Mēs ik pa laikam dzirdam ārvalstu ziņās par mūziķiem, kas pārsteidz, muzicēdami uz māju jumtiem. Par teātru trupām, kas izrādes spēlē pamestās fabrikās. Par jauniešiem, kas performances spontāni noorganizē uz ļaužu pilnas ielas.

Par jaunajiem ģitārspēles entuziastiem, kas uzrīko koncertiņu metro stacijās vai tuneļos. “Kultūras Pulss” apzināja, kādas sarīkojumiem netradicionālas vietas liepājnieki ir izvēlējušies un kādi ir to plusi un mīnusi.

Kautrējas atklāt emocijas

“Mums pietrūkst vasaras koncertzāles, koncertdārzs “Pūt, vējiņi!” ir morāli novecojis,” pie šāda secinājuma nonāca viens no pēdējo gadu aktīvākajiem sarīkojumu rīkotājiem Guntis Kolerts, kad viņš pērn sprieda, kur rīkot iecerēto vasaras koncertu sēriju. Apzinoties, ka uz koncertdārzu cilvēki dodas nelabprāt un dažu mūziķu sastāvam lielā skatuve nav diez ko piemērota, viņam nācās meklēt jaunu vietu. Tika izraudzīta promenāde, kura pēdējos gados kļuvusi par Jūras svētku un ielu teātra festivāla mājvietu. Taču kanālmalā gala rezultātā notika tikai viens koncertciklu “Promenādes koncerti” sarīkojums. “Organizēt koncertu promenādē ir ļoti riskants pasākums. Var jau nolikt laiku un vietu, bet nekad nevar zināt, kādi būs laika apstākļi,” skaidro G. Kolerts. Viņš norāda uz vēl kādu būtisku lietu, kas, iespējams, citiem liegtu ņemt no viņiem piemēru. Respektīvi, viņš grupas “Free Strings” sastāvā muzicēja viesnīcas “Fontaine Royale” ārpusē, netālu no ieejas, virs kuras atrodas nojumes. Taču to viņi varēja izdarīt tāpēc, ka ēkas saimnieks Luī Fonteins atļāva.

Promenādē pirms dažiem gadiem izveidoja tādu kā amfiteātri. Pēc G.Kolerta domām, tas ir neveiksmīgs veidojums, un viņam nav saprotams, ar kādu mērķi tas tika projektēts. Vismaz viņš savus promenādes koncertus tur nevarēja rīkot. “Lai arī ne intensīva, tur tomēr notiek transporta satiksme. Tur nav jumta, nevar normāli izvietot mūziķus un nav vietas daudziem klausītājiem, praktiski sanāktu muzicēt dažiem cilvēkiem un dažiem kuģiem,” pamato G. Kolerts, prātojot, ka, iespējams, tur varētu uzstāties kori vai arī jaunieši ar ģitārām.

Lai promenādes koncerti tik tiešām notiktu promenādē, G. Kolerts tomēr meklēja vēl kādu risinājumu. Un atrada – viesnīcas “Promenade Hotel” zāli “Hika spīķeris”, kur var satilpt līdz simt cilvēku. “Pati zāle ir ļoti jauka. Bet akustiskā ziņā nav īpaši piemērota koncertiem. Tur ir diezgan grūti muzicēt, jo katrā vietā praktiski skan citādāk. Tie, kas sēž zālē tālāk no mūziķiem, tiem skaņa pazūd, bet tiem, kas atrodas pirmajā rindā, ir par skaļu. Kādā ceturtā koncertā mēs atradām optimālu variantu, kur spēlēt – zāles vidū,” stāsta G. Kolerts.

Viesnīcas zāli par noderīgu iestudējumu izrādīšanai ir atzinuši teātri, piemēram, “Teātra observatorija” un Liepājas teātris. Tomēr, lai piemērotu savas izrādes šai vietai, teātra ļaudīm jāpalauza galva. Aktrise Inese Jurjāne vērš uzmanību uz to, ka šai vizuāli skaistajai vietai ir sava īpaša atmosfēra, kas var nesaskanēt ar izrādes vēstījumu. Tāpēc jāpiedomā, kā panākt to, lai spēcīgā aura tomēr kalpotu par labu iestudējumam. Piemēram, “Cenzora” režisors Valters Sīlis neslēpa, ka sākotnēji neticis skaidrībā, kā izmantot grezno lustru. Par laimi, risinājumu rada scenogrāfs Uģis Bērziņš.

