Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Smiekli, no Homēra līdz pastišam

Smiekli, no Homēra līdz pastišam
18.03.2008 12:41

0

Atslēgvārdi

“Cilvēks?.. dzīvnieks, kurš smejas…”
(Rablē)
Manuprāt, franču rakstnieks aizņēmies ideju no hellēņu domu giganta Aristoteļa: “…ne visi cilvēki smejas, taču visi, kas smejas, ir cilvēki…” Hemingvejs, turpinot diskursu: “… smejoties gan, turklāt par spīti veselam saprātam…”

Mācot vēsturi, allažiņ trādēju repliku: “Aizlaikos bijusi nežēlīga cilts, slaktējusi nost visus misionārus. Izglābies tikai viens, kurš, tuvojoties viņu apmetnei, neesot smaidījis.”

* * *

“Svētīts tas, kurš nesmejas”

Eiropas kultūras sēkla, protams, Hellāda. Homērs, jādomā, pirmais, kurš licis dieviem smieties. Skaistuma dieviete Afrodīte gan tikai saldi smaidījusi. Filozofs Demokrīts sasaistīja traģisko ar komisko. Proti, viņaprāt, ja dzīvi aplūko ar dvēseles acīm – jāraud, ja to dara ar vēsu prātu – jāsmejas…

Antīko pasauli pastumjot mūžībā, kristietība noglāstīja Eiropai galvu. Iestājās ledains periods – drūms askētisms, nopietnība.

Svētie raksti, nācijas, kam tie pieder, nesmējās. Jēzus to arī nekad nav darījis. Tā Bībele. Smiekli – sātaniska izprieca. Smieklos kratās pagāni, ķeceri un bezdievji. Ātri vien, nez no kurienes, saradās svētie. Skaistuma simbols – mūks klostera cellē, dziļā nopietnībā grimis lūgšanās.

* * *

“Dzīve – mūžīgs balagāns”

“Muļķu svētki” – tautas kultūras pretreakcija baznīcas nopietnībai.

Lūk, kā šo pasākumu aizstāvēja daži drosminieki:

“…muļķība – ļaužu otrā daba. Iedzimtība. Vīna mucas pārplīstu, ja laiku pa laikam neatvērtu spundas un neielaistu svaigu gaisu. Mēs arī esam mucas, tāpēc vismaz reizi gadā ākstībai jāļauj izpausties, lai pēc tam ar vēl lielāku sparu kalpotu baznīcai, Dievam.

Izdarības notika tirgus laukumos. Organizatori – ceļojošie aktieri, kas, virzoties no viena miesta uz otru, naktīs pārgulēja ceļmalā.

Simbols – ēzelis. Norises gaisotni veidoja barbarisks prastums, morālā izlaidība, arīdzan kristiešu fanātisms. “Muļķa svētki” – baznīcas rituāla parodija. Taču saikne ar ticību “ēzeļa dzimšanas dienā” tika saglabāta. Vēl vairāk – tur piedalījās zemākā ranga garīdzniecība. Teiksim, mūki – “idioti” (tā sauca tos, kas bez citu palīdzības nespēja izprast Bībeli). Īstu muļķīšu pārpilnām, taču placī grozās arī tādi, kas par stulbeņiem tikai izliekas.

Raugi, ko par to stāsta Fransuā Rablē savā grāmatā “Gargantija un Pantagriels”.

”… viņi (svētku dalībnieki) asināja zobus ar koka tupelēm. Mazgāja rokas zupā. Strādāja kā gaiļi un dzēra, ēda kā zirgi. Apkala sienāžus. Kutināja sevi, lai varētu smieties, un smējās kā kutināti.”

Prastība, skūpstot mākslu, veidoja jampampisku mistēriju. Tas bija notikums.

Visu to baznīca uzņēma kā zobu sāpes. Cik ilgi cietīsi atklātu ķengāšanos? Ēzelītim drīz vien uzlika uzpurni. Visbeidzot iedzina kūtī pavisam. Taču paši zināt, šis lopiņš ir nepaklausīgs.

Renesanses kontekstā “muļķu svētki” pārtapa par karnevālu. Pat galmos āksts, uzlicis savu mici, sludināja smieklus.

