Kad klāt gada visgarākā diena un īsākā nakts, klāt vasaras saulgrieži. Un, lai kā mēs lepotos un citiem stāstītu, ka tā ir mūsu, latviešu tradīcija, tā gluži nav. Kopš seniem laikiem tos gandrīz visas tautas svinējušas – mistisko mirkli – gaismas uzvaru pār tumsu, gada garāko dienu, auglības svētkus. Gandrīz visās tautās šajā dienā ir arī vārdadiena – Jāņiem, Hansiem, Johaniem, Žakiem, Džoniem, Janusiem, Janekiem… Jāņus par gadskārtu cildināja arī senie latīņi un grieķi, kuri gan sumināja Adonīsu. Gandrīz visās tautās arī tradīcijas ir līdzīgas: ugunskurs, jāņuzāles, rasas vākšana, nākotnes zīlēšana.

Bet galvenais visur bija viens – brīdī, kad saule pagriežas uz ziemas pusi, darīt visu, lai to paturētu, lai ne cilvēks, ne kustonis, ne augs nepaliktu tumsā. Jo visi, kas uz Zemes dzīvojam, esam saules bērni. Lai arī daudzām tautām ar gadiem baznīcas ietekmē senču tradīcijas pagaisušas, ielūkosimies dažādu tautu Jāņu redzējumā.

Latviešu Jāņi

Jāņi – lielākie un visvairāk mīlētie latviešu svētki. Katram no mums par tiem savs priekšstats. Svinēt tos sākam dienu iepriekš –  Zāļu jeb Līgo dienā. Plūcam jāņuzāles, pat īsti neapjauzdami un nedomādami, ka šajā dienā plūktām zālēm, kā pirms gadsimtiem novērojuši mūsu senči, piemīt īpašs spēks, tās nes auglību un svētību, nodrošina veselību un labklājību. Tāpēc ar tām sagodājami un appušķojami gan lauki, gan dārzs, gan sēta. No ozola zariem vijamas vītnes un vainagi. Bet mūsu jauko “Atštauku” vadītāja Ināra Kalnarāja šajā pirmsjāņu laikā gan mazliet satraukta: “Vai šajos Jāņos visiem vainagi būs galvā?” Senos laikos tie tikuši pat lopiņiem. “Saprotu,” viņa saka, “ka jauniem ļaudīm vairs negribas tikai ar Līgo dziesmām vien iztikt, viņiem vajag savu mūziku, savu lēkšanu, savu ritmu. Lai viņiem tiek! Bet, kā var izbaudīt Jāņu burvību, ja galvā nav ziedu vainaga? Pietiek taču ar smilgām, kaut vai ar zirgskābenēm, kas aug kanālmalā, nav jau tikai rožu vainags vien galvā liekams, kā tas bija prezidentei. Ja neizdzīvo šo nakti vainagā, Līgo nav bijis, tad ir visparastākā balle,” viņa pārliecināta. “Ir taču visskaistākais laiks –pļavas zied, nekas vēl nevīst, viss ir pilnziedā. Ja vainagu neuzliec galvā, vasara ir garām!” Tiesa, latvieši vienmēr uzskatījuši, ka jāņuzāles ir viss, kas zaļš un kas plūkts Jāņu dienā un Jāņu vakarā, taču tautasdziesmās visbiežāk pieminētas madaras, vībotnes, āboliņš un buldurjānis.

Tā kā Jāņu naktī raganas un burvji arī esot nomodā, vajadzētu nodrošināties pret to kaitējumiem. Tāpēc pie durvīm un arī citās vietās liekami pīlādžu zari. Ļaunuma atvairīšanai, zina stāstīt ļaudis, kam vēl Latvijas laiki prātā, noder arī dadži, nātres, dažādi asi priekšmeti. Lai skauģus atvairītu no lopiņiem senie latvieši izmantojuši arī asas lietas.

