Kopš
grupas “Musiqq” rašanās 2009. gada vasarā, kad Marats
Ogļezņevs televīzijā bija noklausījies Emīla Balcera izpildītu
dziesmu un sociālajos tīklos uzrunājis veidot grupu, mūziķu
panākumi un arī muzikālās ambīcijas aug. Un tam ir pamats. Jo,
lai arī puišus ne vienmēr novērtē profesionāļi, viņu dziesmas
vienmēr kļūst par hitiem.

Klausītājs
ir vissvarīgākais

Šā
gada sākumā grupas vārds atkal skaļāk izskanējis saistībā ar
diviem nozīmīgiem notikumiem mūzikā – ar popa un roka dziesmu
aptauju “Muzikālā banka” un Latvijas mūzikas ierakstu
balvu “Zelta mikrofons”. “Muzikālajā bankā 2014”
grupa “Musiqq” ar dziesmu “Sekundes” ieguva otro
vietu, lai gan skatītāju vērtējumā bija absolūta favorīte.
Savukārt Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai grupa izvirzīta
nominācijās “Labākais popmūzikas albums”, “Labākā
dziesma”, “Radiohits” un “”Alfas” gada
dziesma”. Tiesa, nevienu gadu grupa tālāk par nominācijām
nav tikusi.

Abi
mākslinieki neslēpj, ka viņiem pats svarīgākais ir skatītāju
novērtējums, un “Muzikālajā bankā” viņi labāko 15
dziesmu skaitā iebalsoti katru gadu. Marats uzsver, ka mūziku
raksta sev un klausītājam un pēc žūrijas atzinuma netiecas.
“Skatītājs ir vienīgais rādītājs, kas ir no svara,”
nekautrējoties saka mūziķis. “Ne jau žūrija klausās.
Varbūt, ja komisijai nebūtu jāklausās mūsu mūzika vērtējot,
tā to brīvprātīgi nedarītu, jo tai tā nav interesanta.”
Arī viņš pats nevarētu izvērtēt, piemēram, roka vai cita žanra
albumu, ko ikdienā neklausās. Emīls piekrīt: “Skatītāju
balsojums ir pats, pats svarīgākais.” Tāpēc par izredzēm
iegūt “Zelta mikrofonu” daudz neprāto. “Katram
cilvēkam ir savs viedoklis, un viņš izceļ to, kas pašam tuvāks,
līdz ar to tas nav pats objektīvākais viedoklis.” Abi
visvairāk cer iegūt balvu nominācijā “Alfas dziesma”,
jo tajā vienīgais vērtētājs ir skatītājs.

Kopš
dziesmas “Abrakadabra” panākumiem 2009. gadā, kad tā
uzvarēja “Muzikālajā bankā”, grupas “Mudsiqq”
balvas un apbalvojumi glabājas pie Marata mājās. “Pagaidām
Emīlam nav tāda plauktiņa, man ir pat divi, tāpēc balvas
pagaidām stāv pie manis,” smejas dziesmu autors. “Ja viņš
uztaisīs tādu goda vietu un viņam tās nemētāsies pa malu malām,
tad varam arī padalīties.” Emīls smaida: tā esot grupu
problēma – balva ir viena, bet dalībnieki vairāki, taču neiešot
jau zāģēt to uz pusēm. “Pie Marata strādājam, rakstām
dziesmu demo versijas, līdz ar to man nav iebildumu, ka balvas ir
pie viņa,” saka dziedātājs.

Izdos albumu

Grupa
“Musiqq” pastāv jau vairāk nekā piecus gadus un ir
pierādījusi, ka nav īsa laika projekts. Taču E. Balceris pēdējā
laikā iesaistās dažādos blakus projektos. Ne viens, ne otrs grupā
to gan neuzskata par traucēkli darbībai. “Es cenšos, lai tas
nebūtu bieži. Ja esam grupa, tad strādājam ar to,” uzsver
Emīls un neslēpj, ka dažādiem citiem projektiem ir atteicis
daudzreiz. Pagaidām par solo karjeru viņš nedomā, jo ar grupu ir
daudz ko darīt, un tas viņam patīk.

Abi
puiši koncertē bieži. M. Ogļezņevs stāsta, ka grupai ir vidēji
divi koncerti nedēļā. Auditorija visplašākā – no jauniešiem
klubos līdz cilvēkiem pusmūžā dažādos pilsētas svētku
sarīkojumos visā Latvijā. “Cilvēki virs piecdesmit, kas
gluži nav mūsu ierastā auditorija, tāpat zina vārdus un dzied
līdzi,” E. Balceris priecājas. Un, lai gan puiši smejas,
ka par grupu “Bermudu divstūris” neko nezinot, ir skaidrs,
ka laiku un enerģiju patērē arī šis projekts, kura albums
“Ballējam neguļam” arī ir nominēts Latvijas mūzikas
ierakstu gada balvai. Abi mūziķi smaidot noliedz savu saistību ar
šo grupu un par savu konkurenti to neuzskata, taču labprāt
paklausās brālēnu Bicepa un Tricepa mūziku. “”Musiqq”
ir solīdāka grupa,” secina Emīls.

