Ja izdosies piesaistīt finansējumu, šajā gadā vēsturnieks Andris Grīnbergs cer turpināt pētīt savdabīgu kapu tradīciju – metāla kroņus un kroņu vanniņas. Līdz šim visvairāk tādu uziets tieši Liepājas apkārtnē. Par līdzīgu fenomenu pagaidām pētniekam zināms tikai Igaunijā un Lielbritānijā.

Interese radās nejauši

Interese par kroņu vanniņām A. Grīnbergam radusies pirms gadiem desmit, kad Petroglifu centra ekspedīcijas laikā Latvijas kapsētās pētīti to dibināšanas akmeņi un senie krustakmeņi. Pirmās pamanītas Talsu pusē, kas rosinājis šim fenomenam pievērst uzmanību. “Publicējām informāciju sociālajos tīklos, un cilvēki par tām ziņoja. Radās skaidrība, ka tā ir īpatnēja tradīcija, kas mūsdienās vairs netiek praktizēta,” pētnieks norāda.

Pirmie nopietnie pētījumi sākti 2014. gadā, kad A. Grīnbergam izdevies šim mērķim pirmoreiz piesaistīt Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu. Tika veiktas apjomīgas ekspedīcijas Ziemeļkurzemē un Ziemeļvidzemē – bija aizdomas, ka šajos reģionos šīs tradīcijas pazīmju ir visvairāk. Pārbaudītas cilvēku iesūtītās ziņas un uzietas vēl jaunas vietas. “Rezultāti bija labi gan mums, gan sabiedrībai kopumā. Cilvēki ziņoja par vēl citām vietām, kur tādas ir redzētas,” skaidro pētnieks. Sevišķi daudz informācijas pienācis no Liepājas apkārtnes.

2015. gadā Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu izdevies iegūt atkārtoti, un veikta izpēte Rietumkurzemē, bijušā Liepājas rajona teritorijā. Izdarīti nopietni atradumi. Otaņķu pagastā konstatētas specifiskas kroņu vannas, kas stiklotas no divām pusēm un daudz apjomīgākas nekā citur. Tādas neesot redzētas nekur citur Latvijā.

Pērn ekspedīcijas veiktas Viduskurzemē, galvenokārt Kuldīgas apkārtnē. Nozīmīgākie atklājumi notikuši Snēpeles pagastā. Tur šī tradīcija bijusi vai nu plaši izplatīta, vai arī liecības par to vienkārši labi saglabājušās.

“Ir tendence, ka šīs tradīcijas objekti labāk saglabājas lauku teritorijās esošajās kapsētās nekā pilsētās,” piebilst A. Grīnbergs. Piemēram, lai arī Rīgā ir daudz kapsētu, uzieta tikai viena kroņu vanna. “Pilsētu kapsētās ir izplatīta priekšzīmīgāka kārtība un viss, kas vecs un sarūsējis, ātrāk tiek aizmests prom un aiziet zudībā. Kapsētās, kas ir nomalēs, pat pamestas un aizaugušas, kultūrvēsturiskās vērtības saglabājas ilgāk un labāk.”

Sākumā bez ietvariem

Pētījumu laikā pašiem par pārsteigumu nākusi atziņa, ka pirms kroņu vannām bijusi šīs tradīcijas aizsākuma versija – tikai metāla kroņi, bez ietvariem. Tādi uzieti samērā lielā skaitā. “Tie, protams, saglabājušies daudz sliktāk, jo ir no daudz tālākas pagātnes un bez jebkāda ietvara – nokrišņi un laika zobs tos bojājis vairāk,” stāsta A. Grīnbergs. Metāla kroņi kapus rotājuši, sākot no 19. gadsimta beigām, bet futrāļos tie parādījušies 20. gadsimta sākumā. Īpaši populāras kroņu vannas ar stiklotu virsmu bijušas 30. gados.

Kroņu vannās ievietoti metāla vainagi – tajos bijuši gan ziedi, gan ozola, gan citu koku lapas. Tās bieži vien ir atšķirīgas un dažāda izmēra. “Bieži vien mums konsultācijām jāpiesaista pat biologs, lai pateiktu, kas tās ir par lapām. Ne vienmēr tās ir uzreiz atpazīstamas,” atzīst vēsturnieks. Visizplatītākās ir ozola un lauru lapas, bet dažkārt radīti arī eksotiski dienvidu augu atveidojumi.

