Pašlaik
daudziem jauniešiem aktuāls ir jautājums, ko mācīties tālāk,
kādu profesiju apgūt, kā apzināties sevī tās prasmes, kas
varētu noderēt turpmākajā dzīvē, lai nodrošinātu sev iztiku.
Aktuāla diskusiju tēma ir arī radošums un tā nozīme izglītības
sistēmā, uzņēmumu un iestāžu darbības ikdienā un katras
personas individuālajā dzīvē.

Pēc
teorijas radošums
ir individuāls. Radošums ir aktivitātes, kuru pamatā ir
individuālā jaunrade, prasmes un talants un kurām ir potenciāls
radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību, jaunus pakalpojumus,
meklēt un atrast inovatīvus risinājumus, attīstot intelektuālās
izpausmes. Radoša pieeja savā darbā ir vajadzīga ikvienā
uzņēmumā, veicot arī pētniecisko darbību, meklējot jaunus
inženiertehniskos risinājumus. Tāpat radošums ir attiecināms uz
augstskolu akadēmisko personālu, jo arī mācībspēki ir radošo
profesiju pārstāvji. Pie radošajām profesijām ir pieskaitāmi
arī ārsti un uzņēmumu vadītāji. Šo profesiju pārstāvju
galvenā nodarbošanās ir analizēt visdažādākās situācijas un
meklēt jaunas, optimālas pieejas šo situāciju risināšanai.
Standarta situācijas un risinājumi šajās profesijās nepastāv.
Tieši tāpēc ne viss ir radoša industrija, bet par radošu
profesionāli gan var kļūt ikviens cilvēks, attīstot sevī īpašus
talantus un rakstura īpašības, individualitāti.

Vēsture
apliecina, ka mēs ar radošuma procesu cilvēces attīstībā esam
cieši saistīti jau ļoti sen. Tieši radošums pirms daudziem gadu
tūkstošiem ir veicinājis amatniecības un dažādu arodu prasmju
attīstību. Radošums vienmēr ir virzījis attīstību, un
mūsdienas nav izņēmums.

Intelektuālais
īpašums

Latvija
ir bagāta ar radošiem cilvēkiem, ik mirkli Latvijā un pasaulē
rodas miljardiem ideju, koncepciju, vīziju, jaunu risinājumu, tiek
radīti jauni produkti un pakalpojumi, kā arī, protams, mākslas un
dizaina darbi. Tas ir intelektuālais īpašums.
Ar jēdzienu “intelektuālais īpašums” parasti apzīmē
dažādas netaustāmas vērtības, zināšanas, pieredzi un citus
objektus, kurus raksturo to nemateriālā daba un fakts, ka tos var
izteikt un novērtēt naudā vai citos mantiska rakstura
ekvivalentos. Intelektuālais īpašums ir tiesību kopums, kas rodas
cilvēka radošajā darbā, un tā radītājiem ir tiesības uz
aizsardzību pret negodīgu konkurenci un citas līdzīgas tiesības
zinātnē, literatūrā un mākslā.

Autors
savu intelektuālo produktu var dāvināt, var pārdot, noslēdzot
rakstisku vai mutisku vienošanos, bet jebkurā gadījumā savas
idejas vajag aizstāvēt un nekautrēties ar tām pelnīt naudu. Un,
ja jūs tā darāt, tad jūs esat radošo industriju spilgts piemērs,
jo komercializējat savu ideju vai tās izpildījumu.

Radošas
industrijas

Tautsaimniecības
nozares sastāv no sektoriem, savukārt sektorus veido līdzīgas
industrijas. Ap katru industriju veidojas puduris jeb klasteris, kas
palīdz risināt vienai industrijai aktuālus jautājumus. Lai arī
aktuāls mūsdienās ir jautājums, vai pieskaitīt amatniecību pie
radošām industrijām, tieši amatniecības attīstība uzskatāma
par radošo industriju attīstību.

Vārdu
salikumu “radoša industrija” un tās definīciju iepazinām
samērā nesen: Lielbritānijā – pagājušā gadsimta
deviņdesmitajos gados, Latvijā – 2000. gadu sākumā. Pirmais
nopietnais mēģinājums definēt radošās industrijas un norādīt
uz to specifisko pienesumu notika 1998. gadā Lielbritānijā,
izdodot “Radošo industriju darba grupas kartēšanas
dokumentu”. Tajā radošās industrijas tika definētas kā “tās
aktivitātes, kuras balstās individuālā radošumā, prasmēs un
talantā un kurām – caur intelektuālā īpašuma radīšanu un
izmantošanu – ir labklājības un darba vietu radīšanas
potenciāls”.

