Jauno mediju māksla cieši saistīta ar tehnoloģijām, digitālo vidi un virtuālo realitāti. “Tehnoloģijas palīdz ārējo pasauli apskatīt dziļāk,” skaidro Liepājas Universitātes Mākslas pētījumu laboratorijas vadītāja Anna Priedola. Tehnoloģijas kļuvušas par mūsu dzīves sastāvdaļu, un caur tām mēs pastarpināti veidojam attiecības ar pasauli. Un jauno mediju mākslinieks zināmā mērā ir mentors, kurš satuvina tehnoloģijas ar cilvēku.

Datu tulkojums mākslā

LiepU jauno mediju mākslas doktorantūras studente Paula Vītola akcentē, ka mediju māksla vienmēr saistīta ar aktuālo. “Mediju māksla joprojām fokusējas uz dažādu jaunu izteiksmes veidu meklējumiem un tehnoloģijām. Piemēram, parādās virtuālā realitāte, 3D printeri, tieši šie mākslinieki būs tie, kas strādās ar jaunajām ierīcēm un mēģinās izdomāt veidus, kā vēl interesantāk tās izmantot un kā tās varētu būt mūsu nākotnes daļa, kā tās no svešām un industriālām, tikai ražošanā izmantojamām padarīt par noderīgām un interesantām cilvēkiem daudz praktiskākā līmenī. Viņi satuvina cilvēku un tehnoloģijas,” viņa skaidro.

Tradicionāli jauno mediju māksla tiešām saistās ar tehnoloģijām un tiek saukta arī par datu mākslu. “Piemēram, ja cilvēks dejo, viņa kustības var transformēt attēlā vai skaņā un tamlīdzīgi. Pēc būtības darbs ir kods, bet tas tiek “tulkots”, lai cilvēks ierauga to mākslā – vizuālā vai audiālā,” paskaidro A. Priedola. Taču jauno mediju mākslas jēdziena nozīme arvien izplešas. “Termini ļoti attīstās, visu laiku veidojas arvien jauni,” uzsver P. Vītola. Jauno mediju māksla ietver tādas jomas kā elektroniskā, digitālā māksla, datormāksla un interneta māksla. Šodien daudz ciešākas ir mediju mākslas attiecības ar zinātni un pētniecību, aktuāla ir biomāksla, kas agrāk netika saistīta ar šo mākslas virzienu. “Plūstoši intuitīvi disciplīnas pāriet viena otrā, tā nav apzināta starpdisciplinaritāte,” skaidro A. Priedola. Viņa uzsver, ka laikā, kad daļai sabiedrības jeb tā sauktajiem digitālajiem iedzimtajiem tehnoloģijas un virtuālā realitāte ir ikdienas un dzīves neatņemama un saprotama sastāvdaļa un dzīve internetā ir tikpat nozīmīga kā fiziskajā realitātē, pašu tehnoloģiju pētniecība jauno mediju māksliniekus interesē arvien mazāk, bet viņi savos darbos vairāk aktualizē tehnoloģiju kultūru, interneta mitoloģiju, simboliku, mūsdienu sociālo laikmetu, atgriežas pie performancēm, drukas un video, pievēršas mediju poētikai u.tml.

Arī process kā medijs

Maija Demitere, LiepU jauno mediju mākslas doktorantūras studente, digitālus darbus izstrādā arvien retāk. “Man ir ar rokām taisīti un netīri darbi,” viņa skaidro, ka vēlas tikt prom no datora spīdīgā ekrāna. M. Demiteres pētījumu un eksperimentu centrā ir ēdiens un pārtikas audzēšana, ilgtspējas jautājumi. Viņa jau piecus gadus fotografē, arhivē un analizē apēsto un audzē pati sev pārtiku – dārzā, uz balkona un istabā, fiksējot ūdens un elektrības patēriņu, izaudzētā kvalitāti un citus datus. M. Demitere eksperimentē un pēta, cik daudz no sev nepieciešamā var izaudzēt pati un, piemēram, vai tomāts no Spānijas februārī tiešām ir sabiedrības nepieciešamība. “Mans mērķis nav moralizēt, bet rādīt piemēru, kā dzīvot citādāk. Un mēģināt atrast pašu vienkāršāko, skaidrāko un tīrāko veidu, kā jebkurš cilvēks varētu audzēt daļu no pārtikas savā pieejamajā telpā, pat ja viņam nepieder dārzs vai lauku māja,” māksliniece uzsver. Pētot un izzinot viņa vēlas noskaidrot, cik liela daļa viņas dzīves varētu kļūt par ideāli ilgstpējīgu, lai jebkurš, viņas piemērā balsoties, līdzīgus paradumus varētu ieviest savā dzīvē. Viņa uzskata, ka mediju mākslā un pētniecībā tam, kas tradicionāli saistās ar kāda medija izmantojumu, ne vienmēr jābūt tehnoloģiju medijam. “Manos projektos medijs var būt gan fotogrāfijas, gan mans izaudzētais ēdiens, gan datu vizualizācijas, citos gadījumos pats eksperiments, process,” M. Demitere pauž viedokli.