Tauta bez smiekliem nav domājama.

”Kādas lūpas – tādi salāti”

Tā par ēzeli, kas izvēlas salmus, nevis zeltu, saka kāds slavens romietis. Aforisms ļoti noderīgs Rablē, Servantesa, Šekspīra laikmetam.

Toreiz Vakareiropā virmoja strīds – kāda loma smiekliem vēsturē? “Pro un contra” – elitārās aprindas darbojās uz pusēm.

Ģeniālu rakstnieku viedoklis: “Smiekli – Dieva dāvana. Dzīves rota. Bez tiem pasaulē valdītu totāla garlaicība. Mākslā jābūt gan komiskajam, gan traģiskajam.”

 Karaļu, baznīctēvu rupori:

”Smiekli – bezkaunīga  uzdrīkstēšanās. Dzīvē pats galvenais nevar būt smieklīgs. Kas tad notiks ar varoņiem, valdniekiem un svētiem? Mākslā komiskam ir izklaides loma. Komēdija – plebeju garīgā barība.”

* * *

“Gudrais smejas tikai trīcēdams”

Vēl viena jauno laiku prelūdijas maksima. Modē ienāca zinātne, “gudrais” piekāva “svēto”.

Kāpēc tad uzvarētājam jātrīc? Tāpēc, ka viņš nemitīgi bīstas no profānās pasaules kārdinājumiem. “Gudrais” vēros, domās, tikai pēc tam izteiks attieksmi. Viņš allaž “ievēro mēru”, “pazīst sevi”. Kalnā nerāpsies, vienmēr kalnam apkārt ies. Grimstot filozofijas dzīlēs, “jaunais varonis” krastmalā piemirsis muļķīšu bagāžu – smieklus.

Sludināt gudrību pasaulei, kurā vairākums pieder vientiesībai, ir samērā bezcerīga lieta. Tajā pašā laikā varonība liela.

“Pasmaidi, un labi būs”

Tikai patiesi lielais, mītot “bēdu ielejā”, spēj saglabāt smaidu un bārstīt asprātības.

Kad joks uzvelk saturīgas drēbes, rodas asprātība – smieklu greznumlieta.

“Neviens šajā pasaulē gudrs nav ienācis, kā arī gudrs no turienes neaizies…”
(Roterdamas Erasms)

“Smagi strādāt ir to privilēģija, kam nekā cita nav ko darīt…”
(Oskars Vailds)

Pat tādam romantiķim kā Jānim Porukam, kuram piemītot “kliba jēra filozofija”, gadās viena otra ciešama asprātība.

“Tikai labsirdības dēļ Dievs vēl pacieš cilvēkus, citādi sen viņš tos būtu padzinis pie velna.”

Viena ģeniāla asprātība – simtiem raupju joku vērta.

Gadsimtiem cauri, drīvējoties ar “traģisko”, komiskais kopā ar cilvēci iet promenādē no Ēdenes dārza uz Pastaro dienu. Jo tuvāk mērķim, jo joki melnāki un nežēlīgāki…

“Priecājies par dzīvi, jo ilgi tu būsi miris.”
(Marks Tvens)

“Pastišs”
Postmoderna parodija. Aicinājums mūsdienīgi pasmaidīt, pasmieties par sevi, apzinoties situācijas traģikomiskumu. Ironiskais splīns, dekonstrukcija, bet nebūt nihilisms. Drīzāk jauns plato (vērtību sistēmas kolāža), kas, aprobēta pieredzē, pretendē uz jaunu patiesību, kurai nav nepieciešams pierādījums. Šaubies par visu, tomēr vienmēr saglabā smaidu. Šizofrēnisko diskurss, kurš kritizē “prātā jukušos”, kuri sevi uzskata par “normāliem”. Menipeja – tieksme atteikties no estētiskām vērtībām. Šokēt ar neglīto, pat patoloģiju. Māksla ir viss.

Tas nav kājāmgājēja, pajūgā braucoša cilvēka viedoklis. Steigā izmesta replika. Nejaušība – dzīves karaliene. Smejošs cilvēks – ērts ceļabiedrs.

Rihards Rubīns,

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz