Tā, pārfrāzējot Petera
Šteina lugas nosaukumu, varētu apzīmēt sarunu septiņu gadu garumā un 57 vēstuļu
apjomā starp Liepājas muzeja dibinātāju Jāni Sudmali un Jāni Gaili.

Ķertie

Personības, kuras dzīves piepildījumu guvušas diametrāli pretējās
izpausmēs: Jānis Gailis (1903–1957) – saspringtā dialogā ar glezniecību, Jānis
Sudmalis – daudzpusībā, savu spēju un spēka nesavtīgā veltīšanā Liepājas
kultūrai un izglītībai.

1968. gada 2. jūnijā J. Gailis raksta pirmo vēstuli, un J. Sudmalis
satvēra no tālās Ņujorkas dzimtenei pastiepto roku. Rokasspiediens, gadiem
ritot, pārtop ciešā, cieņas un vīrišķīgas sirsnības piestrāvotā draudzībā. Un
vēstule seko vēstulei. Tās visas tagad glabājas Liepājas muzejā, jo Sudmaļa
pārliecība ir: “Jūsu sūtījumi un sarakstīšanās uzkrājas kā vērtīgs
materiāls, ko neuzskatu tikai kā personīgu lietu, bet kā vērtību, kas jāsaglabā
nākamām paaudzēm.”

J. Gailis dzimis 1903. gada 19. oktobrī Pērkones pagasta
“Kroģeros”, bet jo dzīvi viņa iztēli rosināja mātes Ilzes dzimta no
Jūrmalciema un romantizēts vēstījums par izbēgušiem dzimtcilvēkiem, kas
izveidojuši Paipu ciemu: “Viņu māju vārds – “Ķergalvji” – ķertās
galvas. No šīm mājām ir mana māte. Tā esmu senos rados ar drošsirdīgiem,
nepiekāpīgiem vergiem. Mans vecaistēvs, nīcietis no Paipu ciema, mani, puiku,
mācīja: “Kas tev labu dara, nekavējies atlīdzināt un to neaizmirsti. Kas
tev ļaunu dara, nesteidzies atlīdzināt un arī neaizmirsti.” Viņš bija
stingrs, bargs, ciets vecis. Arī manī ir kaut kas no viņa.”

Vectēva dzīves gudrību tālāk papildina zinības, kas iegūtas Skatres
skolā. Tad seko 1915. gads un bēgļu gaitas, kas noved Pēterpilī, vēlāk Somijā.
Pusaudzim Jānim nākas dzirdēt arī Ļeņinu: “Man neizdzēšamā atmiņā ir, kā Ļeņins runāja, ko divas reizes
dzirdēju runājam no Smoļnija institūta balkona. Viņš runāja ar visu būtni, visu
ķermeni, īpatnās kustībās un vaibstos.”           

Purvīša dzelzs skola

1918. gadā ģimene atgriežas Latvijā, un Jānis sāk mācīties Liepājas
ģimnāzijā: “Uz skolu Liepājā 10
kilometru negāju pa ceļu, bet vienmēr gar jūras malu.” Zīmēšanas skolotājs
– Augusts Annuss, kas pirmais ievēro jaunā Gaiļa spējas, māca un iedrošina.
1921. gadā ģimnāziju apmeklē izglītības ministrs Aleksandrs Dauge, tiek
sarīkota audzēkņu darbu izstāde. Ministrs sev izvēlas Gaiļa darbiņu
“Vecmāmiņa uz siltummūrīša”.

Kad Liepājas teātris gatavojas iestudēt Annas
Brigaderes “Princesi Gundegu un karali Brusubārdu”, Annuss, veidojot
dekorācijas, paaicina palīgā J. Gaili. Tas ir sākums. “Kroģeros”,
jaucot krāsu pigmentus ar vienīgo laukos atrodamo šķīdinātāju petroleju, tiek
gleznots kartons pēc kartona.

1925. gadā J. Gailis kļūst par Latvijas Mākslas akadēmijas studentu.
Vēstulē ierakstīta atziņa vēsta: “Ja manos darbos Purvīša iespaida nekāda
nav, bet viņa dzelzs skola man ir. (..) Lielākais
viņa devums ir mākslinieka dzīves jēgas izprašana, kādam jābūt, kas jādara, lai
kļūtu liels. Talants, kaut arī liels, ir tikai puse. Otra puse – dzelzs
raksturs.”

1932. gadā Gailis ar diplomdarbu “Pie
jūras” (“Labrags”) pabeidz akadēmiju. Glezna, uzklausot J.
Sudmaļa aicinājumu, nonāk Liepājas muzejā, bet par jaunā gleznotāja mūža
pavadoni kļūst jūra.

No Rēzeknes līdz Amerikai

Jāņa Gaiļa pirmā darbavieta ir Rēzeknes
ģimnāzija. Pats ironizē: “Aizvāķos uz Latgali, tā bija kļūda, vajadzēja
lūkoties iekārtoties Rīgā vai Liepājā, te man iezāģēja draugs Aplociņš,
neturēja vārdu.” Gailis pats tā perioda daiļradi vērtē kritiski:
“Salīdzinot ar šodienu, tās izskatās panaivas, neizkoptas, kā akadēmijas
laika studijas, kaut gleznotas labi pēc tam, Rēzeknes laikā. Rēzeknē man daudz
traucēja citas lietas, bet māksla prasa pilnīgu nodošanos.”