Vēl ir jādomā par to, kā skatītājiem redzēt aktieru spēlēto, jo “Hika spīķerī” nav speciāla paaugstinājuma un ir vairāki griestu balsti, kas var traucēt pilnībā pārredzēt spēles laukumu. “Kad spēlēju izrādes, es piedomāju, kur atrodos, lai ēna no staba nekristu uz manu seju,” uz vēl vienu niansi norāda I. Jurjāne. Viņa arī ievērojusi, ka cilvēki jūtas neomulīgi, apzinoties, ka, sēžot cits citam tuvu pretī, pārējie var labi redzēt izrādes iespaidā radītās viņa emocijas.

Kanāla otrā pusē atrodas Liepājas ledushalle, kur agrāk notika muzikāli sarīkojumi, taču pēdējā laikā tur rosās tikai hokejisti un slidošanas piekritēji. G. Kolerts skaidro, ka pasākumu rīkotāji pārliecinājušies, ka šī vieta tomēr nav piemērota sarīkojumiem. Salīdzinot ar arēnu “Rīga”, kur uzstājas ārzemju mūzikas zvaigznes, mūsu hallē ir pārāk zemi griesti, un līdz ar to visas nepieciešamās skaņas un gaismu iekārtas neatrodas vajadzīgajā augstumā. Vēl problēma ir tā, ka nav piemērots grīdas klājums un apmeklētājiem paliek mitras kājas no prožektoru gaismā kūstošā ledus.

Jaunais raisa interesi

Vēl pirms dažiem gadiem Liepājā notika sarīkojumi, kuri sava satura un norises vietas dēļ izraisīja rezonansi visā valstī. Piemēram, Ziemeļu fortos tika spēlēta izrāde “Bēgšana no Trojas”. Dažādi unikāli sarīkojumi norisinājās kultūras un informācijas centra “K@2” piederošajās ēkās un pagalmos. Par labu muzicēšanai agrāko zirgu izjāžu apmācības vietu jeb manēžu atzina Liepājas Simfoniskais orķestris, turpat notika modes skates. Pārsteigumu sarūpēja slavenais mūziķis Ainars Virga, sarīkojot ar domubiedriem koncertu uz kuģa “Afanasijs Ņikitins”, kuru viņš apsargāja.

Liepājas Jaunatnes centra sabiedrisko attiecību speciāliste un biedrības “Liepājas aktīvistu apvienības “Opā!”” viena no dibinātājām Liene Jankovska apgalvo, ka ne viens vien sekotu pasākumu rīkotāju pēdās, taču šajos ekonomiski sarežģītajos apstākļos to ļoti grūti īstenot. Jo izraudzīto vietu būtu nepieciešams padarīt vizuāli pievilcīgu, lai cilvēki tur vēlētos vērot pasākumu, kā arī būtu jāīrē mūzikas un gaismas aparatūra. Tas viss veidotu lielas izmaksas, un nav zināms, vai līdzekļus izdotos atpelnīt.

Tomēr Liepājā ir cilvēki, kuri gatavi riskēt ar tagad. Liepājnieka Mareka Alberta pārliecība ir tāda, ka vajag tikai vēlēšanos, ko darīt, tad arī var atrast gan investīcijas, gan domubiedrus, kas gatavi palīdzēt, gan vajadzīgos kontaktus. Viņš to pierādīja, izveidojot izklaides vietu “Bunker” promenādē, iepretim amfiteātrim. Jaunatvērto ballīšu vietu daudzi slavēja, nodēvējot to par oriģinālu, bet citi kritizēja, sakot, ka tā apmeklētājiem atvērta vēl kārtīgi neizremontēta, neiekārtota un aukstajā laikā ballētājiem ir jāsalst. Diemžēl “Bunkera” mūžs nebija garš, un visai drīz tā durvis bija slēgtas.

