Lai gan līdz Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem atlicis vēl vairāk nekā gads, jau aizvadītas pirmās koru un deju kolektīvu skates un 2.jūnijā gaidāmi arī lielie svētku modelēšanas koncerti Talsos un Tukumā. Ir apstiprināta svētku programma, valsts sola nākamgad jūlija sākumā visiem arī divas brīvas dienas sarīkojumu apmeklēšanai, un nesen tika prezentēts arī jaunais svētku logo.

Turpmāk arī “Kultūras Pulsā” lielāku uzmanību pievērsīsim tam, kā notiek gatavošanās svētkiem, un sāksim šo rakstu sēriju ar diskusiju, kurā piedalās Liepājas pilsētas un rajona koru virsdiriģents Jēkabs Ozoliņš, Liepājas pilsētas deju kolektīvu virsvadītāja Olita Laiveniece, Liepājas rajona deju kolektīvu virsvadītāja Valda Grīnfelde, Liepājas rajona Kultūras nodaļas vadītāja un valsts kultūras inspektore Ilga Skābarde un Liepājas Kultūras pārvaldes Kultūrpolitikas nodaļas kultūras metodiķe un valsts kultūras inspektore Baiba Kļava.

– Iepazīstoties ar svētku programmu varam redzēt, ka nākamgad no 5. līdz 12.jūlijam Rīgā būs grūti atrast vietu, kur nenotiks kāds Dziesmu svētku sarīkojums, turklāt nav runa tikai par dziedātāju un dejotāju priekšnesumiem, bet plašu tautas mākslas nozaru pārstāvniecību, kas svētkus jau tuvina tautas mākslas festivālam.

I.S.: Jā, šoreiz Dziesmu svētki būs atšķirīgi tieši ar šo plašo programmu, kas man gan liekas mazliet par plašu un sadrumstalotu. Protams, viss ir izplānots, un cilvēki jau strādā, taču mums, kas pārskata visus cilvēkus, autobusus, gultas, brokastis un citas organizatoriskās lietas, nāksies krietni papūlēties, lai visus nogādātu uz Rīgu un kādam kolektīvam nevajadzētu braukāt vairākas reizes. Jācer, ka visu izdosies noorganizēt, jo tai pašā laikā tam vienīgajam koklētājam, kas arī ir uzaicināts kā svētku dalībnieks, tas, protams, ir liels gods.

Viss plūst un mainās – sākumā sabrauca Dikļos 120 vīru un nosauca tos par Dziesmu svētkiem, tagad tie ir visu tautas mākslas nozaru kopējie svētki.

O.L.: Ja atceramies diskusijas par to, vai tie ir Dziesmu un deju svētki vai Dziesmu svētki, kuros piedalās dejotāji, tad tagad tie ir svētki arvien lielākam dalībnieku pulkam, jo ir ar daudz ko apaudzēti. Jājautā tikai, vai tie vairs ir Dziesmu svētki? Un otrs ir mūžīgais jautājums par to, kam tie ir vairāk svētki – dalībniekiem vai skatītājiem, jo dziedātāji un dejotāji jau visu nedēļu strādā un viņi nevarēs neko daudz no šīs plašās programmas redzēt, taču skatītājiem noteikti šāds risinājums piedāvā ļoti lielu izvēli.

J.O.: Es domāju, ka ideja ir vienkārša – tie ir tautas kultūras svētki reizi piecos gados. Un arī Dziesmu svētku nosaukums paliek un aizsargā to visu.

– Nākamais jautājums ir par svētku organizēšanu. Cik saprotu, ar mākslinieciskā procesa virzīšanu viss ir kārtībā, taču jautājums par svētku norišu vietu gatavību uzņemt dalībniekus tiek viļāts kā karsts kartupelis un pat kļuva par vesela skandāla iemeslu. Cik daudz šeit ir uzpūstu kaislību un reālu problēmu?

