30. un 31.oktobrī Rīgā, Latviešu biedrības nama lielajā zālē  notiek Letonikas II kongress. Kongresa organizācijā piedalās arī Liepājas Pedagoģijas akadēmija. Bet pirms tam, 25. un 26.oktobrī, LPA Humanitārajā institūtā notiek darbs Liepājas sekcijā “Kurzemes novada kultūrvēsturiskais mantojums, tā izpēte un saglabāšana”. To vada filoloģijas doktore Ieva Ozola.

Kas ir “Letonika”?

Valsts pētījumu programma “Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru” ir viena no deviņām prioritārām valsts pētījumu programmām, kas pilnā mērā tiek īstenotas Latvijā. Un tā ir vienīgā valsts programma, kurā pārstāvētas humanitārās (nacionālās) zinātnes. Šo programmu aprūpē Latvijas Zinātņu akadēmija, pēc kuras iniciatīvas izveidota Letonikas padome.
Programmas mērķis ir zinātniski pamatotu jaunu atziņu izstrādāšana par latviešu valodu, Latvijas vēsturi un kultūru, lai attīstītu humanitāro zināšanu jomas, kas veido nācijas vienotību un kultūras identitāti, aizstāv cilvēciskās pamatvērtības, un dara to ar kolektīvās atmiņas un nākotnes redzējuma palīdzību.

Par liepājnieku darbību un paveikto programmā “Letonika”  atziņās dalījās Liepājas Pedagoģijas akadēmijas zinātnes prorektore, Latviešu valodas katedras vadītāja, filoloģijas doktore, asociētā profesore Ieva Ozola, LPA Kurzemes Humanitārā institūta vadītājs, filoloģijas doktors, profesors Edgars Lāms, Latviešu valodas katedras profesore, filoloģijas habilitētā doktore Benita Laumane un Sociālo zinātņu katedras vadītājs, izglītības zinātņu maģistrs Arturs Medveckis.

Humanitārais institūts – darbības sākums un tālākās ieceres

“Liepājas Pedagoģijas akadēmijā programmas “Letonika” pētījumos ir iesaistītas trīs katedras – Latviešu valodas, Literatūras un Sociālo zinātņu,” informēja Ieva Ozola, pastāstot, ka visu laiku šajā programmā strādāja arī Kurzemes folkloras un valodas centrs, bet kopš 1.septembra LPA izveidota lielāka pētniecības iestāde – Kurzemes Humanitārais institūts, kas aptver ne tikai folkloru un valodu, bet arī pēta Kurzemes reģiona literatūru, mākslu, teātri. Institūta vadītājs ir filoloģijas doktors Edgars Lāms.

“Viena no institūta prioritātēm ir piesaistīt pētījumiem jaunus speciālistus – bakalaura programmu studentus, protams, maģistrantus, doktorantus. Manuprāt, mūsu institūtā tā arī ir izveidojies, ka daļa ievēlēto pētnieku, asistentu ir studenti vai tikko studijas beigušie,” pastāstīja Ieva Ozola. Viņas stāstījumu papildināja Edgars Lāms. Filoloģijas doktors uzsvēra, ka jaunizveidotā institūta viens no galvenajiem mērķiem ir rūpēties, lai mūsu puses pētījumu tematika parādītos nevis pēc nejaušības principa, epizodiski, bet regulāri un konsekventi, turot uzmanības centrā kultūrvēsturisko mantojumu, modernos procesus kā valodniecībā un folkloristikā, tā literatūras zinātnē, mūzikas vēsturē un teorijā, teātra vēsturē un teorijā, kā arī citās nozarēs.

“Darbs ir tikko uzsākts, vēl jau daudz ko neesam paspējuši izdarīt, pašlaik notiek organizatoriskie darbi. Mūsu institūtā ir desmit pētnieku vietas, ievēlēto darbinieku potenciāls, manuprāt, dod cerības, ka tiks veikts nopietns un dziļš darbs,” sacīja E.Lāms, piemetinot, ka Kurzemes Humanitārais institūts izveidots ar cerību piesaistīt jaunus, perspektīvus pētniekus, lai intelektuālais potenciāls nemeklētu tikai ceļu uz Rīgu, bet paliktu Liepājā un veiktu zinātnisko pētniecību. Jo viņiem ir iespējas izvēlēties un pievērsties tematiem, kas interesē, ar kuriem strādājuši jau studiju laikā. Kā piemēru E.Lāms minēja grāmatu “Kurzemes rakstnieku silueti”. Pirmais izdevums ir iznācis, tagad turpinās darbs pie otrās grāmatas. Tāpat folkloristi ir uzsākuši vairākus pētniecības projektus.

“Jo neviens cits pētnieks jau nav tik tuvs šai videi un šiem materiāliem. Latvijas kultūraina nav pilnīga, ja netiek apzināti visi reģioni,” uzsvēra I.Ozola, piebilstot, ka mēs esam interesanti ne tikai Liepājai, Kurzemei un Latvijai, bet patiesībā šis apgabals ap Baltijas jūru vienmēr ir bijis dziļi internacionāls. Tieši tāpēc mūspuses materiālu apguve ir ļoti svarīga.

Dzīves stāstu daudznozīmīgais vēstījums

Viena no maz apgūtām tēmām ir tā, pie kuras strādā Sociālo zinātņu katedra. Tie ir dzīvesstāstu pieraksti. Liepājas Pedagoģijas akadēmija izstrādājusi un izdevusi jau divas grāmatas “Liepājas Pedagoģijas akadēmijas darbinieku dzīves stāsti”, klajā nācis 1. un 2.laidiens.

“Dzīvesstāsti, tas ir sociāls vēstījums par to, kā mēs sevi redzam pagātnes kontekstā. Domāju, ka, lasot šos dzīvesstāstus, cilvēks var paskatīties, kā laikmets un tā notikumi ietekmējuši atsevišķu indivīdu likteņus,” pastāstīja Sociālo zinātņu katedras vadītājs Arturs Medveckis. Viņš atklāja, ka pats ar šo dzīvesstātu fiksēšanu, uzklausīšanu un pierakstīšanu, kas ar laiku kļuvusi par zinātnisko tēmu, sasirdzis laikā, kad Māra Zirnīte ar saviem līdzgaitniekiem bija ekspedīcijā Kurzemē un iesaistīja šajā procesā arī Liepājas pasniedzējus un studentus.

“Gara bagātības, atziņas, kuras glabā cilvēku atmiņa, ir pietiekami interesantas, lai neļautu tām aiziet nebūtībā. Nereti cilvēks uzskata tā, kam gan var būt interesanta mana dzīve, mani personīgie pārdzīvojumi. Taču pieredze liecina, ka, liekot kopā dažādus dzīvesstāstus, mēs iegūstam tā laika, laikmeta ainu, tā brīža pasaules uzskatu atspoguļojumu. Stāstījumi bieži vien cits citu papildina un nereti ir pretēji laikmeta vēsturisko notikumu interpretācijai. Protams, ka cilvēka atmiņa nav precīzākais vēsturisko notikumu pieraksta veids, taču dzīvesstāsti iekļauj un parāda citus aspektus, kā, piemēram, attieksmi. Paši teicēji atzīst, ka šodienas skatījumi ir atšķirīgi, jo stāstītājs mēģina analizēt savu iepriekšējo rīcību,” pieredzē dalījās Arturs Medveckis. Viņš pakavējās pie tā, kā pētnieki izvēlas stāstītājus. Arī te metodoloģija ir dažāda. Būtu labi, ja varētu pierakstīt visu cilvēku dzīves, taču nākas nodarboties ar atlasi. Laikā, kad pētīja kurzemnieku dzīves, teicējus izvēlējās, ņemot vērā kaimiņu, līdzgaitnieku norādes, pievēršoties vecāka gadagājuma cilvēkiem. Sākot Liepājas Pedagoģijas akadēmijas darbinieku dzīvesstāstu pierakstīšanu, kā blakus impulss kalpoja augstākās mācību iestādes 50 gadu jubileja. Bet 1.laidiens mudināja turpināt šo darbu, jo vienā grāmatā nevar iekļaut absolūti visus aprakstāmos. 

“Ir arī subjektīvais faktors. Bieži vien respondentu, teicēju  izvēle ir abpusējs dialogs, kas atkarīgs no tā, kā izdodas vienoties,” nenoliedza A.Medveckis, sakot, ka, rakstot par Pedagoģijas akadēmijas darbiniekiem, vēl viena būtiska līnija bija izglītības tematika – gan paša, gan ģimenes locekļu skolas gaitu atspoguļojums. Lai gan dzīvesstāsti nav vienīgais veids, kā fiksēt laikmeta ainas, vēl var izmantot vēstules un citus biogrāfiskos materiālus, kā arī fotogrāfijas, kas tāpat ir vēstures avots.

“Pateicoties “Letonikas” projektam, mums ir bijusi tā laime piedalīties vēl citos pētījumos, kā, piemēram, par emigrantiem, par to, kā un kāpēc viņi atstāja dzimteni, kā viņu dzīvi un likteni ietekmējusi emigrācija. Mēs darbības procesā iesaistām studentus, kuri piedalās intervijās, pieraksta tās. Tā ir iespēja izmantot šos materiālus tālākā studiju procesā, un turpinājumā ir tapuši diplomdarbi, referāti. Pašlaik top trešais dzīvesstāstu krājums, vēl varu atklāt, ka par kādu Liepājā pazīstamu personību tiek rakstīta monogrāfija,” sacīja A.Medveckis.

