Vēstures liecības stāsta, ka pirmie liellopu ganāmpulki tika veidoti aptuveni 6000.gadā pirms Kristus Grieķijā. Piena produkti radīja apvērsumu cilvēka dzīvē, jo nodrošināja augstvērtīgu pārtiku visa gada laikā. Slavenais ārsts Avicenna teicis, ka piens ir visvērtīgākais, kas dabā sastopams, jo tas labvēlīgi iedarbojas gan iekšķīgi, gan ārīgi lietots. Pašlaik govs piens ir visvairāk lietotais pārtikas produkts pasaulē. Un ik gadus tiek saražots 413,7 miljonu tonnu apmērā.

Jaunie pilsētas iedzīvotāji

Jau izsenis pilsētas apkārtnes iedzīvotāji itin čakli apgādāja liepājniekus ar piena produktiem. Ķēkšas ik dienas mēroja ceļu uz tirgotavām, kur vērtīgais produkts bija nopērkams. Turīgāko pilsētnieku virtuvēm pienu pieveda piegādātāji tieši mājās.

Policija stingri uzraudzīja tīrību un kārtību piena tirgotavās un sekoja, lai plaukti un letes būtu akurāti nokrāsotas ar baltu eļļas krāsu un, pasarg Dievs, netiktu tirgots viltots piens. Ar šo vārdu tolaik saprata nekvalitatīvu un, kā tautā saka atlašātu pienu.

Pirmā pasaules kara smagās sekas spieda liepājniekus ķerties pie viena otra darba, kuram agrāk nepiegrieza nekādu vērību un kuru uzskatīja par pilsētnieku necienīgu. Liepājnieki bija nākuši pie atziņas, ka pašu audzēts un saražots ir lētāks, un sāka pienīgos ragulopus turēt turpat pilsētā. Daža laba brūnaļa Liepājā ieradās kājām no ne pārāk tālas apkārtnes. To vedot uz pilsētu, kā to prasīja tautas ticējums, bija jāizņem no govs nagu starpas netīrumi, jāietin lupatiņā un jāiebāž kabatā, tad govs gāja bez dzīšanas. Vai katrs saimnieks tā darīja, vēsture klusē, tomēr jau 20.gadu sākumā pilsētā mājvietu bija radušas ap pusotra tūkstoša govju. Liepājā veiktā lopu reģistrācija liecina, ka pilsētā tiek turētas ne tikai govis, bet arī zirgi, aitas, cūkas un citi mājlopi.

Uztraukumi vien

Veselīgais produkts kļūst aizvien populārāks pilsētā. Ne tikai pienu, bet arī krējumu, rūgušpienu un citus piena izstrādājumus patērē lielā vairumā arī armija. Karostā katrai karaspēka daļai palīgsaimniecība ar savām govīm. Tomēr arī pie bruņotiem ļaudīm nav nemaz tik droši. Kādu dienu pilsētā izplatās ziņa, ka pazudusi jūras aviācijas diviziona govs, melna ar baltiem raibumiem. Atradēju lūdz lopiņu nodot diviziona kancelejā.

Lopiņiem, protams, vajadzēja barību. Kūtiņā blakus malkas šķūnīšiem bija gan krājums, kas tika iegādāts Siena tirgū, tomēr vai tas var aizstāt svaigas zāles vērtību? Paklusām pilsētnieki gana lopus zālājos pie ostas starp Kūrmāju un moliem, tomēr tas rada sašutumu citos liepājniekos un pilsētas vadītājos. “Noziedzīga nekārtība” – tā tiek vērtētas šīs darbības, jo govis un kazas izmin un izplēš plāno melnzemes kārtu, kas sedz bijušo priekšvalni, uzrušina un atsedz smiltis, kuras tad vējš ceļ gaisā, un viss zaļais laukums pamazām pārvēršas par smilšu tuksnesi. Tiek izdots stingrs rīkojums, kas aizliedz lopu ganīšanu šajā vietā un draudēts ar prāvu sodu – līdz 10000 Latvijas rubļu. (1922.gadā Latvijas rubļus mainīja pret latiem pēc kursa 500 rubļi = 10 lati). Tiek nolemts ganīšanai atvēlēt pilsētas ganības (aiz pašreizējās Ganību ielas ezera pusē). Lopiņu turētājiem jāpiesakās pilsētas valdē.

