Liepājas diskotēkas 21.gadsimtā 
Par rokenrola galvaspilsētu vietā un nevietā dēvētajā Liepājā joprojām gana aktuāls brīvā laika pavadīšanas veids ir klubu jeb, kā agrāk bija ierasts teikt, diskotēku apmeklēšana. Šoreiz papētīsim, kas tad vēju pilsētā šajā jomā mainījies, kādas tendences varam sagaidīt tuvākajā laikā un ar ko Liepāja varbūt atšķiras no Rīgas un citām metropolēm. Un galu galā – kāda tad ir priekšvēsture šai izklaides kultūras sadaļai, kas mūsdienās liekas tik pašsaprotama.

Pēc definīcijas diskotēka ir izlaides vieta vai klubs, kur dīdžejs atskaņo mūzikas ierakstus, izmantojot skaņu pastiprinošas iekārtas. Jēdziens discothčque franču valodā pirmo reizi parādījās jau ap 1941.gadu, kad Parīzē šādi sauca kādu bāru, kurš atšķirībā no saviem līdziniekiem deva priekšroku mūzikas ierakstiem, nevis dzīvajai mūzikai.

20.gs. 70.gadu otrajā pusē diskoklubi jau bija plaši izplatīta parādība lielākajās ASV pilsētās, tajā laikā parādījās arī tā dēvētā gaismas mūzika, caurspīdīgas, izgaismotas deju grīdas un citi pazīstami elementi. Dažos klubos bija deju skolotāji, kas ierādīja jaunākos un populārākos deju soļus, pamazām attīstījās arī modes stils. Un tikpat rimti vietu deju zālēs ieņēma dažādi nelegāli stimulatori, vienkāršāk sakot, narkotikas.

Mūsdienās nekas daudz šajā jomā nav mainījies, un, lai cik strauji Latvijā līdz ar neatkarības atgūšanu ienāca Rietumu pasaules elpa, solis no 1980.gadu beigās populārajām Liepājas disenēm Dzelzeļniekos līdz šodienas trim mūzikas klubiem mērāms vien niansēs. Pārmaiņu minimumu piesauc arī Edgars Oļševskis, pazīstams kā DJ Sūrais.

“Toni diskotēkās nosaka popmūzika – kas tajā brīdī ir aktuāls un populārs, to arī spēlē. 1990.gadā tas bija “Dr.Alban”, tagad – piemēram, Mika,” uzskata Edgars. Viņaprāt, Liepājas kontekstā arī nav nozīmes runāt par klubu kultūru.

“No kurienes lai tā rastos? Šeit nekas tāds nav bijis. Pirmsākumos, kad diskotēkās parādījās deju mūzika, uz tiem, kas to spēlēja, skatījās kā uz muļķīšiem, tā teikt, ko viņi tur dziesmas čakarē! Tagad cilvēki gan ir kļuvuši atvērtāki un tolerantāki pret jaunām lietām. Nedo’ die’s agrāk ne to mūziku ne tajā vietā nospēlēt,” atceras dīdžejs.

“Jā, cilvēki ir mainījušies,” kolēģim zināmā mērā piekrīt Raivis Ciekurzis jeb DJ Čiekurs. “Pirms gadiem desmit uz disenēm nāca klausīties jauno mūziku, tagad visi mājās jau jaunās lietas ir nokačājuši un nāk uz klubiem diktēt noteikumus. Tā ir mūsu publikas lielākā nelaime – nespēja atraisīties pie labas mūzikas, ja neskan pašiem zināmas lietas. Pat ja ir labs bīts, bet nezināma dziesma, cilvēki mulst.”

Edgars nedomā, ka Liepājas klubos tuvākajā laikā būtu gaidāma stilistiska noslāņošanās, jo publika visur ir vairāk vai mazāk viena un tā pati un līdz ar to arī pieprasījums pēc mūzikas ne ar ko īpašu neatšķiras. “Labi, zināmas stila lietas ir izdevies ieviest, agrāk bija vēl lielāka biezputra – klubi atšķīrās tikai ar cenām bārā. Taču tagad lielais vairums ar piedāvājumu ir apmierināts, bet tie, kas vēlas kaut ko īpašu, meklē iespēju kaut kur aizbraukt vai arī rīko paši savas ballītes.”

Līdzīgs viedoklis ir arī Raivim: “Liepājas klubos nekad neskanēs tikai viena konkrēta stila mūzika. Ir un būs atsevišķi tematiski vakari, bet tas arī viss.”

