Johans Brēms piedzima Liepājā, bet dzīves līkloči, kas vijās cauri Eiropai, viņu aizveda uz tagadējo Čehiju, kur mākslinieks nodzīvoja pusi mūža un kļuva pazīstams savu neordināro eksperimentu ar teātra telpu dēļ. Par viņa dzīvi, radošo darbu un izgudrojumiem stāsta izstāde “Johans Brēms (1907–1995): scenogrāfs, arhitekts, gleznotājs” koncertzālē “Lielais dzintars”.

Izstādi par Johanu Brēmu izveidojis Čehijas Nacionālā muzeja Teātra nodaļas vadītājs Vojteks Polāčeks. Viņš centies parādīt J. Brēmu kā personību ar daudziem talantiem. Ne tikai kā scenogrāfu un arhitektu, bet arī gleznotāju un grafiķi, cilvēku ar neparastām idejām. Izstādē var izsekot J. Brēma sarežģītajiem dzīves līkločiem, kas veduši cauri dažādām valstīm. Viņš dzīvoja un darbojās Latvijā, Krievijā, Somijā, Vācijā, Polijā, Čehoslovākijā un īsi arī Brazīlijā un Argentīnā. Izstāde bagāta viņa radošo darbu maketu un gleznu – tajās redzamas gan teātra skatuves, gan ainavas, kas tapušas galvenokārt Dienvidbohēmijā viņa dzīves otrajā daļā Čehoslovākijā. Izstādē vizuālos piemēros iespējams iepazīt viņa neparasto scenogrāfisko redzējumu un neordināro skatījumu uz teātra telpu, kura dēļ viņš kļuva pazīstams. J. Brēms teātra darbā iesaistījās arī programmu un plakātu grafiku veidošanā un šad tad pievērsās teātra režijai. Viņš bija radoši dažāds un iztēlē bagāts.

“Mēs vēlējāmies viņu parādīt cilvēkiem Latvijā, jo Brēms šeit nav ļoti pazīstams. Par šo ekstraordināro personību, ko Čehijā zina ļoti labi, šeit gandrīz neviens nezina. Tā bija galvenā motivācija šai izstādei.” Šī ir pirmā izstāde ārvalstīs. “Varbūt tas ir mājās, bet ārpus Čehijas,” diplomātiski saka izstādes iekārtotājs. “Viņš ir pa daļai latvietis, pa daļai krievs, pa daļai vācietis. Bet viņš teicis, ka viņa dzimtā valoda ir latviešu. Taču ģimene bija luterāņi. Un tā ir saistīta ar vācu kultūru. Tas viss ir sarežģīti. Te, Latvijā, droši vien daudziem ir saknes, kas saistītas gan ar Krieviju, gan Vāciju.”

Johans Brēms nāca pasaulē 1907. gada 5. jūlijā Liepājā ārsta ģimenē. Ap 1912. gadu Brēmu ģimene iegādājās arhitektu tēva un dēla Berči projektēto skaisto namu Peldu ielā 44, kur Johans uzauga. Pirmā pasaules kara laikā ģimene aizceļoja uz toreizējo Sanktpēterburgu, bet 1918. gadā pēc Latvijas Republikas nodibināšanās J. Brēms atgriezās Latvijā, Liepājā, kur 1925. gadā pabeidza ģimnāziju, pēc tam uzsāka mākslas studijas Vācijā – Jēnā, pēcāk Erfurtē. Studiju laikā paralēli piedalījās kā brīvklausītājs “Bauhaus” mākslas virziena lekcijās pie tā izveidotāja Valtera Gropiusa, un šīs lekcijas dziļi iespaidoja viņa turpmāko radošo ceļu un izpausmes teātra scenogrāfijā.

Studiju laikā J. Brēms darbojās kā brīvprātīgais Erfurtes pilsētas teātrī, 1926. gada decembrī viņš Lībekas pilsētas teātrim izveidoja pirmo patstāvīgo scenogrāfiju F. Vēdekinda lugai “Pavasara atmoda”. 1928. gadā Liepājā viņš nodibināja pats savu studentu teātra trupu. Un tajā pašā gadā Liepājas teātrī iestudēja simbolisku pantomīmu “Maschinentanz” ar avangardisku skatuvisko risinājumu, ko ietekmējuši “Bauhaus” un futūrisma eksperimenti 20. gadsimta divdesmitajos gados, kas bija J. Brēma studiju laiks. Trīsdesmitajos gados jaunais scenogrāfs veidoja skatuviskos risinājumus Rīgas teātros, sastrādājās ar slaveno vācu režisoru Maksu Reinhardu, draudzējās ar Eduardu Smiļģi. Šajos gados viņš strādāja arī teātros citur Eiropā – Vroclavā un Bžegā tagadējā Polijā, Brandenburgā Vācijā, paviesojās arī Latīņamerikā.

Bet tad nāca Otrais pasaules karš. 1939. gadā Brēmu ģimene Liepājā pārdeva Peldu ielas namu un devās prom uz Vāciju, tikmēr pats J. Brēms šai laikā strādāja teātros Polijā. Sākumā Bidgoščā, vēlāk Gdaņskā. Taču tad teātri tika aizslēgti. Un viņš ar savu 24 gadu pieredzi teātrī tika nosūtīts uz skrūvju ražošanas fabriku Berlīnē. Vēlāk dienēja Sarkanajā armijā un, tā kā brīvi runāja gan vācu, gan krievu valodā, bija nolīgts tajā par tulku. Armijas spēki nonāca Dienvidbohēmijas reģionā, Čehu Budejovicē. Kad 1945. gadā karš beidzās, J. Brēms bija Čehoslovākijas teritorijā un tur arī palika uz dzīvi.