Tas nozīmē, ka kroņi ir smalks metālmākslinieka darbs. “Iedomājieties – katra lapiņa atsevišķi ir jāizgriež, jānokrāso, jāiestiprina. Bieži vien lapiņām ir ne tikai perfekti izveidotas kontūras, bet arī iezīmēts dzīslojums,” A. Grīnbergs sajūsminās.

Kā puzles gabaliņi

Kroņu vannas liktas dažādu tautību cilvēkiem, lielākā daļa no tiem bijuši latvieši, taču tās bieži manītas arī uz vāciešu kapiem. Citu tautību pārstāvjiem – ļoti reti, tāpēc var teikt, ka tā ir bijusi latviešu kapu tradīcija.

Tā kā kroņu vanna, visticamāk, maksāja dārgi, to lika turīgi ļaudis. Trūcīgie izvēlējās dabiskos ziedus. Iespējams, metāla kroņu likšana bijusi izplatītāka ziemas periodā. “Skaisti dabiskie ziedi ziemas salā nav tik pieejami, ātrāk sasalst un kļūst neizskatīgi,” iemeslu min A. Grīnbergs.

Tā kā skaidrs, ka kroņi prasa rūpīgu darbu, rodas jautājums, vai vanniņas liktas tieši bēru dienā. To pētniekam patlaban ir grūti pateikt. Iespējams, kronis darbnīcā jau bija izgatavots un pircējam atlika tikai izvēlēties, iespējams, bija gatavas detaļas un īsā laikā meistars izveidoja pasūtītāja izvēlēto saturu. “No laika, kad šo tradīciju piekopa, dzīvu liecinieku tikpat kā vairs nav. Atrodam ļoti maz cilvēku, kas kaut ko par šo tēmu atceras,” teic pētnieks. Ziemeļvidzemē uzklausītas liecības, ka Palsmanē bērēs metāla kronis vests no Rīgas – vairāk nekā simt kilometru. “Cenšamies šīs ziņas savākt pa niansītei kopā, lai izveidotu priekšstatu par šo zudušo tradīciju.”

Tāpat nav zināms neviens cilvēks, kas šādā darbnīcā strādājis vai kas varētu ko pastāstīt. Pat nav īstas skaidrības, kur tās bijušas. Zināms, ka viena bijusi Rīgā, aizdomas, ka arī Liepājā, Talsos un Sabilē – uzskaita A. Grīnbergs. “Pārsteidz arī tas, ka tā laika preses izdevumos mēs neatrodam reklāmu. Ir kapakmeņu, zārku izgatavotāju un citu bēru pakalpojumu reklāma, bet šāda ne.”

“Kultūras Pulsam” gan izdevās interneta vietnē periodika.lv uziet vairākus šādus sludinājumus. Piemēram, “Karl A. Feil” fabrika  Rīgā, kuras noliktava bija Kārļa ielā, izgatavoja čuguna krustus, metāla kroņus un kapu ķēdes – rakstīts 1906. gada 29. jūnijā laikrakstā “Avots”. “Dzimtenes Vēstnesī” 1912. gada 15. decembrī lasāms, ka P. Ozoliņa apbedīšanas birojs Rīgā, Aleksandra ielā 64/66, Matīsa ielas stūrī, piedāvā “pilnīgu apbedīšanu: mazgāšanu, apģērbšanu, iezārkošanu, uz kapiem aizvešanu”. Reklāmā minēts, ka “dabūjami arī visādi zārki, līķu apģērbi, metāla kroņi, dzīvu puķu dekorācijas, līķu rati”. Visu apkalpošanu izdarot par ļoti zemām cenām. 1928. gada 9. jūlijā laikrakstā “Pirmdienas Rīts” lasāms, ka P. Ozoliņa apbedīšanas birojs Brīvības ielā 50, Bruņinieku ielas stūrī, piedāvā metāla kapa kroņus ļoti plašā izvēlē.

