Šogad aprit 25 gadi, kopš Valsts Rīgas Operetes teātris tika slēgts, šis ir nozīmīgs un emocionāli būtisks brīdis, kad fiksēt atmiņu stāstus un vēstures liecības, kā arī dokumentēt operetes žanru mūsdienās. Arī Liepājā uzņemtas filmas epizodes, atgādinot par laiku, kad šeit teātrī spoži darbojās muzikālā trupa.

Top filma par muzikālo žanru teātri, kāds savulaik bija gan Rīgā, gan Jelgavā, gan, protams, Liepājā. Stāsta režisors Lūkass Mairis Marcinkevičs: “Būs jau simt gadu, kopš Liepājā dibināta operete. Filmu veidojam, lai nepazustu materiāli, kas vēl ir palikuši, kamēr ir mākslinieki, kas agrāk dziedājuši un uzstājušies, – primadonnas, baletnieki un orķestra cilvēki. Viņi ir šodien īsti nenovērtēta pērle.

Daudzi vairs nezina, kas ir operete, jo vesela paaudze jau izaugusi bez muzikālā teātra.” Viņš norāda, ka operete ir jaunu cilvēku žanrs, jo tā nav tikai dziedāšana, bet arī balets, akrobātika. Ja nav valsts atbalsta, ja netiek sagatavoti jaunie mākslinieki, nekas arī nevar būt. “Daudzi šodien zināmi mākslinieki ir sākuši muzikālo karjeru ar operetes teātri, piemēram, Juris Kulakovs, Adrians Kukuvass, Ieva Akuratere,” atgādina filmas veidotājs.

Visā Latvijā apzināti bijušie muzikālo trupu mākslinieki. “Šodien šeit ir Ilga Martinsone, kura bija primadonna Liepājā, Gunārs Borgs, Jānis Dreiblats, baletmeistare Inese Čača, pianists Valdis Aivars,” stāsta L. M. Marcinkevičs. No Liepājas muzeja saņemti materiāli par muzikālo teātri 20. gadsimta 20. gados. Arī pašiem māksliniekiem ir saglabājušies vērtīgi materiāli. Unikāls videomateriāls glabājas valsts arhīvā.

Liepājā filmēšana notika Liepājas teātrī un pie dziedošo aktrišu folkloras kopas “Atštaukas”, kur dzied I. Martinsone. “Filmas pamatbūtība ir nedzīvot tikai pagātnē, bet arī šodienā,” saka režisors.

Grimētāja, ģērbēja, friziere un fotogrāfe Agrita Grosbarte filmas uzņemšanā redzot, cik vecie skatuves mākslinieki ir laimīgi, jo viņi var par sevi pastāstīt, joprojām var nodziedāt un nodejot: “Viņos ir mirdzums, viņiem aug spārni, man šķiet.”

“Tie laiki ir skaisti, var tos atcerēties jebkad,” domā I. Martinsone. “Bija ļoti jauki mirkļi. Taču tas ir pagājušais gadsimts. Šodien ir citi ritmi, citi tempi un citi etaloni.” “Cits skatījums uz dzīvi un mākslu,” piebilst J. Dreiblats.

“Labi skanēja,” saka G. Borgs, “nav nekādas vainas. Taču galvenais bija satikt Inesi Čaču. Pēdējo reizi es ar viņu tikos 1975. gadā, kad iestudēja “Havajas puķi”. Interesanti bija ienākt Liepājas teātrī un satikt vecos kolēģus un ar Valdi pie klavierēm padziedāt.” Aktieris uz šīs skatuves nodziedājis četrdesmit gadus.

“Te bija ļoti skaists laiks,” piekrīt I. Čača, “kā baletmeistare ļoti daudz iestudēju Liepājas teātrī. Te bija brīnišķīgi, atsaucīgi un impozanti cilvēki. Milzīgs prieks viņus atkal satikt.” Viņa uzskata, ka sen jau vajadzēja atgādināt par Operetes teātri, lai nākotnē cilvēki zinātu, ka bijis šāds kolosāls žanrs.

Kristīnei Brūvelei no Rundāles par piedalīšanos filmā esot liels prieks. Kankānu ļoti sen neesot dejojusi, vismaz desmit gadus. “Radās tāda doma – Rundāles iedzīvotāji ir izdevuši grāmatu “Atmiņu upe plūst”. Klausoties operetes māksliniekos, gribas teikt, ka šodien arī plūst atmiņu upe, tikai ar skatu uz nākotni,” spriež dejotāja.

Filmas pirmizrāde plānota nākamā gada rudenī, kad notiks nacionālais kinofestivāls “Lielais Kristaps”.