Pēc četrdesmit gadiem atkal Rucavā

“Programmas “Letonika” finansējums mums ir ļāvis trīs gadus kopā ar studentiem vasarā doties folkloras ekspedīcijā. Visu šo laiku izpētes objekts ir bijusi Rucava. Un kongresa Liepājas sekcijas pirmās dienas vakarā, 25.oktobrī, mums akadēmijā ir pasākums “Rucava Liepājā”, uz kuru mēs aicināsim rucavniekus, lai kopīgi atcerētos izstaigātās takas, izdziedātu dziesmas, izdejotu dejas, izbaudītu raksturīgākos ēdienus. Šīs ekspedīcijas vadītājas bijušas profesore Benita Laumane un folkloras pasniedzēja Gita Girņus,” sacīja Ieva Ozola. Viņa vēl piemetināja kādu interesantu faktu – 1967.gadā profesore Laumane bija tikko beigusi Liepājas Pedagoģisko institūtu, un nokļuvusi tieši ekspedīcijā Rucavā un Bārtā, kur vākusi materiālus latviešu valodas dialektu atlantam. Un pēc gandrīz četrdesmit gadiem viņa atkal atgriežas tajā pašā vietā.

“Man atmiņā tas laiks, kad es pēc studiju beigšanas nokļuvu Bārtā. Un tad Bārta bija tik krāšņa, tur bija tāda valoda, kas mani burtiski savaldzināja. Jo tur es saklausīju visu, ko mums institūtā mācīja gan vēsturiskajā salīdzināmajā gramatikā, gan dialektoloģijā. Pēc tam, kad es aizgāju strādāt uz Rīgu, uz Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras valodas institūtu, pēc desmit gadiem es atkal staigāju pa Bārtu. Un sapratu, ka neko tādu, ko es sastapu pirmajā reizē, vairs nevaru saklausīt. Varbūt, ka uzmanīgi neieklausījos, lai gan valodā jau daudz kas mainās ātri. Viena paaudze aiziet mūžībā, un jaunā daudz ko no tās nepārmanto. Esmu priecīga un laimīga, ka tie materiāli, kas vākti sešdesmitajos gados, parāda ainu, ka Rucavā vecākajā paaudzē vēl daudz kas ir saglabājies neskarts. Kad mēs aizvedam studentus, viņi daudz ko redz, dzird un pārliecinās, ka tā ir dzīva valoda, nevis tikai mācību aprakstītās kādreiz bijušās formas. Un svētīgi, ka mēs varam pēc iespējas vairāk fiksēt šo valodu, ņemot talkā mūsdienu tehnoloģijas. Jo ar roku nevar paspēt visu pierakstīt. Lai gan agrākos gados mums bija gadījumi, kad iznēsājāmies līdzi septiņus kilogramus smago magnetofonu, bet, kad sākām atskaņot ierakstīto, izrādījās, ka lente ir tukša. Braucot trīs gadus pēc kārtas, cilvēks mums nereti atgādina, jūs jau pagājušajā gadā pie manis bijāt. Bet tomēr katrreiz kaut ko jaunu var iegūt, un būtiski, ka katru reizi mums līdzi ir citi studenti. Jaunie cilvēki ieinteresējas un turpina pētījumu. Mūsu doktorante Liene Markus-Narvila ir tik spējīga, ka apkopo, veido Rucavas izloksnes un apvidvārdu vārdnīcu. Es ceru, ka pēc gadiem trim četriem tā varētu nākt klajā kā reāls izdevums. Un, lai tas viss taptu, ir vajadzīgs gan studentu, gan vietējo cilvēku atbalsts un ieinteresētība. Mēs visi mīlam katrs savu tematiku, katrs savu darbu, un tāpēc gribētu, lai arī domē, lai pašvaldība lepotos ar to, ko mēs darām,” sacīja profesore. Viņa izbaudījusi to, kā Ventspilī pašvaldība atbalsta savu augstskolu, un novērojusi, ka tas lepnums un tā sajūtamā ieinteresētība piesaista jauniešus.

“Gribētos, lai mēs prastu piesaistīt pilsētas jauniešus, lai jaunajiem interesētu valoda, ka viņiem patiktu gan Liepājas māksla, kultūra, mūzika, teātris. Jo Liepājā patiesībā ir daudz ko darīt, pētīt, apzināt. Un darīt to visu zināmu gan pašiem liepājniekiem, gan iebraucējiem,” uzskata Liepājas zinātnieki.

Daina Meistere,

LPA Kurzemes Humanitārā institūtā pulcējas pētnieki – starp jaunajiem zinātniekiem profesore Benita Laumane (trešā no kreisās) un institūta vadītājs Edgars Lāms (stāv).