Ar zālēm kādreiz izkaisīja pagalmu, kūti, takas, pa kurām diendienā staigāja saime. Zāles lika gultās, sprauda pie sienām un griestiem. Pa grīdu izbārstīja sakapātas lapas un sasmalcinātas kalmes. Šodien pat zinātnieki atzīst, ka tas bijis ne tikai skaisti, bet arī veselīgi, vārdu sakot, aromterapija.

Bet kā ar līgošanu?

Vispirms aplīgoja saimnieku un saimnieci. Viņus šajā vakarā godāja par Jāņu tēvu un Jāņu māti. Visi pārējie, gan pašmāju ļaudis, gan ciemiņi, tika saukti par jāņabērniem un cienāti. Kārtīgi iestiprinājusies, saime devās aplīgot tīrumus un dārzus, ēkas un lopus. Tāpat kā pušķošanai, arī aplīgošanai bija jāgādā laimi, svētību un bagātību. Jāņu dziesmas nereti sauc par līgotnēm: mēs taču joprojām visi, kas vēl šajos laikos līgojam, piedziedājumā braši velkam – “līgo”. Ir dzirdēti arī citi piedziedājumi: “līgā”, “līgē”, “līgo, Jānīt” u.tml. Latgalē skan arī “rūtō”, “rūtoj”.  Skaisti, ja tas skan skaļi un no sirds. “Reizēm,” tomēr domā Ināra Kalnarāja, “nemaz nevajag to skaļumu. Jāņus var izbaudīt arī nakts klusumā, ieklausoties, putnu pamošanos gaidot – sākot ar pirmo vīteri, līdz daudzbalsīgam korim. Vai rasā vārtāmies vai ne, vai mazgājamies vai ne, nav svarīgi. Kaut saka, ja rasā mazgājas, ir vesels un skaists visu gadu.”

Jāņubērni kādreiz aplīgojuši visu, ko vien vēlējās. Aplīgojuši savu saimniecību, tie devās uz kaimiņiem un aplīgoja arī tos. “Laimīgas ir tās mājas,” pārliecinājusies Ināra Kalnarāja, “kurās ienāk līgotāji. Bet būtu labi, ja viņi arī šajos laikos izdarītu savu darbiņu: aplīgotu dārzus, saimniecību, mājas. Bet nevis tikai prasītu: alu, alu, sieru, sieru!”

Un, protams, latviešu Jāņi nav bez debesīs paceltas jāņuguns vai vismaz ugunskura. “Jo saule jānotur pie debesīm!” saka Ināra Kalnarāja.

Lietuviešu Kupolines

Lietuvieši, sevišķi valsts Ziemeļu rajonos, 23.jūnijā atzīmē Kupolines. Izdarības līdzīgas kā pie latviešiem: lai nenogulētu gada īsāko nakti, tiek dzerts, dejots, ūdenī mesti ziedu vainagi zīlēšanai, lēkts pār ugunskuru un meklēts papardes zieds. Ne tikai kā mīlestības, bet arī kā gara gaismas un gudrības simbols, ar kuru var pieveikt visas ļaunās varas.

Taču Lietuvā tiek arī stingri ievērotas katoliskās Jāņu tradīcijas – svin Svētā Jonasa dienu. Liepājas lietuviešu biedrības “Rūta” priekšsēdētāja Irēna Želve dzīvo tieši ar šādu Jāņu izpratni. Baznīcā Jāņu rītā jābūt gan lielam, gan mazam, jāaizlūdz par Jāni Kristītāju, kurš piedzimis tieši pusgadu pirms Jēzus.