Šie
uzskati sakrita ar Čārlza Landrija un Ričarda Floridas viedokli
par radošuma lomu pilsētu attīstībā un visā pasaulē izraisīja
politiķu, uzņēmēju un sabiedrības interesi par radošo
industriju nozīmi ekonomikā un kultūrā. Ričards Florida savās
grāmatās uzsver, ka ekonomiskā attīstība notiek vietās, kur ir
attīstītāki cilvēki. Tādas vērtības kā radošums, zināšanas,
atvērtība jaunajam un tiekšanās uz izcilību vairo ikviena
cilvēka un reģionu kopējo cilvēkkapitāla vērtību. Florida
radošās ekonomikas attīstību balsta uz “3T” teoriju:
tehnoloģija, tolerance un talants.
Viņaprāt, ja pilsēta vai reģions vēlas ekonomisku uzplaukumu, ir
jāpiesaista jauni talanti (zinātnieki, skolu absolventi, radoši
cilvēki), ir jāinvestē tehnoloģiju attīstībā un jābūt
tolerantiem pret citādo, atšķirīgo.

Kultūra,
māksla un dizains

Tolerance
nozīmē arī atvērtību jaunajam un inovatīvām idejām. Jo
cilvēki norobežotāki, jo lielāka ekonomiskā stagnācija. Radoši
cilvēki veicina ekonomisko attīstību, savukārt viņi dod
priekšroku vietām, kas ir inovatīvas, daudzveidīgas un
tolerantas. Ričarda Floridas teorija apgalvo, ka tur, kur ir
koncentrēti augsto tehnoloģiju darbinieki, mākslinieki, mūziķi,
citādas orientācijas cilvēki un bohēmisti, ir laba augsne arī
augstākam ekonomiskās attīstības līmenim. Vērtējot pilsētas,
Ričards Florida piedāvā pats savu sistēmu, nosakot “bohēmisko
indeksu”, “geju indeksu”, “dažādības indeksu”
utt. Tieši tautas un valsts kultūrā bāzējas tie gēni, tās
pārmantotās prasmes un intelekts, kas var palīdzēt ekonomikai un
attīstībai.

Visa
tā fonā nevajadzētu aizmirst par mākslu un tiekšanos pēc
izcilības, nesamierinoties ar viduvējībām un nepielāgojoties
zemākajai vienkāršībai, jo tad apstājas attīstība un sākas
degradācija.

Radoši
un talantīgi cilvēki jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu
radījuši izcilus mākslas darbus, komponējuši mūziku,
izgudrojuši kino, iemācījušies radīt apģērbus, izgatavot
skaistus traukus – no amatniecības un hobijiem ir attīstījušās
pelnošas industrijas, ko mūsdienās saucam par radošām
industrijām.

Radošo
industriju vēsture Latvijā

Pirmie
melnbaltie kino kadri burtiski atvēra slūžas kino
industrijas
attīstībai. Tika iekustināti daudzi jauni procesi, radās jaunas
profesijas un speciālisti, kas veicināja arī jaunu profesiju
apgūšanu, piemēram, video operators, režisors, montētājs,
butaforists, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks utt.

Pirmais
kino demonstrējums Rīgā notika 1896. gadā Solomonska cirka ēkā.
1930. gadā Latvijā jau bija 85 kinoteātri. Pēc Pirmā pasaules
kara Latvija ātri iesaistījās kino industrijas attīstībā,
turklāt nepirka pasaulē izgudroto skaņu aparatūru, bet konstruēja
tādu skaņu ierakstu aparatūru, kas veiksmīgi konkurēja ar
dārgajiem ārzemju modeļiem. Tie bija brāļi Edgars un Voldemārs
Blumbergi. Tika izveidota akciju sabiedrība “Latvju filma”,
kas veidoja kinohroniku un aktierfilmas.
Rīgas kino studija bija
filmu ražošanas uzņēmums, kas nodrošināja pilnu kinofilmas
uzņemšanas ciklu, kas ietvēra sevī posmus no idejas līdz gatavam
darbam. 20. gs. 70. un 80. gados tika uzņemts vidēji
15 spēlfilmu gadā, kas nodrošināja darbu aptuveni 1000
darbiniekiem
Pirmie latviešu operatori bija no fotogrāfu vides. Pasaulslavenais
operators Eduards Tisē (Ķīsis) dzimis Liepājā, bet režisors
Sergejs Eizenšteins – Rīgā.

Viens
no lielākajiem flagmaņiem, kas “virza pasauli”, ir modes
industrija.
Latvija šajā ziņā ir ļoti spēcīga un radoša. Latvijas modes
vēsture atklāj, ka jau 1925. gadā ir dibināts tekstiluzņēmums
“Rīgas audums”. Tajā par mākslinieku strādājis pat
slavenais latviešu mākslinieks Rūdolfs Pinnis, kurš 30. gados
Parīzē gatavojis metus franču zīda rūpniecībai.