Savukārt jauno mediju mākslas doktorante Paula Vītola doktora darbā pēta un analizē mākslas un zinātnes attīstību dažādos laika posmos, sākot no 17. gadsimta. “Kā mediju mākslinieki strādā mūsdienās un kā cilvēki pirmszinātnes laikā strādāja ar dabu un tehnoloģijām, ko viņi redz un pieredz ar saviem izgudrojumiem,” stāsta pētniece. “Skatoties 17. gadsimta zinātnieku metodes, ir interesanti, ka veids, kā viņi par atklāto runā, bieži vien ir līdzīgs tam, kā mediju mākslas pētnieki runā mūsdienās, meklējot savas metodes, veidojot pētījumus caur savu skatpunktu, personīgo mērķi, sniedzot ieskatu par notiekošiem procesiem un, iespējams, pat kaut ko izgudrojot.” viņas doktorantūras pētījuma pagaidu nosaukums ir “Elektriskā māksla un 17. gadsimta dabas filozofijas ietekme uz mediju mākslu mūsdienās”. Bez 17. gadsimta zinātnes praksēm viņa pēta arī to, kā darbojas komunikācijas tehnoloģijas un internets, “kāda mūsdienu tehnoloģiju visuresamības laikmetā ir tā infrastruktūra”. Pētījuma kontekstā LiepU telpās Kūrmājas prospektā 13 apskatāma viņas izstāde “Gaismas darbi”.

Grausts vai galerija?

Lai ar izpētīto, izzināto, radīto, jaunākajām aktualitātēm un tendencēm iepazīstinātu kolēģus un pārējo sabiedrību, regulāri notiek mediju mākslas izstādes un dažādas citas norises, piemēram, festivāls “iWeek” vai festivāls “Skaņas dienas”, kas gaidāms maija beigās. Lai gan jauno mediju mākslas programma Liepājā darbojas jau gadus desmit, lielai daļai sabiedrības, īpaši vidējai un vecākai paaudzei, trūkst zināšanu un izpratnes par mediju mākslas nozīmi. Iespējams, to veicinātu pastāvīga šiem mākslas darbiem piemērota izstāžu telpa, kādas Liepājā trūkst.

Līdz šim jauno mediju mākslas studenti un arī absolventi savas kopīgās izstādes veidojuši vai nu augstskolas telpās, vai bieži vien apgūstot pamestas ēkas vai graustus, kuriem šāda māksla pat piestāv. Tomēr A. Priedola, P. Vītola un M. Demitere uzsver – lai gan ir interesanti “staigāt” pa graustiem, pastāvīgai telpai būtu cita vērtība. “Galerijā būtu ļoti ērti paslēpt instalācijas vadus un komunikācijas, lai apmeklētājs var koncentrēties tikai uz mākslas darbu saturu,” norāda A. Priedola. “Mediju mākslas darbus ir ļoti sarežģīti izstādīt un producēt, bieži vien darbus pie sienām neļauj likt,” piebilst P. Vītola, kura uzsver, ka Latvijā vispār trūkst neatkarīgu mākslas centru. Tomēr M. Demitere norāda, ka izstādes sabiedrībai slēgtās, bet vēsturiski nozīmīgās ēkās ļauj piesaistīt skatītājus, kas, iespējams, mērķtiecīgi uz mediju mākslas galeriju nedotos, taču, ejot apskatīt ēku, iepazīst mediju mākslas jomas aktualitātes. A. Priedola uzskata, ka mediju mākslas norises šādās vietās paplašina auditoriju, “kam skaidrot mūsu darbību, bet arī prasīga publika ir nepieciešama kvalitatīvas mākslas attīstībai Liepājā.”