Igauņu Jaanapäev

Igauņi Jāņu dienai – Jaanapäev – veltījuši visvairāk tautas dziesmu nekā citiem svētkiem. Un tāpat kā latvieši tos svinējuši sen pirms kristietības ieviešanas. Jāņu dienā dzimušajiem liek vārdu Jaan. Jāņiem tad arī katru gadu citi jācienā, bet viņi ir arī tiesīgi saņemt dāvanas no pilnīgi visiem. Igauņi tāpat kā latvieši un citas tautas pirms Jāņiem sagodājuši mājas. Istabās viņiem smaržo meijas un galdā pašbrūvēts alus. Viņiem šie svētki ir arī svēts pirtī iešanas vakars. Igauņiem nav svešs arī ugunskurs, pār kuru jālec. Pie tā šūpojas, spēlē spēka un prasmju spēles, dzied dejo, vēlāk iet meklēt papardes ziedu, bet meitas iet gulēt ziedu vainagiem galvā, lai sapnī izredzēto skatītu. Jaunākajos laikos igauņi šajā dienā svin arī Uzvaras svētkus. Tā tas notiek kopš 1934.gada, kad tika nolemts atzīmēt 1919.gada Vendenas (Cēsu) kauju, kad igauņi kopā ar latviešiem pieveica vācu spēkus.

Zviedru Lita

Zviedri šos svētkus dēvē par Litu jeb Vasarvidus dienu (Midsommardagen). Tos svin tikai pa dienu – piektdienā, kas iekrīt starp 19. un 25.jūniju, šogad – 22.jūnijā. Vakarā, kad latvieši tikko sāk svinēt, zviedri jau iet gulēt, kārtīgi zem spilvena pilnai laimei pļavu ziedus palikuši. Galvenā atrakcija – Maija koks, kas zviedriem nozīmē to pašu, ko jāņuguns latviešiem. Liela kārts, ko taupības nolūkos izmanto vairākus gadus, tiek greznota ziedu vītnēm, vispirms no tās noplēšot iepriekšējā gada vijumus. Pulksten 14 notiek šās kārts pacelšanas ceremonija. To ceļ vīri, ļaudis, lielākoties saposušies tautas tērpos (zviedri tos nēsā ar lepnumu vēl šodien), vainagiem galvās, viņus skaļi uzmundrina. Kad kārts pacelta, visi sastājas ap to roku rokā, iet rotaļās un dejo. Piedalās visi – gan jauni, gan veci. Kad kārtīgi izdejojušies, ņem savus termosus, sēd zālītē un dzer kafiju. Mājās ēd Lita mielastu, kurā neiztrūkstoša piedeva ir siļķe, pēc tradīcijas – pūdēta, un zemenes ar putukrējumu. Bet pievakarē ir laiks pļavās zāles lasīt: tas zviedriem jādara, ejot atpakaļgaitā. Zemnieki saplūc lielus ziedu klēpjus, tos liek bēniņos kā garantu, ka visu gadu būs nodrošinājums pret kaitēm, ļauniem gariem, raganām, arī vilki neēdīšot lopiņus, kas pagaršojuši kaut mazliet no šī pušķa. Zviedri arī uzskata, ka Jāņu rīta rasa izārstē no kaitēm, tajā, protams, jāvārtās un jāpeldas kailam. Rasa tiek iemaisīta arī saulgriežu maizes mīklā un saglabāta priekšdienām. Arī papardes tikušas meklētas, gan paklusām, lai citi ļaudis nenoskauž.

Somu Juhannus jeb kokko

Somi savus ugunskurus dēvē par kokko. Līdz 14.gadsimtam, kad ienāca kristietība un tos nosauca par Juhannus, vasaras saulgrieži bija senā somu dieva Ukko svētki. Pati galvenā iezīme – ļoti daudz ugunskuru pie ezeriem. Lielākais no tiem saucās Ukko-kokko – Ukko  ugunskurs. Uz ugunskuriem kūpina zivis, ko noķer turpat ezerā. Jaunas meitas veic smalkus rituālus, lai tiktu pie sava vīrieša. Visdrošāk, ja iecerētais parādās tieši ugunskurā. Somiem vasaras, tāpat kā ziemas saulgriežos centrā ir egle. Šajos svētkos gan bez zariem, nomizota, tikai galā atstāti daži zariņi. Notiek sacensības, kurš augstāk tajā tiks. Egle un visas jāņuzāles tiek uzglabātas līdz Miķeļdienai, tad zāles izbaro lopiem. Lai ziemā neslimo. Somi šajā naktī arī krietni iedzer. Arī te līdzība ar latviešiem. Arī somiem pēc tam nākas sastapties ar melnu statistiku, svētku nakts satiksmes negadījumus apkopojot. Somijā Juhannus ir arī Valsts karoga svētki – tas tiek pacelts saulgriežu vakarā pulksten sešos un nolaists nākamā dienā pulksten deviņos.

