Sen… Varbūt nesen? Tajos laikos, kad kaķis ar peli dzīvojuši kopā kā vīrs ar sievu vienā mājā. Un Dievzemītē valdījuši hercogi. Pa klusām skunstnieki (mākslinieki) un komedianti (aktieri) izveidojuši sev klubu. Lai būtu, kur čupoties, vadīt laiku asprātīgās tērgavās un sirsnīgos smieklos. Lūk, kas bija rakstīts “Praviešu” statūtos: “Kaut gan klubs dibināts uz mūžīgiem laikiem, tas beidz pastāvēt, tiklīdz mēs izklīstam…”

Šī apvienība ar savu esamību kaitināja solīdo, turīgo, mākslinieciski neizglītoto muižnieku un tirgoņu aprindas, viņi lūkojās no augšas uz bilžu taisītājiem un ākstiem. To jūtot, dažs labs pravietis visu mūžu savu talantu mērcēja brandavīnā. Nekas labs nesanāca. Pat pēc nāves māksliniekam nebija ļauts pie citiem godīgiem miroņiem paglabātam tikt, bet gan bez baznīcas zvanīšanas, bez dziedāšanas purvā apraktam tapt.

Tajā pašā laikā par spīti valdošo slāņu nostājai, bija skunstnieki, kas kļuva bagāti, slaveni un populāri. It īpaši tie, kuri no ārzemēm bija atbraukuši. Teiksim, Sēfrensi Ventspils kuģu būvētavā Jēkaba valdīšanas laikos. Viņi ar saviem palīgiem (ievēro: latviešiem) apsmukuļoja katru burinieku.

Visvairāk skunstnieki nopelnīja, izdaiļojot baznīcas. Taču galantā gadsimtā piepelnīties varēja, arī izdabājot muižnieku ambīcijām. Katrs dzimtkungs jutās kā mazs valdnieks, pāri mēram greznoja savu pili, iekārtoja parku Versaļas stilā.

“Viegluma un dzīves prieka atblāzma, kas, no Saules karaļa galma nākdama, iespiedās visos Dievzemītes vācu dižkungu galmos. Deja un koncerti, maskarādes un ganu spēles, krāšņi izbraukumi, Kaliostro mistiskie seansi. Darīts tika viss, lai tik nebūtu garlaicīgi. Skunstnieki kļuva par pirmo nepieciešamību.

Protams, tas viss notika arī mūspusē. Raugi, ko par Stroķu parku (Vecpils pagastā) stāsta Ulmales pilskungs Ulrihs fon Šlipenbahs:

“Dzīvžogi. Koki piramīdu, pīlāru, pāva astes izskatā. Strūklaka – Fortūnas tēls, kas rotēja, šķiezdams ūdeni uz visām pusēm. Ala. Slepena atspere, to nospiežot, visapkārt šļācās ūdens, saslapinot ienācēju. Dažas lapenes uzceltas virs dīķiem. Stāvot uz grīdas, ko veidoja dzelzs redeles, varēja lūkoties, ko apakšā dara zivis. Mākslīgs ūdenskritums un vēl daudzi citi brīnumi.”

Šķiet, komentāri lieki. Māksla bija saņēmusi pamatīgus upurus.

Hercoga ierašanās Liepājā – vēsturisks notikums. Visbiežāk mūsu pilsētu apmeklēja Pēteris Bīrons. Viņam Liepāja patika labāk nekā Jelgava. Atbrauca kopā ar ģimeni. Milzīga pavadītāju svīta, galma dāmas ieskaitot. Mūziķu kapela, dziedātāji, aktieri, mākslinieki. Izrāde “Komēdiju namā” katru dienu. Maskarādes, lāpu braucieni. Jūrnieki veda uz ratiem uzliktu laivu, mastā plīvoja raibas vēlavas. Kur hercogs parādījās, tur pūta trompetes un skanēja bungas. Pētera ģimenei zem kājām kaisīja rozes…

Tiesa, hercogiste, tā dzīvojot, nonāca milzīgos parādos un tika nopārdota Katrīnei II.

* * *

Vai starp praviešiem bija arī latvieši? Bija. Piemēram, toreiz ļoti slavena kļuva (tāda ir šobaltdien) Apriķu baznīca. Pastāv ieskats par šīs celtnes “vēsturisko un tautisko raksturu”. Proti, dievnamu veidoja baroka stilā ārzemju meistari, sadarbojoties ar latviešu amatniekiem.

Tas pats, dižo Kazdangas pili ceļot (1800). Berlīnes arhitekts Berlica, vietējie mūrnieki un skunstnieki.

Kurzeme Apgaismības rāmī mākslinieciskā ziņā stipri apsteidza Vidzemi un Latgali. Taču viss nāk un aiziet tālumā. Skunstnieku jūsmu, barokālo inkrustāciju nokāva ielasmeita – politika. Dievzemīte nonāca Krievijas prastībā. Dzīve, runājot fon Šlīpenbaha vārdiem, pārvērtās cilvēcīgo izpriecu kapenē.

* * *

Top enciklopēdija, kurā būšot iekšā visas Liepājas slavenības. Vecais Rubīns apņēmis skunstniekus ar siltumu un rūpēm. No hercogu laikiem grasos grāmatā ievietot divus vīrus.

Sēfrenss Nikolass (jaunākais). Dzimis, jādomā, Ventspilī 1662.gadā (!?) slavenā koktēlnieka ģimenē. Miris 1710.gadā. Burboņu mēra upuris. Mācījies kokgriešanu pie tēva. Pats kļuvis par izcilu bilžu griezēju. Liepājas birģermeistars viņam lūdzis izgatavot Svētās Annas baznīcai altāri. Darbs tika veikts izcili 1697.gadā. Pasaulslavenais veikums joprojām atrodas baznīcā.

Slavičeks Jozefs. Dzimšanas un miršanas dati segti ar aizmirstību. Strikti zināms – no 1759.gada dižais koktēlnieks dzīvojis un strādājis Liepājā. Apprecējis liepājnieci Mariju Polenu. Sešu bērnu tēvs. Mākslinieka meistarstiķis – kokgriezumi Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē. Pilsētas ģerbonis. Palīdzējis noformēt arī Ēdoles, Blīdenes, Cīravas dievnamus. Plašāku slavu Latvijā nav guvis, jo netaisnīgi palicis itāliešu arhitekta Rastrelli ēnā.

Protams, Liepājā bija vēl citi skunstnieki, par to liecina publikācijai pievienotā bilde. Diemžēl par tiem man nekas nav zināms. Ja nu kāds var ko līdzēt, zvaniet – 3436972.

“Zilas neļķes toreiz bija. Sudrabkausa plūmju vīns. Marķīzs bizi pūderētu prata menuetu diet…”

P.S. “Svētīts tas, kas senos skunstniekus atceras.”

Rihards Rubīns,