Kārtībai jābūt

Lopu ganīšana pilsētas ganībās sākās maija beigās. Noteikumi stingri noteica, ka govis nododamas ganīšanai pulksten 7 Jaunliepājā pie “Vezuva” fabrikas, Vecliepājā – pie pilsētas lopkautuves un vakarā turpat pulksten 19 lopi sagaidāmi atpakaļ. Govīm, kuras ganās pilsētas ganībās, uz ragiem jāliek aizsargbumbiņas, lai novērstu pilsētnieku sabadīšanu. Govis nedrīkst arī dzīt, kur pagadās, jo lopiņi dažbrīd iebrien dārzos, kas atrodas ceļu malās. Kāds aculiecinieks atceras, ka rītos “lopiņi slāja rāmi, dažbrīd notaurēdamies kā kuģīši ostā un aiz sevis atstādami putekļu mākoņus un pļeckas”.

Gana darbu piekopa, protams, Liepājas puišeļi, kuriem Ezermalas pļavas bija ne tikai darba vieta, bet arī brīnišķīga iespēja vingrināties futbola spēlē un ik pa brīdim doties nopeldēties.

Lai nodrošinātu pilsētas pārziņā esošās slimnīcas, skolas un citas iestādes ar pienu, gandrīz simts govju tika turētas arī Liepājas pilsētas muižā “Sauldruvās”, kas ļāva ne tikai ietaupīt, bet arī papildināt pilsētas budžetu.

1931.gadā darbu uzsāk Liepājas Piena centrāle, kur piena produktus ražo īsti rūpnieciskā veidā. Liepājnieki nu var iegādāties pudelēs iepildītu pasterizētu pilnpienu, putu un kafijas krējumu, kefīru un paniņas, iesvērtu 1.šķiras salītu un nesālītu eksportsviestu un dažādus sierus. Konkurence liela un Liepājas tirgū cenas krīt. Sviests maksā vairs tikai 50 santīmu mārciņā, pat tad lauciniekiem ir grūti savu preci pārdot Piena centrāle speciālos slēgtos ratos jau no sešiem rītā pienu pieved pasūtītājiem mājās.

Atšķaidītais krējums

Padomju varas laikos sekoja pārmaiņas, un nebūt vienmēr uz labo pusi. Tiesa gan, liepājnieki varēja lepoties, ka 1956.gadā tieši pie mums pirmo reizi Latvijā sāk ražot kondensēto pienu ar cukuru. Tomēr Padomju Savienības pieprasījums pēc pārtikas produktiem nebija piepildāms, tāpēc vietējā tirgū bija nepārtraukts piena un gaļas produktu deficīts.

Nebūt ne tik sen jau agri no rīta tirdzniecības namu “Kurzeme” apjoza pamatīga rinda, kura vēlējās nopirkt krējumu. Ja vēl 1970.gados kefīra pudeles izmazgāšanai nācās ņemt talkā granti, lai trauku dabūtu tīru, tad jau desmit gadu vēlāk pietika ar remdenu ūdeni. Pārdevējas veikalos dzīvoja uz nebēdu. Par kvalitāti neviens nedomāja. Galvenais, lai visiem pietiktu. Tomēr drošs paliek drošs – pāriniecei tika atstāta zīmīte “Maša, smetanu ņe razbavļai, ja uže razbavila”.*

Tomēr kāds piena produkts tomēr tika ražots lielos apjomos, ļoti pieprasīts, gan tikpat ātri izpirkts – saldējums. Padomju laiku beigās ierasto papīra turziņu vietā gardā veldzējuma iegāde vēl 1960.gados bija vesels process.

Karsta vasaras diena pilsētā. Ielas malā stāv gara, gara rinda, kuras mērķis ir ratiņi, kuros atrodas koka muca. Šajā mucā savukārt atrodas metāla cilindrs, starp koku un metālu ir kārta ledus, sajaukta ar sāli. Pārdevēja ar lielu karoti zvejo laukā no muciņas saldējumu, pilda to vafeļu glāzītē, liek uz svariem. Tiem, kuri nav tikuši rindas sākumā, tiek jau krietni pakusis saldējums, kurš pil, tek, tad vēl vafeļu glāzītei izkrīt dibens…

Dažus gadus vēlāk ielu malās, liepājnieku ierastās vietās – pie “Kurzemes”, “Trepīšu veikala”, “Kosmosa” un daudzviet citur uzstādīja aizslēdzamus saldētavu galdus, no kuriem tika tirgots, labākajā gadījumā, divu, trīs veidu saldējums.

*Maša, krējumu vairs neatšķaidi. Es jau atšķaidīju. (krievu val.)

Juris Raķis,

Foto no Jura Raķa privātkolekcijas

Lai arī bez bumbiņām uz ragiem, Liepājā šobrīd dzīvojošās govis var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Karadienestā no laukiem iesauktam jauneklim govslops šķita tuvs un pazīstams. Karostā mājlopu turēšana nebija nekas neparasts.

Piena pildīšana pudelēs un piegāde liepājniekiem mājās radīja nebijušu satraukumu pilsētas tirgos.