Saruna mūža garumā; atklāta mākslinieka Raimonda Gabaliņa izstāde
Grobiņā, Zentas Mauriņas piemiņas istabās, atklāta mākslinieka Raimonda Gabaliņa izstāde “Personīgais viedoklis”. “Ar vienu kāju Liepājā, ar pārējām – Grobiņā, savu dzīvi raksturo tēlnieks. Jau astoņus gadus viņa darbnīca ir Ālandes krastā, un mākslinieks, kurš saskaitījis, ka esot jau jāsvin apaļa jubileja kopš viņa pēdējās personālizstādes, nu nolēmis sapulcināt savus kaimiņus un draugus un parādīt – esmu grobiņnieks!
Linda Kilevica
"Kurzemes Vārds"
Mākslinieks muzeja zālītē klātesošos iepazīstina ar katru no darbiem, kas tur novietoti. Taču vispirms iesaka izlasīt izstādes ievadvārdus, kas iekārti durvju ailā. Tajos viņš atzīstas, ka no pirmā acu skata iemīlējis Ālandes upi, un atklāj, ka viņa mākslas kredo esot saruna mūža garumā. Lielākoties tās esot sarunas pašam ar sevi, divvientulībā ar savu mūzu un karalieni Jūliju Gabaliņu. “Taču brīžiem notiek tā, ka šīs sarunas kļūst publiskas, sabiedrībā tās dēvē par mākslinieka personālizstādēm,” raksta R. Gabaliņš.
Grobiņas izstādei viņš izraudzījies žanru, kuru cilvēki vislabāk saprotot, – portretu.
Skatītājiem, kuri par kritēriju uzskata līdzību atveidotajam cilvēkam, tas arī šķietot visvienkāršākais. Taču mākslinieks stāsta, ka portreta žanrs ir sarežģīts, tikai fiziska līdzība nav ne māksla, ne portrets. “Katrs mākslinieks attēlo cilvēku tādu, kādu redz tikai viņš, citi to redz atšķirīgi. Māksla sākas tad, kad autors parāda savu viedokli par cilvēku. Tā es viņus redzu un saprotu – savādāk nekā citi,” saka R. Gabaliņš.
Diriģenta Imanta Rešņa portrets – viens no lielākajiem. “Metāla režģis ir simbols vai zīme tam, kas notiek viņa galvā. Visi zina teicienu par putniem galvā, un tas nav nekas slikts. Imants ir no tiem cilvēkiem, kuriem šie putni nesuši panākumus un dažādas pozitīvas un negatīvas lietas viņa dzīvē,” izstāsta mākslinieks.
Daudzi simboli ietverti arī Liepājas dzejnieces un arhitektes Guntas Šnipkes portretā, turklāt ne tikai formā, bet arī materiālā, kur ir viens kārtīgs Grobiņas laukakmens, metāls un bronza. “Gunta ir ar asumiem, visu laiku var kaut kur uzdurties,” tādu viņu redzot tēlnieks.
Savs stāsts R. Gabaliņam ir par katru portretu.
Ne visus pazinis personīgi, piemēram, Kurzemes pēdējo raganu, kas sadedzināta Grobiņā, zviedru karali Kārli XII vai Paulu Maksu Berči ne.
Taču savulaik ne visai saprasto Liepājas mākslinieku Visvaldi Ziediņu gan labi zinājis. “Slavens viņš kļuva pēc savas nāves – kā pirmais nonkonformists mākslā. Viņš mani vienmēr aicināja uz darbnīcu parunāties par mākslu, bet man retu reizi bija tam laiks. Tā nu es esmu viņam tādu garāku sarunu parādā, bet gan jau pagūsim,” nosaka R. Gabaliņš.
Darbs “Mātes asaras” esot veltīts mākslinieka senčiem no tēva puses – poļu šļahtičiem, kuriem pēc sacelšanās pret Krievijas impēriju izdevās aizbēgt no soda, pametot visus īpašumus Daugavpils pusē.
“Zentas Mauriņas māju mēs nevaram iedomāties bez izstādēm,” saka muzeja vadītāja Maija Rolava. “Raimonds Gabaliņš dzīvo Grobiņā, uzcēlis māju pie Ālandes, visus mūs pa šo laiku kārtīgi izpētījis un nu pēc astoņiem gadiem sevi piesaka.”
Izstāde “Personīgais viedoklis” skatāma līdz 20. novembrim.