Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja Rolanda Atkočūna jaunākais iestudējums “CV” pēc “Tēvoča Vaņas” un citu Antona Čehova lugu motīviem ir viens no pēdējo sezonu Liepājas teātra nozīmīgākajiem notikumiem. Un ne tikai izrādes māksliniecisko kvalitāšu dēļ (tās vairākos aspektos ir arī pretrunīgi vērtējamas), bet galvenokārt tādēļ, ka šī ir pirmā Rolanda Atkočūna Latvijas perioda izrāde, kas ļauj noticēt lietuviešu režisora spējai iedvesmot un atvērt jaunām idejām tieši Liepājas teātra māksliniekus, citiem vārdiem sakot, apliecina viņa kā teātra mākslinieciskā vadītāja potenciālu.

Iepriekšējās režisora izrādēs likās, ka Rolandu Atkočūnu nodarbina tikai viņa paša spilgtās inscenējuma vīzijas un to realizācija sadarbībā ar mākslinieku un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmiem trupas spēcīgākajiem aktieriem. Respektējot katrai spilgtai personībai tik normālo un pat obligāti vajadzīgo radošā egoisma daļu, tomēr bažas bija – vai ārpusgalvaspilsētas teātrim ar pajukušu aktieru trupu un grūti noturamu skatītāju ir vajadzīgs tieši tik ekscentrisks, sarežģītā un brīžiem pat nesalasāmā skatuves valodā runājošs mākslinieks. Tomēr izrāde “CV” pēc ilga laika atgādina, ka Liepājā ir talantīgi dažādu paaudžu aktieri, kas, mobilizēti kopējai idejai, var atklāties arī gluži pārsteidzošās krāsās.

Rolanda Atkočūna iestudējums runā vairākos – telpas filozofijas, Čehova tekstu kompilācijas un aktierspēles psiholoģisko attiecību – līmeņos, bet visiem tiem ir kopīgs vēstījums par šķietami banāli triviālu, bet tomēr tik mūžīgi arhetipisku tēmu kā dzīves un mākslas attiecības, patiesības un melu relativitāte. Vizuāli bezgala skaista ir skatuves telpa. Pirmajā cēlienā scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis ir atdzīvinājis gleznas – noslēpumainas klusās dabas ar vīna pudeļu, dažādu izmēru glāžu, izbāztu putnu, svečturu, vara trauku pārkrautiem galdiem, no kuru apakšas pēc Jakova Rafalsona Aktiera rokas mājiena cits pēc cita izlien samiegojušies, dekoratīvos, patinas klātos teātra kostīmos ģērbtie Egona Dombrovska Vaņa, Ivara Lūša Astrovs, Leona Leščinska Serebrjakovs, Jūlijas Ļahas Soņa, Ineses Kučinskas Jeļena Andrejevna. Varbūt tie ir aktieri, kas pēc nospēlētas izrādes krietni uzdzīvojuši un turpat arī sagaidījuši rītu, bet varbūt tās ir kādreiz spēlēto lomu dvēseles, kas ik pa laikam atdzimst no skatuves putekļiem.

Režisors uz skatuves ir noorganizējis vidi, kurā patiesība un spēle ir kļuvušas relatīvas. Tikai nosacīti iespējams nošķirt, kurā brīdī aktieri spēlē aktierus, kuri savukārt spēlē Čehova lugas varoņus, un kurā brīdī viņi identificējas ar saviem varoņiem pa īstam. Rolanda Atkočūna izrādēm raksturīgais dekoratīvais metaforiskums diemžēl arī šoreiz daudzviet, it īpaši izrādes pirmajā cēlienā, ir tukšvārdīgs un ilustratīvs. Iespējams, tieši tādēļ precīzāk iedarbojas otrais cēliens, jo tajā spēles noteikumi ir skaidrāki: attiecības starp Vaņu, Astrovu, Soņu un Jeļenu Andrejevnu ir konkrētas un psiholoģiski motivētas. Taja pašā laikā scenogrāfijas maģiskais reālisms ar mājā ienākušo mežu (bērzu stumbri ar egļu galotnēm ir ļoti ietilpīgs tēls, atkarībā no asociācijām uztverams gan kā varoņu sakairinātās zemapziņas vizualizācija, gan kā čehoviskā ķiršu dārza ironiska transformācija) tās tik un tā padara nosacītas.

Rolanda Atkočūna izrāde veidojas no divām, savstarpēji nelīdzvērtīgām daļām. No vienas puses ir no vairākām Čehova lugām postmoderni kompilētais izrādes teksts. Jakova Rafalsona Aktieris brīvi pārvietojas pa hrestomātiskajiem “Kaijas”, “Ķiršu dārza” un “Trīs māsu” tekstiem, veidojot ironisku komentāru gan konkrēti uz skatuves redzamajam, gan Čehova mūžīgajiem motīviem (par dzīvi pēc divsimt gadiem, par nepiepildītām cerībām un darbu kā vienīgo glābiņu) vispār. Kaut arī režisora iecere ir nolasāma, šī lugas struktūras dekonstrukcija tomēr izrādi sadrumstalo un jaunu nozīmi notiekošajam nepiešķir. No otras puses ir izrādes enerģētiskais centrs galveno varoņu savstarpējo attiecību četrstūrī. Ineses Kučinskas pievilcīgi atturīgā Jeļena Andrejevna, Jūlijas Ļahas stūrainā Soņa (iepriecinošā agrākās Daugavpils teātra aktrises debija Liepājā), Ivara Lūša atsvešinātais Astrovs un jo īpaši Egona Dombrovska ekspresīvais Voiņickis pārliecinoši saāķējas tai pašā mulsinošajā melu un patiesības, sapņa un realitātes tīklā. Viennozīmīgi gan nevar apgalvot, ka šos četrus cilvēkus saista tieši pret nepareizo partneri vērsta mīlestība. Ivara Lūša un Ineses Kučinskas varoņos vairāk ir noguruma, Jūlijas Ļahas Soņā jaunības cerību, bet prātu un ķermeni sadedzinoša kaislība plosa tikai Egona Dombrovska tēvoci Vaņu.

Profesionāli pārliecinoši izrādes otro plānu tur arī Andas Albužes marasmātiskā Voiņicka, Leona Leščinska pašiemīlējies profesors Serebrjakovs un Kaspara Goda karikatūriskais Teļegins, kas ļauj runāt par šīs izrādes aktieriem kā vienotu ansambli.

Izrādes finālā režisoram kopā ar scenogrāfu izdodas skatītāju apmānīt. Skaļi dārdinošais vilciens nemanāmi aiznes sev līdzi egļu galotnes, un paliek tikai bērzu stumbri. Gluži vienalga, vai tas ir vilciens, ar kuru atbrauc un aizbrauc visu slaveno Čehova lugu varoņi, vai vilciens, ar kuru pēdējo ceļu mēro pats rakstnieks, jo jebkurā gadījumā tas aizved līdzi cerības. Bet jādzīvo tik un tā.

Līga Ulberte,

Rolanda Atkočūna jaunākais iestudējums “CV” pēc “Tēvoča Vaņas” un citu Antona Čehova lugu motīviem ir viens no pēdējo sezonu Liepājas teātra nozīmīgākajiem notikumiem.