O.L.: Norises vietas ir pats galvenais – vai estrāde ir kārtībā, vai stadions beidzot ir sakārtots vai tikai kārtējo reizi pielāpīts. Pirms diviem gadiem komisija atzina, ka tur viss grūst, tagad saka, ka tomēr izturēs gan skatītājus, gan dalībniekus. Tas ir ļoti svarīgi, tāpēc ir patiesi žēl, ka par to visu sāk runāt tikai tad, kad ūdens smeļas mutē. Diemžēl tie ir Latvijas svētki, nevis starptautisks pasākums, kur kaut vai pēdējā naktī, bet visu izdarīs un sakārtos, lai nav jākaunas. Un šajā jautājumā parasti lielākie strīdi ir par to, kam par to jāatbild – Rīgas pašvaldībai vai valstij. Tāpēc ir gatavas svētku koncepcijas un programmas, bet visu laiku ir nedrošība par to, kur tieši varēs dziedāt un dejot un kā tas izskatīsies.

I.S.: Tieši tāpēc, ka gadiem nekas nekustējās, Tautas mākslas centrs sacēla lielu traci un tika izveidots atsevišķs birojs Romāna Vanaga vadībā tieši šo svētku norišu vietu sakārtošanai.

J.O.: Mežaparka estrādē viss esot kārtībā, tikai solus līdz svētkiem jāsalabo un pakāpieni jāsacementē. Tiek runāts par akustikas uzlabošanu, jo vienubrīd bija koncepcija, ka gaidāmie svētki būs pilnībā akustiski, bez apskaņošanas, bet tad tas būs pilnīgi garām, jo jau Skolēnu dziesmu svētkos varējām pārliecināties, ka, izslēdzot pastiprinātājus, neko nevar dzirdēt.

Es vēl gribu parunāt par tā dēvēto svētku māksliniecisko koncepciju. Pirmo reizi apzināti Dziesmu svētku kopkoris tiek šķelts divās daļās, nodalot vairāk un mazāk varošos korus. Pamatojums ir, ka svētkiem ir jāatbalsta tie kori, kas grib un var izdarīt, lai viņiem ir lielāki un augstāki uzdevumi, bet tie, kas ir mazāki, lai kūņojas, dzied kaut ko par vanadziņiem, viļņojas un taisa fonu. Es šādu pieeju neatbalstu, jo Dziesmu svētku ideja ir pavisam cita. Man liekas, ka ar spējīgākajiem var taisīt dziesmu karus, speciālus koncertus un visādi izdarīties, bet Dziesmu svētki ir vienojoši. Tie ir svētki dziesmai, kurai ir bijis jāiekaro tiesības būt šajos svētkos.

Tagad viss notiek no spēka pozīcijām – noslēdz līgumu ar vienu cilvēku, kurš ir mākslinieciskais vadītājs, un tad viņš savā izpratnē darbojas. Māra Sirmā koncepcija, kā to sauc, ir speciāli augstas klases profesionālajam korim “Kamēr” rakstītā jubilejas programma, ar vēl citām klāt pieliktām dziesmām. Viņš izmantoja saules tēmu un prezidentei tuvās saules dainas, taču dziesmu atlase, manuprāt, nebija tā labākā.

O.L.: Dejotājiem šāda sistēma jau ir vairākus gadus, kad notiek konkurss un pēc uzvarētāja koncepcijas tiek piemeklētas pārējās dejas.

B.K.: Dejotājiem varbūt tas arī ir iespējams, bet kā var izvērtēt dziesmas. Pēc notīm? Pēc patīk vai nepatīk principa? Mēs tomēr nevaram ļaut tautai balsot par svētku repertuāru, tas jāveido profesionāli.

J.O.: Agrāk, kad biju mākslinieciskajā padomē, bija vismaz kolēģija, un mēs patiešām ņēmām katru dziesmu un analizējām.

– Kādas bažas jūs saistāt ar šādu koru dalījumu grupās?

J.O.: Šobrīd kori dalās divās grupās pēc spējām, tomēr problēma ir tāda, ka tie labākie, labi dziesmas lasošie kori, ētiski un visādi citādi nav Dziesmu svētku ideju nesošie kori, jo viņi vienkārši sanāk kopā un perfekti nodzied. Bet mēs taču esam ieinteresēti, lai caur svētkiem izkustas visi pagasti! Un nu ir tā, ka sakarā ar visu šo sarežģīto svētku repertuāru mums rajonā jau ir divi sieviešu kori izjukuši. Tur ir vēl arī citi faktori, taču viss notiek kopsakarībās.