Krievu Ivans Kupala

Krievija ir plaša. Arī Jāņu uztvere atšķirīga. Jekaterina Cema, kas vada kultūras biedrību “Unisons” no savas dzimtās Urālu puses atvedusi pārliecību, ka Ivana Kupalas (Kupala – zemes augļu dievs) diena, tā slāvu tautas dēvē savus Jāņus, ko svin pēc vecā stila kalendāra – naktī no 6. uz 7.jūliju, vispirmām kārtām saistīta ar ūdens un uguns stihiju godināšanu. Ar ūdeni sāk viens otru aplaistīt jau no agra rīta, bet vakarā neatņemams rituāls ir peldēšanās. Lai arī uzskatīja, ka tā ir nakts, kad nāras un ūdens gari peldētājus velk ūdenī, un daudzi šajā naktī patiešām noslīkst, bet atturēties no peldēšanās tomēr neesot iespējams. Bet iespējams, ka peldētāju nelaimē tomēr vainīgs ir medalus, kas Kupalas naktij piederas. Jā, arī ziedu vainagi tiek laisti pa straumei, katra vainaga ceļam īpašu nozīmi piešķirot. Bet nakti gulēt nedrīkst, jo tā ir nakts, kad aktivizējas visādas neradības – raganas, vilkači, čūskas, burvji, mājas un ūdens gari, nelabie. Ugunskuri, pār kuriem tiek arī lēkts, bija domāti to atbaidīšanai. Bet svētku galvenais pasākums bijusi raganas simboliska iznīcināšana. Priekšmetu, kas simbolizēja raganu – lelli, zirga galvu, vecus apavus dedzinājuši, apmētājuši ar akmeņiem, slīcinājuši upē, grāvī, iemetuši bedrē vai metuši uz māju jumtiem, kokā. Uz ugunskuriem tika arī kaitētas adatas, ar ko raganu durstīt. Cilvēki skraidījuši pa sādžām ar degošām lāpām rokās, atbaidot nelabos, mocījuši vai nogalinājuši dzīvniekus, kas parādījās pie ugunskura vai bija iepriekš šim nolūkam noskatīti. Pat lēkšanu pār ugunskuru vietumis uzskatījuši par veidu, kā pazīt raganu: kura nav varējusi pārlēkt, tā par to nodēvēta. Reizēm ticis aizdedzināts ratu ritenis, tas velts no kalna, un tā simboliski tikts ar raganu galā.

Poļu Noc Świetojańska un Tēvu diena

Noc Świetojańska jeb Svētā Jāņa nakts Polijā sākas pievakarē, ap astoņiem vakarā un turpinās līdz rīta gaismai. Vislielākā svinēšana notiek laukos – ūdeņu tuvumā – pie jūras, ezeriem, upēm. Jauni puiši, kas dzīvo tuvāk jūrai, pārģērbjas par pirātiem un pavada meitenes, kas nes uz jūru garas ziedu vītnes un vainagus. Tos atdod jūras viļņiem. Upēs tiek laisti vainagi, kuros ieliktas degošas sveces. Visi maģiskie rituāli tiek veikti ap šīm svecēm un vainagiem. Pie ūdeņiem tiek sakurti arī ugunskuri, dziedāts, dejots. Īpašu dziesmu šai naktij nav. Lielajās pilsētās, piemēram, Krakovā un Varšavā, šajā naktī rīko izklaides pasākumus ar folkloras elementiem. 23.jūnijā Polijā tiek svinēta arī nacionālā Tēvu diena, kad īpaši tiek godināti uzticīgi un gādīgi ģimenes tēvi.

