Ja liepājniekam taujā par mūziku un teātri, viņš var stāstīt ilgi, to darot ar lepnumu un aizrautību. Bet, ja jautā par kino, tad – vispirms izskan liela nopūta, kam seko kritikas gūzma. “Kultūras Pulss” skaidroja, kāda pašlaik ir situācija ar kino Liepājā un vai tuvākajā laikā varētu kas mainīties.

Ar mākslu nopelnīt nevar

“Es esmu kinogardēde, taču Liepājā diemžēl savu kāri apmierināt nespēju. Jo mūsu kinoteātrī “Balle” ļoti reti rāda filmas, kuras slavē Berlīnes kinofestivālā un kuras saņem “Oskara” balvas,” neapmierinātību pauž 22 gadu vecā studente Linda. Tādēļ viņai nekas cits neatliek, kā nelegāli iegūt kārotās filmas ar interneta starpniecību. “Taču skatīties mākslas darbus uz neliela datora ekrāna nav nekāda lielā bauda. Protams, tiem, kuriem mājās ir kinozāle, tas ir cits jautājums. Taču ne visas filmas pieejamas labā kvalitātē, līdz ar to sanāk koks ar diviem galiem.” 

Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna rēķina, ka viņa vismaz gadus divus nav apmeklējusi pilsētas vienīgo kinoteātri: “Jo man nepatīk šī mūsdienu kinoskatīšanās tradīcija – traucē, ja filmas vērošana tiek pavadīta ar nemitīgu popkornu graušanu, kolas dzeršanu un tautas staigāšanu iekšā un ārā.” Un arī viņu neapmierina repertuārs: “Cilvēki, kas vada šo iestādi, skatās pēc pieprasījuma un acīmredzot ņem tādas filmas, uz kurām publika iet.”

Viņas teikto apstiprina SIA “Kino “Balle”” valdes loceklis Ivars Andersons: “Var kritizēt Holivudas popkornfilmu izrādīšanu, tomēr ir fakts, ka kinoindustrijas pamatvirziens ir komerciālais kino. Uzskatu, ka Liepājā ir pietiekoši daudz kinogardēžu, bet viņi pagaidām nav gatavi maksāt naudu par mākslas kino. Uz ekonomiskās krīzes fona stagnē visa kinoindustrija, jo kino nav pirmās nepieciešamības prece.” Teikto apliecina arī skaitļi – pēdējo gadu laikā kinoteātra “Balles” apmeklētāju skaits krities par 40 procentiem.  

SIA “Kino “Balle”” pārstāvis teic, ka viņš var uzklausīt kritiku par rādītajām filmām, taču neko daudz mainīt nevar. Jo filmas var izraudzīties no tā klāsta, kas Latvijā ir pieejams. “Ir lielie distributori, kā “Finn Kino”, kas atbild par visu Skandināviju, arī Baltijas valstīm. Pamatā visas filmas Latvijā izplata “Finn Kino” meitas uzņēmums “Forum Cinemas” ar tā bosu Ati Amoliņu priekšgalā. Vienas filmas kopija izmaksā vairākus tūkstošus latu, tāpēc “Forum Cinemas” neko lieku neņem, tikai to, par ko ir droši, ka tas sevi atmaksās,” pamato I. Andersons. “Ja gribam liepājniekiem vienlaikus ar Rīgu rādīt kādu jaunu filmu, tad jāuzņemas finansiālas saistības par filmas kopiju. Katra filmas pirmizrāde sevī ietver zaudējumu risku, tomēr tikai tā kinoteātris var pastāvēt – rādot jaunas darbus,” apgalvo I. Andersons, piebilstot, ka visai kinoindustrijai lielus zaudējumus rada tas, ka divas nedēļas pēc pirmizrādes filma jau nelegāli pieejama internetā.