B.K.: Pie šāda koru dalījuma gan nonāca jau kādu laiku iepriekš, kad repertuārs bija smags un runāja par to, ka ir kori, kas visas dziesmas nevar nodziedāt, un ka vajadzētu dalīt. Tāpat kā dejotājiem, kad kolektīva vadītājs pats var izvēlēties, kurā grupā dejot. Un varbūt nav pareizi, ka atšķirība starp grupām ir tikai trīs dziesmas, taču ideja nav slikta.

I.S.: Šķiet, 1990.gadā svētkos bija vairākas programmas, no kurām varēja izvēlēties, kuras dziedāt, turklāt toreiz labākajiem koriem vēl bija iespēja dziedāt arī simfoniskās mūzikas koncertā, un neviens nesūdzējās, ka kaut ko nevar nodziedāt. Varbūt tas nav slikts risinājums.

V.G.: Dejotājiem ir ļoti labi, ka grupas ir sadalītas, jo tā ikviena līmeņa kolektīvs var sajusties kā šo tautas svētku dalībnieks. Un vidējās paaudzes kolektīvi šobrīd tiek atzīti par pašiem labākajiem, jo jauniešu kolektīvos vairs īsti nav kas dejo.

J.O.: Kā plusu šogad noteikti var minēt to, ka samērā laikus tika sagatavots jauno svētku repertuārs, un vismaz šajā ziņā nekādu problēmu nav. Vēl ir gads līdz svētkiem, lai pienācīgi sagatavotos. Organizatoriem ir cerības, ka mēs dziedāsim bez grāmatām, bet tad tam nākamgad jābūt kā vienai no kopmēģinājuma prioritātēm. Tomēr te ir runa par 28 dziesmām jauktajiem koriem, turklāt jāsaprot, ka paši elitārie kori neviens bez grāmatas nedziedās.

I.S.: Tik gara programma tomēr ir mazliet par traku. Mēs taču no pieredzes zinām, ka nogurst gan dziedātāji, gan klausītāji, jo pa vidu vēl ir runas, pūtēji un dejotāji.

O.L.: Jā, agrāk arī dejotājiem bija ļoti gari koncerti, bet nu mums jau vairākus gadus ir līdz trim stundām garas programmas, un patīk gan skatītājiem, gan dalībnieki nenogurst.

– Te mēs varam pāriet no svētku koncepcijas pie pirmo skašu rezultātiem koristiem un dejotājiem.

J.O.: Skatē nekādu pārsteigumu nebija. Katrs izķepurojās savā līmenī, bet kopumā no žūrijas izskanēja atzinīgi vārdi par pilsētas un rajona profesionālo varējumu. Var citēt Māri Sirmo, kurš atzina, ka pie mums jūtams muzikālais pamats. Tāpēc es domāju, ka ir svarīgi veidot repertuāru gan ar dziedātājiem muzikāli interesantām un grūtām dziesmām, gan tādām, kas patīk klausītājiem, ir tādas šovīgas, jo zinu – ja mēs ar sarežģītu repertuāru nobaidīsim un nedabūsim koros jaunās paaudzes dziedātājus, drīz ar kordziedāšanu Latvijā būs ļoti slikti. Un nereti dziedātājiem nemaz nav vajadzīgi klausītāji, viņi ķer kaifu no tā, ka kopā labi dzied.

O.L.: Labas sajūtas pašiem dalībniekiem ir ļoti būtiskas, jo palīdz arī kādu no malas šajā procesā iesaistīt. Ar tiem, kas jau gadiem darbojas, parasti problēmu nav, taču par jaunajiem ir jādomā, kā viņu piesaistīt.

I.S.: Skolēnu dziesmu svētki, par laimi, vēl ir pārpildīti un bērni dzied. Tāpat Rīgā ir ap 50 koru, ko veido arī tie paši mūsu Liepājas, Priekules un Aizputes jaunieši, kas pārcēlušies studēt vai strādāt uz Rīgu. Jautājums ir par to, kas papildinās pārējo Latvijas koru rindas, tāpēc ir svarīgi par šo svētku repertuāru runāt. Un diriģentiem ir jācenšas ar visādām citādām aktivitātēm dalībniekus noturēt.

B.K.: Tas ir ļoti būtiski, kā pats vadītājs veido šo kolektīvu un motivē viņu strādāt. Ne jau tikai dziesmu svētki pēc pieciem gadiem ir stimuls strādāt.

