrādē pausto domu, ka pats stāsts tik ļoti nav uzrunājis, bet dejas gan ļoti patikušas. Arī paši aktieri ir novērtējuši Ingrīdas veikumu un neslēpuši, ka dejas laikā guvuši nelielu atslodzi, jo māksliniekiem šis iestudējums nav viegls.

Ingrīdai patīk ne tikai brīdis, kad uz skatuves var dejot Austrumu dejas, bet arī gatavošanās process pirms uznākšanas – kad izrādes dalībnieki ģērbj tērpus, kad liek grimu, kad taisa frizūras. Tam visam ir īpašs šarms. Izrādē Ingrīda ir redzama divos skaistos, krāšņos Austrumzemes daiļavām raksturīgos tērpus. Saskaņojot ar izrādes kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, tos pasūtīja no Turcijas un Amerikas, kas izmaksā krietni lētāk nekā tad, ja tos šūtu uz vietas.

Ingrīdas Lūres dejas izrādei “Arābu nakts” piedod īpašu šarmu.

Kauties, bet nepiekaut

Kādu dienu Ivars Lūsis “Rietumu radio” menedžerim Jānim Enkūzenam apvaicājās, vai vēl joprojām nodarbojas ar skeitborda lietām. Izdzirdējis pozitīvu atbildi, režisors uzaicinājis viņu izveidot skeitbordistu komandu un papildināt izrādes “Bērniņi…” ansambli. “Lēnu garu apdomāju piedāvājumu. Tas man šķita vilinošs un interesants, katru dienu jau neaicina piedalīties teātra izrādēs,” sacīja J.Enkūzens jeb vairāk pazīstams kā Enkurs. Viņš vēl pieaicināja septiņus Liepājas puikas, ar kuriem kopā uzvedumā rada ielas atmosfēru, atspoguļo jauniešu vidi.

J.Enkūzenam bija ļoti saistoši skatīties, kā top izrāde, kā teju ne no kā rodas kaut kas. Ar skeitbordistiem daudz strādājis režisors Ivars Lūsis, mācot tādas iemaņas, kas aktieriem ir pašsaprotamas, bet viņiem – vēl nezināmas. “Man, kā jau kautrīgam latvietim, sākuma bija grūtāk atvērties, nedomāt, kā izskatos no malas,” atceras Enkurs.

Lielākoties izrādē skeitbordistiem uz skatuves ir vienkārši jāskeito, bet ne tikai. “Pirmajā ainā mums jābļauj, jābūt agresīviem, bet neviens no mums pēc dabas tāds nav. Tā vieta, kur paši sevi netēlojām, ir visgrūtākā,” izvērtēja Enkurs. Skeitot uz skatuves nav nemaz tik viegli, jo ir diezgan liela šaurība. Taču ne tādēļ radušās šādas tādas ķibeles, ko, iespējams, skatītāji nemaz nav pamanījuši. Skeitbordisti vienlaikus lielā steigā uz skatuves uznāk un no tās aiziet, kad valda diezgan liela tumsa. Turklāt jāņem vērā, kur atrodas galveno lomu atveidotāji Armands Kaušelis un Ingus Kniploks, lai neaizkavētu viņu parādīšanas. Ne reizi vien skeitbordisti šur tur uzskrējuši, paslīdējuši un iedzīvojušies zilumos. Vēl visai sarežģīta vieta skeitbordistiem ir kautiņa aina. Džekiem jārada pārliecinošs iespaids, ka patiešām sit, nodara sāpes Rojam (A.Kaušelis) un Kolinam (I.Kniploks), taču pa īstam nesavainojot aktierus.

J.Enkūzens sākumā baidījies, ka visai ātri varētu apnikt piedalīties izrādēs un iestudēto iepriekš atkārtot vairākas reizes. Taču izrādās, ka tā nav. Turklāt viesizrādēs bijusi iespēja paskeitot pa operas skatuvi.

”Rietumu radio” menedžeris, tapāt kā pārējie puiši ar skrituļdēļiem, nenožēlo, ka piekrituši piedalīties “Bērniņos…”, jo tas ir jauks piedzīvojums. Tāpat bijusi iespēja iepazīties ar Liepājas teātra aktieriem, kuri, pēc J.Enkūzena teiktā, viņus uzņēmuši ļoti labi, un arī pašiem māksliniekiem bijis interesanti, ka uz Liepājas teātra skatuve parādījušās jaunas sejas. Enkūzens apsver: ja kādreiz vēl piedāvātu iesaistīties kādā interesantā projektā, viņš noteikti nebūtu ilgi jāpierunā. Arī citiem iesaka nelaist garām dažādas interesantas iespējas, ko dzīve piespēlē.

Jānim Enkūzenam (no kreisās) un viņa pieaicinātajiem Liepājas “skeiteriem” dalība izrādē “Bērniņi…” ir jauks piedzīvojums un nebijusi pieredze.

Inita Gūtmane,