Tomēr nav arī tā, ka “Ballē” netiktu vispār rādītas labas filmas, piemēram, nesen varēja noskatīties angļu drāmu “Dorians Grejs” un franču kinodarbu “Koko pirms Chanel“. Arī Latvijā tapušas filmas ik pa laikam tiek demonstrētas. Tomēr, lai arī latviešiem patīk pašmāju ražojumi, tie ne vienmēr nodrošina pilnas zāles. Teiksim, ja “Rīgas sargi” uzstādījuši apmeklētības rekordu visa kinoteātra “Balle” pastāvēšanas laikā, tad jaunais darbs “Seržanta Lapiņa atgriešanās” liepājniekos raisījis tik mazu interesi, ka to nācies izņemt no repertuāru nedēļu ātrāk. “Ja cilvēki ar savu klātbūtni neatbalsta latviešu filmas, tad mēs tās izrādīsim īsu laiku,” uzsver I. Andersons.

Painteresējoties, vai liepājniekiem pēc kāda laika varētu būt iespēja skatīties 3D filmas, I. Andersons sniedz neiepriecinošu atbildi: “Lai varētu rādīt 3D filmas, nepieciešams ne tikai nomainīt ekrānu, bet visu filmu izrādīšanas aparatūru. Tā maksā vairākus desmitus tūkstošus latu. Šajā situācijā, kad nav īsti redzama augšupeja, tik drīz neplānojam ieviest 3D formātu.”

Filmas nav grūti dabūt

Lai arī pilsētā tagad ir tikai viens kinoteātris, tomēr tas nenozīmē, ka nekur citur nav iespēja publiski skatīties filmas un tikties ar ļaudīm, kuri iesaistījušies kino veidošanā. Piemēram, jau vairākus gadus Luī Fonteina īpašumos viesojas īsfilmu programmas “Future Shorts” veidotāji, piedāvājot pašmāju un ārzemju jauno talantu veidotās īsfilmas, kuras ceļo un ir atzinīgi novērtētas starptautiskos filmu festivālos.

Savu artavu šajā jomā dod kino pētniece Kristīne Jākabsone, izveidojot gan virtuālo kinomuzeju, gan uzņemoties organizēt “ASV Kultūras programmu”, kurā ietilpst amerikāņu dokumentālo filmu demonstrēšana, kā arī rīkojot un vadot kinolektorijus. “Ja runājam par kinolektorijiem, tad tie noteikti vairs nevar būt tādi, kā pirms gadiem divdesmit pieciem, kad tie spēja pulcēt stāvgrūdām pilnas telpas, kā kādreiz 800 cilvēku lielo kinoteātra “Liepāja” zāli. Toreiz padomju cilvēkam lektorijs bija viena no retajām iespējām redzēt Rietumu kinoprodukciju. Lai arī bija diezgan stingra cenzūra, tomēr tas bija vairāk nekā nekas,” pamato K. Jākabsone.

Viņa norāda, ka piepulcēt pilnus kinoteātrus kļūst arvien grūtāk arī tāpēc, ka lielākajai daļai cilvēku mājās ir aparatūra, lai varētu skatīties filmas. Savukārt tās pieejamas internetā, iznomājamas un nopērkamas veikalos. “Lai parādītu ko tādu, kas nav komercprodukts, mūsdienās varbūt varētu likt akcentu uz to, kādos apstākļos tiktu organizēts kinoseanss. Varētu domāt par atgriešanos pie pirmo kinoteātru kultūras, kad lepnākie bija kinoteātri – restorāni un publika sēdēja pie galdiņiem,” viņa ierosina. “Cits stāsts, ka neesam vēl no krīzes ārā un šis nav piemērotākais brīdis kaut ko ekskluzīvu uzsākt.”