Edgars ikdienā spēlē klubā “Fontaine Palace”, kur lielāks uzsvars tomēr ir uz ģitārmūziku. “Sākumā jau nāca klāt un prasīja visādus brīnumus. Bet tad es izkodu, kuras ir tās obligātās dziesmas, kuras katrā vakarā ir jānospēlē, – “Radiohead” dziesma “Creep”, kaut kas no “Pixies”, “Rage Against The Machine”, “Nirvana”, un nu jau viss ir kārtībā,” pieredzē dalās Edgars.

80.gados Rīgā slavenās poligrāfiķu disenes bija iespēja ne tikai izdejoties, bet arī dzirdēt jaunas dziesmas, kuras toreiz bez FM radio un interneta starpniecības pie mums nāca garu ceļu. Tā ka diskotēka zināmā mērā pildīja arī izglītojošas funkcijas. Laiki mainījušies, un šodien uz diseni apgūt īso populārās mūzikas kursu neviens neiet.

“Cilvēki nāk atpūsties, un man viņi nav jāmāca dzīvot,” domā Edgars. Viņaprāt, ideāls modelis vietai, kur nodarboties ar populārās mūzikas kā kultūras attīstību, varētu būt mazāki izklaides iestādījumi – bāri, kur pulcētos noteikts domubiedru loks, kas klausītos sev tuvu mūziku. “Tur tad arī varētu nodarboties ar izglītošanu, rīkot, piemēram, lektorijus par mūziķiem un viņu daiļradi,” fantazē Edgars.

Viņš arī domā, ka kaza paēdusi un vilks dzīvs būs tad, kad lielākā daļa klubu apmeklētāju labu, gaumīgu deju mūziku uztvers vienkārši kā iespēju relaksēties un nemeklēs tiešu vai netiešu sakaru ar ikdienā klausāmo muzikālo materiālu. Viņa viedoklim netieši piekrīt arī Raivis.

“Tas, ka klubā neskan tevis iecienītā mūzika, nenozīmē, ka viss pārējais ir slikts. Visiem jau neizpatiksi, bet aktīvākie ir tie, kas īsti nesaprot, kam tad klubs ir domāts. Ja cilvēks visu vakaru neapmierināts iet mācīt dīdžeju, tad jājautā, ko viņš vispār dara klubā un kādēļ mājās netaisa savu diseni. Pavāru vai bārmeni taču viņi neiet mācīt strādāt,” domā Raivis.

Vēl viena nianse, kas raksturo mūslaiku atpūtas un izklaides kultūru, ir tāda, ka apmeklētāji vairs nepiegriež vērību afišām – uz klubu vairums dodas, īsti nezinot, kas tur iecerēts. Un, ja tāds nesagatavots apmeklētājs iekuļas kādā tematiskā vakarā, viņš, kā likums, vispirms būs pārsteigts, bet pēc tam arī vīlies.

“Šobrīd daudzi labāk izvēlas veidot paši savas mājas ballītes – gan tematiskās, gan parastās, vienkāršās. Kāda vaina – apkārt tikai draugi un domubiedri, ar vajadzīgās mūzikas sagādi mūsdienās vairs nav nekādu problēmu, jo internetā var atrast visu. Šī vasara klubos vispār ir tāda patukša,” saka DJ Čiekurs.

Savukārt Edgars kā vienu no nākotnes alternatīvām redz progresīvāko aktīvistu rīkotus nelegālus vai puslegālus reivus Liepājas pamestajos industriālajos objektos. “Klubos viss ir nedaudz appelējis, bet, kamēr viss notiek, kāda vajadzība kaut ko mainīt?” retoriski vaicā Edgars.

Droši vien vismaz tuvākajā laikā nekas būtiski nemainīsies – cīnītāju idejas vārdā, kas, riskējot iebraukt pamatīgos mīnusos, mēdza sarīkot kādu pasākumu ārpus ierastajiem rāmjiem, kļūst arvien mazāk, un masu izklaidē vairumam apmeklētāju ir pozīcija – te nu es esmu, izklaidējiet mani! Tad es pateikšu – patīk man vai nepatīk… Un no šīs patikšanas vai nepatikšanas ir tieši atkarīgi klubu saimnieku ienākumi. Tātad – kamēr klubos ļautiņi burzīsies, tikmēr viss paliks pa vecam.

Emīls Dreiblats,

Dīdžeji piekrīt, ka Liepājas klubos situāciju vajadzētu uzlabot, tomēr reizē arī atzīst – kamēr viss notiek, nav stimula kaut ko mainīt.