Savā dienasgrāmatā ap 1945. gada 20. maiju, kad viņam ir gandrīz 38 gadi, J. Brēms raksta: “Lija lietus, es sēdēju pilsētas parkā. (..) Es skatījos pār upi, un otrā krastā bija sagrauta jocīga ēka ar torni, kādi bija tipiski teātra ēkām. Tajā brīdī es nodomāju, ka tam taču jābūt teātrim. Lietus pārgāja, un mani tas tik ļoti ieinteresēja, ka es aizgāju līdz tai ēkai un sāku sīkāk pētīt, kas tur notiek. Ēka bija sagrauta, un cilvēki nesa ārā salauztas mēbeles un citas lietas. Sapratu, ka tas ir teātris. Sāku ar šo kompāniju runāt, solis pa solim, vārds pa vārdam, un sāku viņiem palīdzēt. Noskaidrojās, ka esmu iepazinis teātra tehnisko grupu. Un var teikt, ka no šā brīža esmu sācis pie viņiem strādāt.” 8. jūnijā J. Brēms, tur nonācis viens, bez ģimenes un tuviniekiem, sāka strādāt Dienvidbohēmijas teātrī, sākumā kā tehniskais darbinieks.

Pamazām J. Brēms Čehoslovākijā iedzīvojās, ātri iemācījās čehu valodu, tuvo cilvēku un kolēģu lokā kļuva par Žeņu vai Žeņku. Šajā zemē satika nākamo sievu, bibliotekāri Jitku. Un tur arī piepildīja savas radošās ieceres, gan būdams Dienvidčehijas teātra scenogrāfijas nodaļas vadītājs, gan īstenodams savas idejas citās vietās, teātros un teātra festivālos. Dienvidčehijas teātrī vien viņš izveidoja vairāk nekā 300 skatuves dizainus.

Vislabāk J. Brēmu zina kā neordināru teātra telpas arhitektu. “Viņa idejas Čehoslovākijā bija labi saprastas, jo tur bija spēcīgas avangarda teātra tradīcijas,” skaidro V. Polāčeks un piebilst, ka Vācija no Čehijas nav tālu, tāpēc “Bauhaus” virziens atstājis ietekmi arī bijušās Čehoslovākijas kultūrā.

J. Brēms piederēja tiem, kas uzskatīja, ka teātra telpai ir organiski jāapvienojas ar izrādi, ka telpa nedrīkst ierobežot teātri. Viena nozīmīga viņa darba līnija ir teātra iestudējumi autentiskos pilsētas vai dabas apstākļos: pils, klosteris, fabrika, dārzs, bijušais kultūras nams. Taču visvairāk J. Brēms ir pazīstams ar inženiertehniskajiem teātra telpas risinājumiem. Scenogrāfs, kuru jau jaunībā aizrāva dažādas tehnoloģijas un ierīces, piecdesmito gadu pirmajā pusē iecerēja universālu un viegli maināmu teātra telpu, kurā skatītāji novietoti mākslas notikuma centrā, tādējādi viņš no jauna meklēja robežas starp izpildītājiem un publiku, kurai neierobežotu skaitu skatu leņķu piedāvā tāda auditorijas platforma, kas griežas par 360 grādiem un ļauj scenogrāfiju veidot tai visapkārt. Tāda grozāma sēdvietu platforma piecdesmito gadu beigās ir uzbūvēta Čehu Krumlovas pils dārzā.

Vislielāko ietekmi uz J. Brēma idejām atstāja “Bauhaus” virziena radītāja V. Gropiusa projekts “Totālais teātris”. Tā ietekme jūtama arī J. Brēma visunikālākajā projektā “Polidimensionāle”, ko viņš radīja 1969. gadā, bet tas palicis neīstenots. Projekts apvieno sevī gan amfiteātri, gan arēnu, jo ļauj rotēt auditorijas iekšējam aplim un ļauj pārveidoties auditorijas zālei. Un māksliniece Baiba Māzere, kura septiņdesmitajos gados viesojās pie J. Brēma Čehoslovākijā, apliecina saistību starp abiem projektiem, jo redzējusi V. Gropiusa vēstuli, kurā viņš piekrīt, ka bijušais students šo ideju attīsta tālāk.

Pēc B. Māzeres atmiņām, J. Brēms Latviju nebija aizmirsis, lai gan valodu atcerējās vairs tikai pa daļai. Uz J. Brēma rakstāmgalda glabājās rakstnieces Zentas Mauriņas fotogrāfija. Viņi bija vēstuļu draugi. Tāpat viņš Čehu Krumlovā vēlējas iestudēt arī Rūdolfa Blaumaņa lugu “Skroderdienas Silmačos”, taču iecere neīstenojās.

Jau deviņdesmito gadu sākumā notika centieni sarīkot J. Brēma izstādi Teātra muzejā Rīgā. Taču bija sākušies juku laiki, ģeopolitiskas izmaiņas, pastā korespondence iekavējās par vairākiem mēnešiem un bija arī citi sarežģījumi. Izstādes iecere tika atcelta. Bet 1995. gadā scenogrāfs aizgāja mūžībā.

Tikmēr ar viņa personību, radošajām un tehniskajām idejām, to iemiesojumu iespējams iepazīties līdz 31. oktobrim koncertzāles “Lielais dzintars” 6. stāvā, zīmīgi – līdzās eksperimentālajai skatuvei.

Publikācija tapusi, balstoties uz Johana Brēma personībai veltītās izstādes atklāšanā izskanējušajiem priekšlasījumiem, ko sniedza Čehijas Nacionālā muzeja pārstāvis Vojteks Polāčeks, J. Brēma audžudēla Mihala Tūma dzīvesbiedre Dana Vitaskova un māksliniece Baiba Māzere.