Vācu Svētais Johans

Vācieši saulgriežos godina Johannu Kristītāju. Pēc vecā kalendāra tos svinēja 9.jūnijā, pēc Pirmā pasaules kara pārcēla uz 21.jūniju. Arī vācieši kurina ugunskuru, lec pār to. Ugunskurā meta ne tikai zālītes, bet arī nezāles, jo ticēja, ka tās tad mazāk augs dārzos. Svētā Johanna dienā vācieši centās nepeldēties, jo upes šajā laikā prasīja upurus. Lai upi nomierinātu, tai ziedoja maizi, bērnu drēbītes un melnu gaili. Vācijā vasaras saulgrieži ir arī mirušo piemiņas diena, kad kapos tiek aizdegtas svecītes.

Franču Fźte de la Saint-Jean – Svētā Žana svētki

Izdarības turpinās līdz pat Pēterdienai, bet Nicas apkaimē visu jūniju. Arī franči kurina ugunskurus, kuros met ķiploka daiviņas un timiāna saišķīšus, lai izsargātos no drudža un ražas novākšanas laikā nesāpētu mugura. Agrāk ugunī metuši arī krupjus un zalkšus, lai sadedzinātu visus mošķus. No rīta katrs francūzis no ugunskura ņem pa oglītei, ko taupa līdz nākamajam gadam, lai māju pasargātu no ugunsgrēkiem. Pelnus kaisīja pa laukiem, lai tos pasargātu no krusas un kukaiņiem.

Spāņu Svētais Huans

Godinot svēto Huanu, viens no galvenajiem rituāliem ir ugunskurs. Barselonā un citās lielajās pilsētās vēl tagad tos iekur ielu krustojumos. Tuvāko māju iedzīvotāji tajos liek vecās mēbeles, citus krāmus. Kad uguns izdegusi, ogles izbārsta lielā laukumā, un spāņi basām kājām staigā pa tām. Katalonijā īpaši Svētā Huana svētku dekori ir dzelteni un sārti āboli – Saule un Jāņa Kristītāja asinis. Cep arī īpašus ābolu pīrāgus. Parasti zem logiem karina pupas vai kukurūzu, cerot, ka pa nakti tie būs pārvērtušies zelta naudā.

Portugāļu Svētais Žuans

Svētkos portugāļi daudz uzmanības velta rasai. Savāc, apslaka sevi, lopus, iejauc mīklā. Astūrijā meitenēm naktī jāiet kailām peldēties, bet tikmēr puiši cenšas nozagt viņu drēbes. Tagad gan tā vairs nenotiekot: vispirms mācītājs svēta upi, pēc tam puiši un meitas iet peldēties kopā. Nav ziņu – ar vai bez apģērba.

Ķīniešu Īstenais vidus

Svētku laiks ilgst pat vairākas nedēļas. Svētku maltītē ir rīsi, kas ietīti bambusa lapās un vārīti tvaikos. Arī sālītas olas. Obligāti šajos svētkos jāsadedzina papīra lelles. Ķīnieši tic, ka šajās lellēs iemiesojas viss nelāgais, kas varētu draudēt ģimenes locekļiem. Svētku dienā lelles saliek vienā grozā, lūdz, lai tās uzņemas visas bēdas, un sadedzina, cerot, ka līdz ar tām sadegs arī iespējamās nelaimes. Bērniem pie apģērba piestiprina mazas lellītes arī rotaļu sunīti, lai tas sakostu ļaunumu nesošo zvaigzni – debesu suni. Agrāk suņus pat nogalināja un pakāra uz pilsētas vārtiem. Mazliet cilvēciskākā variantā tos ieģērba cilvēku drēbēs un izsmēja. Ķīniešiem šajos svētkos obligāts ir arī kāds latviešiem saprotams augs – kalmes. Tās viņiem simbolizē dzīvību. To garās lapas tiek uzskatītas par zobeniem, ar kuriem var sacirst tūkstošiem dēmonu. Pie māju durvīm piestiprina kalmes ar visām saknēm. Ķīna pazīst arī ūdens kultu: lai ūdens nepietrūktu, lūdz dievus, notiek laivu sacīkstes un pūķu cīņas debesīs.

Līvija Leine,