Oktobra sākumā vēju dejas kādu daļu krāsu ņirboņas ierāvušas Liepājas muzeja izstāžu zālē. Tur līdz 30. oktobrim aplūkojama Ilzes Akselrodes gleznu izstāde “Gleznojot neredzēto”.

Nozīmīgā dzīves jubilejā retrospektīva radošā veikuma parāde no studiju laikiem līdz šodienai. Autore atzīst, ka pār sākotnēji apgūtajiem tekstilmākslas pamatiem virsroku guvusi vēlēšanās savas izjūtas, pārdzīvojumus saglabāt gleznās.

Ap pussimts darbos fiksēti gan konkrēti motīvi (portreti, figurālas kompozīcijas, ainavas, ziedi), gan arī ekspresīvās krāsu spēlēs attēloti abstrakti stāsti, ļaujot skatītājam atrast tajos katram savu vēstījumu.

Aicināts uzrakstīt apskatu par šo izstādi, dalos iespaidos par darbiem, kas piesaistīja manu uzmanību. No portretu klāsta piesaistīja rāmu svaigumu izstarojošais “Zaļais klusums” (2010). Darba īpašā veiksme ir izvēlētais koloristiskais risinājums. It nejauši ievēroju, ka arī vairāki izstādes apmeklētāji ilgāk uzturas pie šīs gleznas. Acīmredzot pozitīvas emocijas tverot.

Man ekspozīcijas favorīta lomu ieņēma pēc nosaukuma plakātiskā “Mežu izciršana”. Darbs, kas provocē diskusiju. Pieļauju, ka autore bija vēlējusies uzmanību vērst uz pārmērīgiem mežizstrādes darbiem. Aplūkojot konkrētās gleznošanas tehnikas iespējas dotās apzinātās nejaušības, radās patīkamu noskaņu kopums. Tīrība, sakoptība, gaišums. Šajā gadījumā meža saimniekam koku izciršana (meža kopšana), materiālu sagatavošana, līdzekļu ieguve, kokmateriālus pārdodot, ir tikpat svarīga kā, piemēram, kuiļa nokaušana saimniecībā. Protams, katrs var stāstu izprast pavisam citādāk.

Par abstraktajām gleznām it bieži var dzirdēt garāmgājēju teikto: “Es arī tā varu!” Pareizi – vari un vajag, jo, tikai darot, rodas darbu klāsts, no kuriem ir ko izvēlēties un dot iespēju līdzcilvēkiem ļauties iztēlei. Katrs ko savu šādās bildēs var saskatīt.

Kā veiksmi gribu minēt neliela izmēra gleznu “Sajūtas pludmalē” (2016), kuru it droši var izstādīt savrup. Vieglumu, varbūt pat zināmu rotaļīgumu sniedz reālistiski attēlotie “Ziedi” (2015). Pārliecinoša kompozīcija un ļoti smalks koloristiskais risinājums.

Lielu daļu ekspozīcijas veido figurālās kompozīcijas.

“Sieviete ar pīli” (2003) – sulīgos krāsu toņos, nedaudz smagnējs, toties noskaņu radošs.

Samulsu pie darba “Zivju tirgus”. Ne kompozīcijas, bet kompozīcijas un nosaukuma salikuma dēļ. Šķita, ka kāds nerātns puišelis nosaukumus samainījis. Bet glezna pārliecinoša, labestīga, sabalansētā koloristiskā risinājumā.

“Saki “jā”, saki “nē””. No populāras dziesmas konteksta izrauta frāze ienāca prātā, aplūkojot zāles vidū novietotās plenēriski saloniskās glezniņas. Ilze pati teic, ka devusi iespēju ielūkoties savās iecerēs, eksponējot skices turpmākajiem darbiem. It kā “jā”. Tā varētu. Tomēr tīri subjektīvi man pārsvaru gūst “nē”, jo horizontālais novietojums liedz pilnvērtīgi tās uztvert. Turklāt prātā skan kādreizējā pasniedzēja, glezniecības Meistara Jāzepa Pīgožņa savulaik teiktais: “Nekad nerādiet publikai nepabeigtu darbu.” Varbūt šajā vietā labāk būtu iederējušies kādi mazizmēra tekstildarbi. Jo vairāk tāpēc, ka izstāde ir retrospektīva un zināms, ka autore apguvusi arī tekstilmākslu.

Kā sarunā ar Ilzi noskaidrojās, tad tekstils ir bijis paredzēts ekspozīcijā, bet dažādu apstākļu sakritību kopuma dēļ, nācies mainīt izstādes koncepciju. Nerealizētās ieceres devušas impulsu jau tagad strādāt pie jaunas ekspozīcijas veidošanas.

Varbūt radošās retrospekcijas stāsts šajā gadījumā būtu dinamiskāks, ja darbu atlasei būtu pieaicināts kāds kolēģis un izstāde iekārtota muzeja mazajā zālē. Bet kopumā “Gleznojot neredzēto” ir interesanta, gaiša ekspozīcija, ļaujot ikvienam skatītājam atrast savu favorītdarbu.