Nākampavasar iecerei jābūt jau realizētai. Mēs varēsim iet pa Kūrmājas prospektu līdz pašai jūrai, dziedot Liepājas dziesmu “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”, pat ja tekstu no galvas nezināsim.

Vārdus palīdzēs atcerēties par Eiropas Savienības dāvināto naudu darinātā skulptūru grupa. Jūlija beigās noslēdzās mākslas darbu metu konkurss. Visus konkursa darbus līdz 1. septembrim var aplūkot Liepājas Olimpiskajā centrā, un katrs par tiem var spriest pats.

Himna kā pasaka

Žūrijas priekšsēdētājs Edgars Rāts uzdevis katram komisijas loceklim darbus novērtēt matemātiski. Tad salikti visi punkti kopā, un viens darbs guvis lielu punktu pārsvaru, stāsta Liepājas galvenā arhitekte Iveta Ansone. Viņa uzskata, ka rezultāts atbilst cerētajam: “Būs interesanta skulptūru grupa, saistoša tūristiem. Mums likās, ka ir nepieciešams kaut kas priecīgāks un vieglāks.” Mākslinieku un žūrijas pārstāvju domas par konkursu un par rezultātu atšķiras un rosina meklēt atbildes uz vairākiem jautājumiem. Iespējams, galvenais no tiem ir mūsdienās pavisam neiespējams – kas ir īsts mākslas darbs?

Projekta vadītāja, Liepājas domes Attīstības pārvaldes vadītāja Laura Lipska skaidro, ka māksliniekiem dotais laiks – septiņas nedēļas – bija likumā noteiktās iepirkuma procedūras un arī Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansētā projekta noteikumu ierobežojums. Konkursa nolikumu bija paņēmuši vairāk nekā divdesmit mākslinieku, darbus iesniedza septiņi. Žūrija vērtēja sešus, jo viens neatbilda nolikumam – tajā Liepājas dziesma bija izteikta vienā mākslas darbā, nevis piecu figūru komplektā. L. Lipska uzskata, kaut arī laika bijis maz, tomēr saņemti rūpīgi izstrādāti darbi. Lai gan sākotnējā konkursa rīkotāju iecere bija skulptūras bronzā, tomēr mākslinieki neesot ierobežoti materiāla izvēlē. Uzvarētāja izvēlē nebija noteicošais viņa iecerētais materiāls – bronza.  Gaumes lieta – vienam patiks konkrēti tēli, citiem – abstrakti. Liepājas himna jau ir kā pasaka, un kā pasaka tā tiek izstāstīta, domā L. Lipska.

Ideja – ilustrēt dziesmu skulptūrās – ir ļoti interesanta, teic mūzikas autors Imants Kalniņš, uzsvērdams, ka netiks celts piemineklis himnai vai daudzu liepājnieku niecinātajai vārnai, bet gan “Liepājai tā būs rota, himnai – ilustrācija”. Viņš uzskata, ka uzvarējušais darbs “Va vejš ve pūš” ir vispilnīgākais, vispabeigtākais, vienotākais darbu ansamblis. Žūrijā bijusi liela vienprātība, par labāko atzīstot tieši šo, Ģirta un Gaita Burvju un Kārļa Īles kopdarbu. Lai gan ir bijuši arī rosinājumi realizācijai izmantot labāko no katra konkursa piedāvājuma, I. Kalniņš pret to noteikti iebildis – tad jau var dziedāt arī pa pantam no katras dziesmas.

Viņš atceras, ka apmēram pirms 40 gadiem tapušajiem Māra Čaklā dzejas tēliem – zārcinieks (netiek atveidots skulptūrā) un telefonists – ir bijuši konkrēti prototipi, “gudri, forši cilvēki”, turklāt telefonists esot sacerējis melodiju populārajai dziesmai “Tikai no tevis nav vēstules“. Viņam arī nav nekādu iebildumu pret vārnām, kuras pats redz allaž pa sava dzīvokļa logu, un pret latviešu pieminēšanu krogū. “Dzintara latvieši – tas ir tik poētisks apzīmējums. Latvieši ir gudra, apdāvināta tauta, bet reizēm par ilgu aizsēžas krogū, tas ir fakts. Īpaši man patika mākslinieku veidotais dzintara latviešu galds ar kausiem. Smalkjūtīgāk šo alegoriju, šo tēlu nevar parādīt,” uzskata komponists, kurš ir gandarīts par rezultātu, atzīdamies, ka viņam, dziesmas autoram, “pret katru darbu attieksme ir kā pret savu bērnu – vienmēr prieks to redzēt”.

Izdabā publikai?

Vērotājs no malas, mākslinieks Valdis Mackars, gluži pretēji, ir ārkārtīgi kritiski noskaņots. Pēc viņa teiktā, konkursa noteikumi sastādīti tā, lai iegūtu 19. un 20. gadsimta “ilustratīvismu plus sociālistisko reālismu”, kas esot “fufelis”. Viņš arī sašutis, ka netika vērtēts septītais darbs, bet no uzvarējušā mākslas kvintesence esot saskatāma tikai Laivas tēsējā, kurš esot realizēšanas vērts.

Uzmanīgāks izteicienos, tomēr arī nedaudz kritisks ir tēlnieks, žūrijas dalībnieks Pauls Jaunzems: “Ideja ir brīnišķīga. Interesanta ir iespēja vispār iestrādāt himnu tēlos. Priecājos, ka Liepājā kaut kas tāds notiek, ka Liepāja, lai arī nav dikti bagāta ar naudu, tomēr atrod iespēju mākslas projektus īstenot. Taču es sagaidīju mazliet nopietnāku mākslas piedāvājumu. Tas ir par daudz piespēlēts tūristu publikai. Varbūt pārlieku kičīgi. Favorītu žūrija izvēlējās diezgan vienprātīgi. Tas visvairāk pārliecināja ar nostrādātību. Mākslinieciski augstvērtīgāks pāri visiem bija projekts, kurā visi pieci himnas tēli bija apvienoti vienā objektā. Šajā darbā es neredzēju izdabāšanu publikas gaumei un žēl, ka tas ir nolikts malā.