Lai
gan palaikam daudzo darbu un koncertu slodzes dēļ grupā
iestājoties rutīna, abiem dalībniekiem vēl ir lieli plāni.
Pašlaik “Musiqq” veido konceptuālu albumu, ko vēlas
izdot jau šogad. Taču sīkāk netiecas stāstīt, lai saglabātu
intrigu. Marats dziesmas raksta jau kopš 14 gadu vecuma, kad
pašmācības ceļā internetā sācis apgūt mūzikas taisīšanu,
un uzskata, ka daudzo gadu laikā ir uztrenējis intuīciju, lai
saprastu, kura dziesmas iestrāde jāattīsta. Latvijā esot jādzied
latviski, taču viņš neslēpj, ka ar grupu “Musiqq”
vēlētos iepeldēt arī plašākos ūdeņos. Pamazām krājoties
dziesmas arī krievu un angļu valodā, mēģināšot meklēt
vajadzīgos kontaktus. “Nav jau tā, ka mēs zinātu, pie kā ar
tām dziesmām iet. Tas mums vēl diezgan neskaidrs.”

MARATS OGĻEZŅEVS

– 31 gads.

– Vislielāko prieku sagādā pirmais brīdis, kad uzraksta dziesmu un
tā pašam ļoti patīk.

– Apbēdina, kad vakarā liekas – ir radusies forša
ideja dziesmai, bet no rīta pēc noklausīšanās jāsecina, ka tā
nekam neder.

– Vislabāk garšo suši.

– Labprāt klausās Kanye
West
un “30 seconds to Mars” daiļradi.

– Liepāja ir mājas un dzimtā pilsēta.

EMĪLS BALCERIS

– 22 gadi.

– Vislielāko prieku sagādā koncerti, kuros ļoti daudzas dziesmas
var nedziedāt, jo skatītāji zina vārdus un var izdarīt tavā
vietā. Sajūta ir kolosāla.

– Emīlu grūti nokaitināt vai sadusmot, jo pēc dabas viņš ir
mierīgs.

– Nevar pateikt, kas vislabāk garšo, bet negaršo olīvas un, tāpat
kā opim, arī tomāti.

– Favorīti mūzikā Latvijā ir Intars Busulis un Jānis Stībelis.

– Liepāja ir mājas, kur vienmēr var gūt mieru un atpūsties no
Rīgas kņadas.

Par Rietumiem aizmirstam

Sandris
Vanzovičs – mūzikas žurnālists:

– Mūzikas
profesionāļi nekad neatzīsies, ka viņi klausās tādu komerciālu
mūziku kā “Musiqq”. Taču es neesmu Uldis Rudaks, kas par
grupu saka: tas ir visriebīgākais, kas Latvijas popmūzikā ir. Man
patīk šī blice.
Džekiem ir enerģiska mūzika, kas nav “Lecam pa vecam”
vai “Cāļus skaita rudenī”. Marats Ogļezņevs ir
uztaustījis mūzikas nervu un ļoti, ļoti veiksmīgi atradis
vokālistu. Savukārt Emīla Balcera balss tembrs ir ideāls –
tāds, kāda Latvijā nav. Marats un Emīls ir izdevies radošais
tandēms. Tie čaļi
baigi labi strādā. Savulaik Rassell
spēcīgi kļūdījās, kad pastūma Maratu prom. Mēs redzam, kur
pašlaik ir Rassell
un kur – Marats.

Tautai
patīk lipīgi meldiņi, un tajos Marats ir ģēnijs. To mēs redzam
pēc “Muzikālās bankas”, kurā jau ar pirmo hitu
“Abrakadabra” grupa “Musiqq” uzvarēja. Ja
paskatāmies “Latvijas radio 2” klausītājus, auditorija
galīgi nav tāda, kas klausītos “Musiqq”. Bet, ja
paanalizējam “Muzikālās bankas” rezultātus, tad tieši
šī grupa ir visveiksmīgākā. Bet par “Musiqq” izredzēm
Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā jāsaka: tikt nominēto
piecniekā, kur ir mežonīga konkurence, vien jau ir daudz.
Neteiktu, ka viņiem būtu zemas izredzes tik pie “Zelta
mikrofona”. Es gan nedomāju, ka viņi dabūs gada balvu, bet
varētu tikt tai stipri tuvu.

Savukārt
blakus projekts “Bermudu divstūris” ir forša
iespēja nolaist tvaiku. Atcerēsimies arī grupas “Prātu
vētra” blakusprojektu “Reigani”. Neviens neteica, ka
“Reigani” ir slikti. Domāju, “Bermudu divstūrim”
nav nekādas mākslinieciskās pievienotās vērtības, bet – kāda
vaina? Neesmu gan nevienā koncertā bijis, bet gan jau tajos
cilvēkiem norauj
jumtu.

Nedomāju,
ka grupai “Musiqq” ir kādas izredzes gūt panākumus
Rietumos vai Krievijas tirgū. Tāpat kā citiem latviešu mūziķiem.
Cik nav mēģinājuši, bet neesam mēs vajadzīgi tālāk par Zilupi
vai Rucavu. Turklāt šāda stila mūzikas gan Rietumos, gan it īpaši
Krievijā ir ļoti daudz. Taču mēs varbūt nedaudz citādāk
izprotam panākumus. Ja albums Krievijā nav pārdots miljonos
eksemplāru, tad tā liekas izgāšanās. Bet patiesībā, ja tur
kādā televīzijas kanālā palaiž videoklipu un tas rotācijā
tiek kādas 100 reizes, autortiesībās tas spēcīgi atspoguļojas.
To labi varētu izstāstīt Raimonds Pauls, kurš dzīvo tikai no
autortiesībām Krievijā. Tas ir cits jautājums. Bet tā nekad
nebūs, ka džeki
tur varētu būt baigie stāri,
un domāju, ka viņi paši to saprot. Par Rietumiem vispār
aizmirstam.