Tomēr tās nebija beigas vēlmei mesties jaunos izaicinājumos. Iedvesmojies no sarīkojumiem citās pilsētās. M. Alberts izdomāja arī Liepājas kinoteātrī sarīkot koncertu. Sākumā kinoteātra vadītāji uz to raudzījušies skeptiski, jo tāda veida pasākums nebija līdz šim noticis. Tomēr vienā zālē noorganizētais grupas “The Briefing” koncerts izdevās veiksmīgs. Apmierināti bija gan mūziķi, gan skatītāji, kuri bija ieradušies kuplā skaitā. “Mums ļoti patika tas, ka mūziķi atradās ļoti tuvu, varēja redzēt katru viņu kustību, atdevi. Šķita, ka mēs piedalāmies videoklipa filmēšanā, nevis esam skatītāji no malas,” atminas studenti Liene un Rihards. M. Alberts turpina tur rīkot sarīkojumus – gadumijā “Ballē” notika Jaungada burziņš, bet nesen norisinājās īsfilmu skate, pēc kuras sekoja diskotēka ar vairāku dīdžeju piedalīšanos.

Mareks ir rīkojis sarīkojumus arī viesnīcas “Kolumbs” biljarda bāra un konferenču zālē. Taču, pēc viņā teiktā, tie vairāk būtu piemēroti viesnīcas apmeklētājiem. Bet, tā kā to pēdējos gados nav ļoti daudz, tas vairs neatmaksājas. Šobrīd aktīvais jaunietis palīdz organizēt muzikālus vakarus restorānā “Olive”, kur jau uzstājušās dažādas apvienības. “Lielākoties šos sarīkojumus apmeklē cilvēki ap gadiem trīsdesmit un tādi, kuriem patīk mierīga gaisotne,” ievērojis M. Alberts.

Viņš uzsver, ka cilvēki vēlas daudzveidību, arvien ko jaunu, tāpēc arī turpmāk iecerējis viņiem izdabāt. Šajā vasarā M. Alberts kopā ar domubiedriem uzslies jūrmalā kafejnīcu, kura vietējos un tūristus piesaistīs ar interesantu dizainu un mūzikas sarīkojumiem. Tas, ka ballītes pludmalē ir ejošas, viņš pārliecinājās, vairākus gadus palīdzot rīkot tur nakts dejas.

Ik pa laikam kāda teātra trupa izjauc Liepājas autoostas ierasto atmosfēru. Nesen to izdarīja Liepājas Jauniešu teātra studija ar uzvedumu “Stacija”. Studijas vadītājs Juris Ločmelis skaidro, ka iestudējuma norises vieta izrietēja no tā satura. “Stacija” stāsta par studijas dalībnieku dzīvi, kuras neatņemama sastāvdaļa ir dzelzceļa stacija. “Spēlēt tur nav viegli, jo tā ir atklāta vide un cilvēki staigā šurpu turpu. Pirmizrādes laikā viens cilvēks neatlaidīgi vēlējās piedalīties izrādē,” atminas J. Ločmelis. Režisors apgalvo, ka parādīt šo izrādi stacijā bijis pat ērtāk nekā, teiksim, biedrības namā. Jo nevajadzēja ne dekorāciju, ne mākslīgo apgaismojumu. Protams, spēlējot šajā vietā, jādomā, kā aktieriem tērpties, jo telpu temperatūra ir pakārtota laukā esošajai. J. Ločmelis teica, ka viņu gadījumā problēmas nav bijušas, jo studenti attēlo sevi un viņi bija ģērbušies virsdrēbēs.

Aptaujājot liepājniekus, var secināt, ka mūsu pilsētā vēl ir daudz vietu, kur varētu rīkot koncertus, performances, piemēram, Raiņa parks, saliņa Gulbja dīķīša sirdī, pagalmi Karostā, stāvlaukumi pie tirdzniecības centriem. Bet vajag tikai iniciatīvu, idejas un, protams, finansiālus līdzekļus.

Inita Gūtmane,

Citviet pasaulē koncertēšana kinoteātros nav nekas jauns, taču kinoteātrī “Balle” kaut kas tāds notika tikai pērnā gada oktobrī. Liepājā šo tradīciju aizsāka ar grupas “The Briefing” koncertu.