Konkursa noteikumus lasot, sapratu, ka mākslinieki tiek aicināti radīt darbus, kas būtu pieskaņoti publikas gaumei un ka vairāk tiek domāts biznesa kategorijā – kā piesaistīt tūristus. Tas ir risks producēt lētu, viegli gremojamu mākslu. Mana vēlēšanās, ka vairāk domātu par mākslinieciskumu. Arī dotais laiks bija ļoti īss, lai nopietni sagatavotos. Tomēr es apliecinu savu pamatdomu – pasākums visnotaļ ļoti labs. Vairākkārt Ventspilī ir bijuši tēlniecības simpoziji, un allaž domāju – kaut nu arī kādā citā pilsētā pa īstam notiktu lietas, kas saistītas ar tēlniecību.”

Viens no Latvijā pazīstamākajiem tēlniekiem, Pedvāles mākslas parka autors Ojārs Feldbergs arī bija apsvēris piedalīšanos konkursā, tomēr šo domu atmetis. Viņš neizsakās par rezultātiem, tos nav redzējis, bet par noteikumiem. Līdzīgi P. Jaunzemam, viņš domā, ka konkursa nolikuma saturs nevedinājis uz kvalitatīvu rezultātu, drīzāk uz kičīgumu, “es negribu sava mūža dienas tērēt nekvalitatīvam rezultātam”. Lai  iegūtu augstvērtīgāku mākslu, konkursā ir “jāaicina piedalīties pazīstami mākslinieki un viņiem par to jāmaksā”, saka O. Feldbergs. Šis bija atklāts konkurss.

Vilnis Bulavs, konkursa dalībnieks, atzīst, ka īsais termiņš pārsteidzis, tomēr viņš nepiekrīt kritikai par izdabāšanu publikai. “Darbus jau publikai taisa,” spriež V. Bulavs, viņaprāt, šajā konkrētajā gadījumā Liepājas himnas tēliem pārāk liela abstrakcija nebūtu piemērota, “tēma prasa atpazīstamību un konkrētību”. V. Bulava un Renāra Šlisera kopdarbā, starp citu, daudzu peltās vārnas tēls ir pavisam citāds – kā cilvēks ar vārnas masku. “Man personiski vārnas netraucē, tie ir vieni no gudrākajiem putniem. Un ne jau viss ir jāuztver tik burtiski. Vārna var būt arī alegorija aušībai,” uzskata V. Bulavs.

Pārmetumus par iztapšanu skatītājiem pavisam noraida mākslinieks, žūrijas dalībnieks Aldis Kļaviņš. “Es biju ļoti gandarīts. Noteikumiem visvairāk atbilda uzvarētāju darbs ar visplastiskāko risinājumu, stilistiski vienots, autori visveiksmīgāk izvēlējušies materiālu un darbu mērogu.” Pēc A. Kļaviņa domām, konkursa noteikumi tomēr ļāva māksliniekiem izpausties, bet galvenais ierobežojums ir bijis “iekļauties kaut kādās summās, ne jau viss lētais ir labs, un ne jau viss dārgais ir labs”.

“Zināms kiča elements ir jebkurā publiskā risinājumā jebkam. Šeit nav stilu sajaukuma, ir zināms naturālisms. Ideja ir izteikta pasūtījumā. Šis vienmēr paliks jautājums: vai patikt publikai ir kas slikts? Pasaule ir pilna ar bezpersoniskiem mākslinieciskiem klučiem. Ko gan nozīmē augstvērtīga māksla, ja tā nekur neved? Šo disputu varētu turpināt bezgalīgi. Ja jau himna ir jāilustrē, tad svarīgi, vai, skatoties uz darbiem, gribas dziedāt, vai jūti melodiju?” jautā A. Kļaviņš.

Uzziņai

Konkurss skulptūru grupai “Pilsētā, kurā piedzimst vējš”

Konkurss ir daļa no ERAF finansēta projekta “Tūrisma maršruta “Liepāja kā pa notīm” pilnveidošana, papildināšana”. Skulptūru grupas izveide varētu izmaksāt ap 9000 latu.

Uzvarētāji: “Va vejš ve pūš”, Ģirts Burvis, Gaitis Burvis, Kārlis Īle, prēmija 1000 latu.

Veicināšanas prēmijas 400 latu katram – pārējiem pieciem dalībniekiem: “10XA” , Māris Grosbahs; “Pēc plenēra iedvesmoti”, Renārs Šliseris un Vilnis Bulavs; “7 nošu līnijas”, Inta Berga; “Iepūt man”, Aivars Kerliņš; “Izbaudi Liepāju”, SIA “Mostest”.

Žūrija: Edgars Rāts, Iveta Ansone, Agita Ansule, Pauls Jaunzems, Imants Kalniņš, Margarita Kaņevsma, Aldis Kļaviņš, Laura Lipska, Gunta Šnipke.

Nora Driķe,

Galvenā balva darbam “Va vejš ve pūš”. Telefonists, Varen varošā vārna un Laivinieks.

“Pilsētā, kurā piedzimst vējš” Māra Grosbaha izpildījumā.

“Cilvēku mežs” – SIA “Mostest”.

Viļņa Bulava un Renāra Šlisera Varen varošā vārna ir alegoriska. Meitene ar vārnas masku.