Ko līdzīgu K. Jākabsones ierosinātajam pēc uzņēmēja Ivara Kesenfelda un vēsturnieka Gunāra Silakaktiņa pamudinājuma Liepājā sācis bijušās kultūras un informācijas centra “K@2” viens no vadītājiem Kalle Bjoršmarks. Jau apritējis vairāk nekā gads, kopš viesnīcas “Promenāde Hotel” paspārnē darbojas “Promenādes kinoklubs”. Kalle kluba izveidi pamato ar to, ka daudzas filmas, kas tiek rādītas Rīgā, līdz Liepājai neatnāk, par ko bijis ļoti žēl. Kā piemēru viņš min Māra Ozoliņa filmu “Kaupēns”, kura pēc pirmizrādes Rīgā tiek rādīta daudzās Latvijas vietās, bet vēju pilsēta sarakstā iekļauta nebija, kaut arī galvenajā lomā ir Liepājas teātra aktieris Egons Dombrovskis un tajā redzami mūsu pilsētas mūziķi Ainars Virga, Mārtiņš Freimanis un Chilli, skan Jāņa Lūsēna mūzika. “Ja tas nenotiek, tad ir jārīkojas,” apņēmīgi saka Kalle, solot “Promenades kinoklubā” filmu parādīt februārī. Pateicoties kinoklubam, liepājniekiem bijusi iespēja redzēt latviešu dokumentālās filmas, kas izraisījušas plašu rezonansi, kā “Bermontiāde”, “Gaujas ģimenes lietas”, Ilzes Kungas īsfilmas, tai skaitā “Gaismas zīmes” ar E. Dombrovski titullomā.

“Es diezgan daudz laika pavadu Rīgā, pataustos, kas tur notiek, jūtu jaunākās tendences. Ja redzu ko tādu, kas skar liepājniekus, tad kontaktējos ar autoriem, lai varētu to filmu parādīt Liepājā,” stāsta uzņēmīgais zviedrs. Problēmas dabūt filmas neesot, jo autori savus darbus labprāt izrādīšanai dodot par velti. “Mūsu uzstādījums ir tāds, ka klāt jābūt režisoram, producentam vai kādam citam cilvēkam, kas saistīts ar filmu un kurš varētu ko pastāstīt par to,” norāda Kalle. Bet arī tas nekādus šķēršļus neradot. Jo, uzzinot, ka tiek aicināti uz Liepāju un filmu rādīs elegantā viesnīcā, visi parasti piekrīt. “Filmu autori, kas pie mums atbrauc, parasti ir patīkami pārsteigti, pamatojot, ka viņiem Rīgā nav tik daudz skatītāju kā šeit Liepājā. Laikam mūsu cilvēki ir izsalkuši pēc kaut kā tāda,” apsver Kalle. Katrs “Promenades kinokluba” seanss pulcē no 40 līdz 100 cilvēku, kurus viņš raksturo kā inteliģentus ļaudis, kuriem patīk dokumentālās filmas par Latviju un kuri grib paplašināt savu redzesloku.

Atšķirībā no ieejas kinoteātros, apmeklējot “Promenādes kinokluba” rīkotos seansus, biļeti iegādāties nevajag. “Ja mēs uzliktu divus, trīs latus kā ieejas maksu, mēs nobaidītu cilvēkus. Māksla un dokumentālais kino, manuprāt, cilvēkiem ļoti nepieciešams, tāpēc nolēmām, ka ieeja būs pret ziedojumiem Latvijas Bērnu fondam,” pamato Kalle.

Bet vai “Promenādes kinoklubs” tāpat kā daudzas citas labas lietas nevarētu pēc laika beigt pastāvēt? “Liepājā ir cilvēks, kas nekad nepadodas, un tas ir Ivars Kesenfelds. Ja grūtos laikos kas dzimst, tad tas arī aug un izdzīvos,” saka Kalle, piebilstot, lai cilvēki sūta savus ieteikumus (www.[email protected]), tādējādi apliecinādams, ka viņam ir svarīgas liepājnieku vēlmes.

“Arsenāls” atgriezīsies 

Droši vien kinomīļi atceras, ka pirms dažiem gadiem kinoteātrī “Balle” bija iespēja redzēt festivāla “Arsenāla” filmas. Zāles uz seansiem bija stāvgrūdām pilnas un vajadzēja rīkot papildu seansus. “Tas maksāja dārgi. Tajā gadā mūsu līdzfinansējums bija desmit tūkstoši latu, jo bija jāmaksā gan par filmas autortiesībām, gan par to nogādāšanu Liepājā, gan par kinoteātra telpu īri un citām lietām,” atceras Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāja L. Vīksna. Tieši šī iemesla dēļ liesajos gados “Arsenāls” mums gāja secen.