Atrodami arī Igaunijā

Tradīcija Latvijā bija izplatīta līdz Otrajam pasaules karam. Iespējams, tolaik nopostītas darbnīcas, kur izgatavoja kroņu vannas, iespējams, gāja bojā meistari, kas tādas prata veidot, bet varbūt vienkārši mainījās tradīcijas – pieļauj A. Grīnbergs. Patlaban nav skaidrības arī par to, vai tradīcija nākusi no pašu latviešu vidus, vai arī pārņemta no citu valstu pieredzes. Katrā ziņā metāla kroņi izmantoti arī Igaunijā. Pētnieks devies aplūkot kolekciju brīvdabas muzejā Tallinā. Tur 1970. gadā pārvesta un uzstādīta valsts rietumu daļā, Noarotsi apvidū bijusī Sutlepas baznīciņa. Tās iekštelpās ir izvietoti 16 liela izmēra un labi saglabājušies metāla kroņi. Tie agrāk likti pie dievnama sienas zvejniekiem, kas zuduši jūrā. “Bet tā nav tendence. Kroņu vanniņas liktas arī cilvēkiem, kas vispār jūrā nav gājuši,” uzsver A. Grīnbergs. Latvijā baznīcā metāla kroņi izvietoti tikai Ogres novada Meņģeles baznīcā, kas ir tālu no jūras.

Zināms, ka kroņu vannas vēl atrodamas kapsētās Ziemeļigaunijā, gan stipri mazākā apjomā nekā Latvijā. Savukārt Lietuvā par tām nav nekādu ziņu. Ir informācija par atradumu Londonā, bet nekas konkrētāks. Tā kā tas ir viens gadījums, iespējams, arī izņēmums.

“Plašāk par šīs tradīcijas izplatību Eiropā mums ziņu nav,” atzīst A. Grīnbergs. “Nav arī neviens braucis un meklējis, jo tas saistās ar papildu izdevumiem un nodarbēm.” Turpmākos pētījumus paredzēts veikt Kurzemē. Vai tas notiks jau šogad, ir atkarīgs no Kultūrkapitāla fonda lēmuma atbalstīt vai neatbalstīt projektu. Citu finansējuma avotu patlaban nav.

Jaunliepājas baptistu otrā draudze 12. decembrī iz sava jaunā lūgšanu nama izvadīja vienu no draudzes pīlāriem. (..) Sīmanis Rūja bijis jaunās baznīcas būves sirsnīgākais sekmētājs un būves komitejas priekšnieks. (..) Bēru dienā pie viņa pavadīšanas piedalījās daudzums bērinieku. Zārku uz kapiem nesa viņa tuvākie radinieki, kuriem piedalījās Liepājas pilsētas galvas vietnieks Breikša kungs. Kad kaps kroņiem bij segtin nosegts, tad vēl šo kroņu kalniņu kronēja divi sevišķi kroņi: Liepājas latv. grāmatu tirgotāji bij sūtījuši krāšņu metāla kroni, ko kolēģu uzdevumā grāmatu tirgotājs Freivalds ar īsu runu nolika uz nelaiķa kapu. Tāpat Rīgas latv. grāmatu tirgotāji bij sūtījuši krāšņu metāla kroni kā atzinības zīmi savam cienīgam kolēģim.

Laikraksts “Avots”, 1906. gada 20. decembrī.

Uz Daugavas labā krasta gan vairākās vietās būs vēl sastopami bēgļu kapi no 1917. gada vasaras, kur atdusas kurzemnieku bērniņi un sirmgalvji, kuru vārgā veselība neatļāva vairs ieraudzīt mīļoto dzimteni, Kurzemi. Tādi vientuļi kapi no apmēram desmit kapu kopiņām atrodami kādu versti no Ogres stacijas, uz Rīgas pusi dzelzceļa malā. Uz daža krusta vēl salasāms uzraksts, bet vēlāk taisītie krustiņi jau apkrituši. Uz smilšu kopiņām vēl stāv metālu kroņi, mīlestības zīme, mīļu roku uzlikta.

Laikraksts “Svētdienas Rīts”, 1921. gada 8. jūlijā.

Izmantotais avots: periodika.lv.

Kapu vannas Liepājas apkārtnē

No petroglifi.lv.

Uzziņai

Ja kādam ir informācija par metāla kroņiem, to vannām vai to izgatavošanas darbnīcām, pētnieks Andris Grīnbergs aicina rakstīt uz e-pasta adresi: [email protected].