Modes
industrija Latvijā strauji attīstījās. 1949. gadā tika dibināts
“Rīgas modeļu nams”, kas izdeva arī pirmo Latvijas modes
žurnālu “Rīgas modes”. Tās pašas “Rīgas modes”
ir spilgts radošās industrijas pārstāvis, kas dibināts 1979.
gadā. Uzņēmumā ietilpa arī vismodernākais ateljē “Daile”.
Tajā darināja šūšanas un trikotāžas izstrādājumus gan pēc
individuāla pasūtījuma, gan standartizēti. Uzņēmuma seja un
persona, ar kuru vēl joprojām atpazīst “Rīgas modes”,
ir Asnāte Smeltere, kura atzīst, ka padomju gados Rīga diktēja
modi visai Padomju Savienībai. Uzņēmums nodarbināja daudzus
simtus dažādu speciālistu – tekstila ražošanas speciālistus,
tehnologus, šuvējus, modelētājus, māksliniekus utt.

Vēl
Latvijas radošo industriju pārstāv Rīgas
porcelāna rūpnīca jeb Kuzņecova porcelāna un fajansa rūpnīca,
kas tika dibināta 1841. gadā. Uzņēmums 1913. gadā algojis 2600
cilvēku, tai skaitā keramiķus, māksliniekus, dizaina
izstrādātājus, trauku apgleznotājus. Šī produkcija tika
realizēta pirmskara Krievijā un arī pēc tam Padomju Savienībā.
Teju katra ģimene ikdienā galdu servēja ar šīs rūpnīcas
radītajiem traukiem un stila priekšmetiem.

Savukārt
Līvānu
stikla fabrika
dibināta 1887. gadā. Tai sākotnēji neklājās viegli, tā
vairākkārt bankrotēja, līdz, beidzoties Otrajam pasaules karam,
1944. gadā Līvānos sapulcējās stikla pūtēju entuziastu grupa
un nodibināja stikla pūtēju arteli. Un tā aizsākās veiksmīgā
Līvānu stikla rūpnīcas darbība. 1970. gadā darbu rūpnīcā
uzsāka pirmā stikla māksliniece, un līdz ar to tika izveidota
mākslinieku nodaļa. Tajā strādāja arī liepājnieks Herberts
Erbs. Līdz 2003. gadam nodaļā strādāja vairāk nekā desmit
mākslinieku, un tieši viņi radīja tādus dizainus, kas kalpoja
par panākuma ķīlu visam uzņēmumam. Līvānu stikla produkcija
kvalitātes ziņā konkurēja ar slaveno čehu stiklu un bija
iecienīta daudzās pasaules valstīs.

Spēja
radīt ko jaunu un unikālu ir pievienotā vērtība. To pierāda
vēstures fakti, un to apliecina šodiena, kad brūk visas vecās
mārketinga teorijas un virsroku ņem neparastas idejas un radošs
izpildījums. Vai tās ir radošas industrijas, kur idejas, talanti
un prasmes tiek komercializētas, vai tie ir procesi uzņēmumos,
iestādēs, struktūrās, kur tiek atbalstīta radoša pieeja un
iniciatīva, tās virza attīstību.

Arvien
drosmīgākas notiek diskusijas par to, ka izglītības sistēmā un
sabiedrības ikdienā ir jāstimulē atšķirīgas domāšanas
kvalitātes – iztēli, intuīciju, emocijas, radošas idejas –,
jādod iespēja iegūt izglītību, kas iemāca prasmes, spodrina
talantu un attīsta kritisko domāšanu, lai cilvēks varētu
veiksmīgi pašrealizēties un pelnīt iztiku, darot to, kas vislabāk
patīk un padodas.

Uzziņai

Latvijas
kultūrpolitikas pamatnostādnes “Radošā Latvija 2014 –
2020” radošajā izglītībā paredz šādus rīcības
virzienus:

– Radoša
izglītība visiem
(kultūras sabiedrības veidošana: kultūras skolas soma, kultūras
kanons, mūžizglītības piedāvājums utt.);

– Radošā
un profesionālā tālākizglītība
(identificēt un izstrādāt izglītības programmas kultūras
nozarē strādājošo tālākizglītības un profesionālās
meistarības pilnveidei);

– Profesionālā
kultūrizglītība
(izcilības attīstība, kompetenču centri, augstskolu stiprināšana
un ciešāka saikne ar darba tirgu, pētniecības un zinātniskā
potenciāla attīstīšana utt.)