Karš J. Gaili aizsauc līdz Vācijai. Viņš dzīvo
Badvimpfenā, Bavārijā, un glezno: “Vienalga kur mākslinieki esam, dzimtenē
vai ārpus tās, bet mākslai blamāžu taisīt nedrīkstam. (..) Vācijā, kad biju
pilnīgi brīvs, tik īsteni sākās mana veidošanās un tā kāpinājās Amerikā… Bija
jādodas cīņā ar vāciešiem. Tikai ar viņu pārspēšanu varēja tikt pie vārda un
izlauzties no lielā bara.Pieķēros
vācu vecpilsētām, un tas bija labi trāpīts… radās draugi, atzinēji, rakstītāji.
Viņi sarīkoja 9 izstādes, dažas pat lielās vietās.”

1950. gadā J. Gailis
nonāk ASV: “…ka esmu šeit, ir vairāk gadījums, kā paša griba. (..) Es
bēgu no viena cilvēka – Staļina.” Pirmie desmit gadi – darbs būvēs. Taču
krāsu pasaule nav aizmirsta. Sevi parāda arī vectēva stāvā daba. Žurnāls
“Jaunā Gaita” 1969. gadā raksta: “1968. g. Amerikas latviešu
apvienības kongresa laikā Vašingtonā gleznotājs Jānis Gailis iegāja Latvijas 50
gadu dibināšanas jubilejai veltītajā ceļojošā mākslas izstādē un ar zaļu krāsu
sabojāja savu 1961. g.Kultūras fonda godalgoto gleznu
“Saulriets Kursas malā”. Iepriekš viņš bija izdalījis kongresa dalībniekiem
rakstu ar šādu saturu: “Jānis Gailis protestē. K. F. valdes sēdē 13. okt.,
Lejiņš, Niedra, Vīksne, Norvilis, Bičolis, Krūmiņš, Neimanis, Skulte ar Norviļa
ieceltiem lietpratējiem Krūmiņu, Šturmu un Āboliņu, Klīvlandē izstādītos manus
darbus – “Tālās mājas”, “Negaiss pār dzimteni” un
“Divi negaisi” – atzinuši par mazvērtīgiem un goda balvas
necienīgiem. Šo lēmumu es
abzolūti neatzīstu un neatzīstu arī godalgošanas komisijas sastāvu par
objektīvu un kvalificētu, jo šī komisija vispāri nav spējusi
manus darbus saprast. Mani lielie darbi šajā izstādē bija izstādes kodols un
centrs, pie tam latviski un laikmetīgi. Šos darbus uzskatu par labākiem, ko
esmu padarījis. Tamdēļ šo netaisno
lēmumu un tieši manā 65. dzimšanas gadā atrodu par apvainojumu un sevi kā
neatzītu un tamdēļ arī mans darbs “Saulriets Kursas malā” 50 gadu izstādē neiederas un
protestēdams esmu spiests šo darbu iznīcināt. E. Dajevskim balva
piešķirta pavisam nelikumīgi, KF izstādēs turpmāk nepiedalīšos.” (..) vai
Jāņa Gaiļa talants nav pienācīgi novērtēts latviešu trimdas
sabiedrībā?” 

Vēl pieci gadi

1970. gadā Gailis Sudmalim
raksta: “Īsts mākslinieks ir tas, kas veidojas, meklē līdz kapa malai.
Vienmēr ir jātur sevi trauksmes stāvoklī. (..) Man vajadzētu vēl 5 gadus, lai
pateiktu, kas man sakāms.” 

Pasacītais iegūst atzinību arī
otrpus okeānam: “Atzinība
Vakareiropā ir tīra manta, tā nav kaut kā ietirgota.” 1973. gads:
“Man piešķirts Beļģijas karalienes Fabiolas dibināts Zelta palmas ordenis
– par sasniegumiem māksla.” Drīz vien “jauns belziens” – Jānis
Gailis uzņemts franču mākslinieku organizācijā “Association Artisti Que les surindepenants”, kurā “par biedriem uzņem ar lielu
rūpību un izlasi”, ka vēstulē raksta pats gleznotājs.

1974.
gadā viņa vārds turpina savu skanējumu. Gailis kļūst par Pasaules pasta
federācijas (Universal Postal Union) 100.
jubilejas aploksnes attēla autoru. Pirms viņa bijuši Dalī, Šagāls, Pikaso.
Nākamajā gadā: “…saņēmu aicinājumu 22. novembrī Briselē, Beļģijas karaļa
pilī, uz banketu par godu ordinētiem mākslā un zinātnēs (..) Kas gan to būtu
domājis, ka Pērkones “Kroģeru” Jānis dancos un šampanēs pa karaļu
pilīm.”

Dancošana
un šampanēšana izpaliek. 1975. gada 2. jūlijā Jānis Gailis mirst ar
sirdstrieku. Viņa atdusas vieta – Evergrīnas kapsēta Ņujorkā.

Saruna
pārtrūkst, atbalss skan vēl šodien: “Sveiciniet .. māksliniekus un mākslas
draugus no vētru un negaisa dienās tālu aizklīdušā liepājnieka, kāds vienmēr
bijis un būs Jūsu Jānis Gailis.”