“Tagad ir mainījusies “Arsenāla” vadība, un mēs ar to vienojāmies, ka mēģināsim Liepājā šo tradīciju atjaunot. Ir iecere, ka aprīlī un maijā varētu parādīt dažas filmas bērniem no “Berimora kino”. Arī “Arsenāls” ar vairākām filmām varētu atgriezties. Bet viss būt atkarīgs no mūsu finansiālajām iespējām un kinoteātra “Balles” atsaucības, par ko gan nevarētu sūdzēties,” priecīgu ziņu pavēstīja L. Vīksna. Šajā gadā noteikumi par “Arsenāla” filmu izrādīšanu ir citi. “Mums jānodrošina vieta, kur demonstrēt filmas, un jāatmaksā to attransportēšana uz Liepāju. Un, ja kāds režisors būs gatavs braukt uz Liepāju un tikties ar skatītājiem, tad arī viņa uzturēšanās izdevumi jāsedz,” saka L. Vīksna, pēc kuras domām, arī šajā reizē skatītāju netrūks: “Ja Liepājā novērtē gan baletu, gan Liepājas teātra izrādes, kuras drosmīgi tiek veidotas, neskatoties uz plašākas auditorijas vidējo gaumi, noteikti ir auditorija, kas grib citādāku kino.”

Kinoteātra “Balle” skatītāko filmu “top 5”

1. “Rīgas sargi” – 15454 skatītāji
2. “Šreks 3” – 7820
3. “Ledus laikmets 3: Dinozauru ēra” – 7784
4. “Ledus laikmets 2: Atkusnis” – 7582
5. “Da Vinči kods” – 7471

Uzziņai 

 * Pirmais zināmais kinoseanss Liepājā notika 1898. gadā viesnīcas “Eiropa” koncertzālē, kas atradās Radio ielā (toreiz– Jēkaba ielā);

  * 20. gadsimta pirmajā desmitgadē kinoseansi Liepājā norisinājās dažādās šim nolūkam pielāgotās zālēs, kā arī koncertzālēs un pat teātrī kā papildinājums izrāžu programmai.

* Ap 1910. gadu Liepājā sākās kinoteātru celtniecība. Līdz brīdim, kad Liepājā 1941. gada 22. jūnijā ienāca Otrais pasaules karš, te darbojās 7 lieli un grezni kinoteātri. 1941. gada jūnija beigās, jau kara pašās pirmajās dienās, lielākā daļa Liepājas vēsturiskā centra tika noslaucīta no zemes virsas. Līdz ar to arī vairums lielo un grezno pilsētas centra kinoteātru uz laiku laikiem palika tikai vēstures lappusēs.

* Otrā pasaules kara gados Liepājā tika iekārtots specializēts kinoteātris vācu kareivjiem – Alejas ielā 9, ēkā, kur līdz 1940. gadam darbojās Liepājas Lietuviešu kultūras biedrība.

* Padomju varas periodā (1945 – 1990) Liepājā darbojās 5 lieli kinoteātri: “Sarkanā bāka”, “Uzvara” (To slēdza 1974. gada 28. decembrī, jo dienu vēlāk netālu atklāja tobrīd lielāko un modernāko platformāta kinoteātri Baltijā “Liepāja”. Tādējādi iznāca, ka vienlaikus Liepājā ir darbojušies tikai 4 lieli kinoteātri), “Daile”, “Dzintars” un “Liepāja”. Paralēli tam kino rādīja dažādās citās zālēs pilsētā.

 * 20. gs. deviņdesmitajos gados pakāpeniski tiek slēgti pilsētas lielie kinoteātri, un pienāk brīdis, kad pilsētā vairs to nav. Filmas rāda Metalurgu kultūras pils zālē. Tagad pilsētā darbojas viens kinoteātris – “Balle”. 

Vairāk informācijas: www.kinoliepaja.com

Inita Gūtmane,

Kinoteātra zāles mūsdienās ir patukšas, un tās piepildīt spēj tikai ar Holivudas ražojumiem.