I.S.: Atgriežoties pie skatēm, ja mēs paskatāmies, cik kolektīvu rajonā un pilsētā piedalījās skatēs, tad mēs esam līderi. Kāda jēga, ja visā rajonā ir pāris koru mazpilsētās? Pie mums patiešām dzied un dejo ļoti daudzās vietās. Un tātad viss notiek. Es domāju, ka tas, ka mums ir kvantitāte ir labi, un tad jau arī pārējais neizpaliks. Jā, kvalitātes līmenis ir dažāds, bet tas ir normāli tautas mākslai. Un prieks, ka mums neviens koris nenokrita zemāk par otro pakāpi, kas arī ir labi.

V.G.: Sniegums arī dejotājiem bija ļoti normāls, jo pēc pēdējā koncerta, kas mums bija pirms skates, visi bija pacentušies un savu sniegumu uzlabojuši. Un, kad pēc skates kādu brīdi vēlāk noskatījos videoierakstu, secināju, ka tā nav tiesa, ka neprotam latviskos soļus.

O.L.: Bet es to uztvēru tā, ka nevis nemākam, bet vienkārši ir labs kolektīvs, bet nav ansamblis.

B.K.: Jāsaprot jau, ka šis žūrijas vērtējums jau nav tāpēc, lai kāda darbu nopeltu, bet lai motivētu darīt labāk. Un dalībniekiem arī to tā vajadzētu pasniegt.

Bet tas, ko es vēl gribētu piebilst, runājot par Dziesmu svētkiem no organizatoru viedokļa, kam jādomā par to, kur katram galvu likt un ar ko aizbraukt, kontekstā ar dalībnieku motivāciju braukt uz svētkiem, ir dalībnieku attieksme un atbildība. Mani reizēm pārņem sajūta un bažas, ka svētki ir gandrīz piespiedu brīvprātīgs pasākums. Es vairāk domāju nevis par dejotājiem, kur viss ir kārtībā, jo viņiem ir jābūt laukumā, bet tieši par dziedātājiem, kas reizēm rada lielas galvassāpes ar to, ka vienkārši neierodas tur, kur viņiem jābūt. Uz tiem pašiem kopmēģinājumiem pie virsdiriģentiem, domājot, ka varēs tāpat vien uzkāpt uz estrādes un nodziedāt. Nu nevarēs! Ja tu esi procesā iekšā, tad tev arī jābūt līdz galam. Man ir skumji apzināties, ka no sešiem Liepājas koriem, kas brauc uz novada svētkiem, tur reāli skaitliski aizbrauc trīs kori. Par to arī der padomāt.

O.L.: Te ir ļoti būtiska paša dalībnieka ieinteresētība. Jo diemžēl ir tā, ka tagad pietiek prioritāšu, starp kurām izvēlēties.

I.S.: Tā tomēr ir tāda vispārēja bezatbildība. Tas viss tomēr maksā pietiekami dārgi, un kad es skaitu, atzīmēju katru cilvēku, kurš kad ierodas un aizbrauc. Un, ja es saskaitu, ka šajā dienā ir jāiebrauc 200 cilvēkiem, kam vajag brokastis un vakariņas, bet atbrauc uz pusi mazāk, jo katram ir kaut kādas savas idejas, tad es vairs nevaru neko labot un iemaksāto naudu atpakaļ dabūt. Taču par šādām organizatoriskām lietām mums vēl daudz laika domāt. Tagad būs interesanti noskatīties pirmos modelēšanas koncertus, kas daudz ko parādīs.

Anda Pūce,

Jēkabs Ozoliņš: “Pirmo reizi Dziesmu svētku kopkoris tiek apzināti šķelts.”

Valda Grīnfelde: “Dejotāju dalījums grupās ļauj piedalīties svētkos dažāda līmeņa kolektīviem.”

Olita Laiveniece: “Būtiska ir dalībnieku ieinteresētība, jo tagad pietiek prioritāšu, starp kurām izvēlēties.”

Baiba Kļava: “Dziedātāji bieži sagādā galvassāpes ar to, ka neierodas tur, kur viņiem jābūt.”

Ilga Skābarde: “Tik gara koncertprogramma nogurdina gan dalībniekus, gan klausītājus, jo pa vidu vēl ir runas, dejas un pūtēju priekšnesumi.”