Ne ar ko citu šī ēka neasociējas – tikai ar teātri! “Būvēta kā teātris. Ir tādas ēkas, kas no ārpuses nekādi nesaistās ar teātri. Bet šeit uzreiz redzams – paiet garām nevar. Kuģis. Riktīgs kuģis,” saka Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins.

Martā Liepājas teātrim – latviešu teātrim mūsu pilsētā – ir 110. dzimšanas diena. Bet ne šai ēkai Teātra ielā 4 – namam, kuru pērn Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pagodinājusi ar valsts nozīmes pieminekļa statusu.

Sabiedrība vienojās mērķim

Uzreiz jāatzīst – teātra ēkas paradokss ir tas, ka, lai gan nams ir izcili saglabājies un nosargāts cauri dažādajiem laikmetiem, tas sevī vai kādos vēl nezināmos arhīvu šķirkļos glabā arī ļoti, ļoti daudz neatminētu noslēpumu. Iespējams, pie tā vainojams Pirmais pasaules karš, kas daudz ko aiznesis nebūtībā. Pirmskara un kara gadi ir ēkas dzimšanas laiks. Varbūt kara gadu dēļ, bet varbūt citu iemeslu dēļ 1909. – 1918. gada preses avotu bagātajā Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā un Nacionālās bibliotēkas krātuvē periodika.lv ziņu ir stipri mazāk, savukārt vieta Liepājas Vācu teātra tapšanai atvēlēta fragmentāri. Līdz ar to tieši par teātra nama rašanos fakti ir skopi, turpretī pieņēmumu daudz. Vai tie atbilst patiesībai? Varbūt vēsturnieki tos kādreiz noskaidros līdz galam.

Pilsētas valdes 1909. gada pārskatā atrodamas ziņas par ēkas ieceres aizsākumu. Liepājas teātra veicināšanas biedrība uzrakstījusi lūgumu pilsētai subsidēt jaunas teātra būves celtniecību un ierādīt jaunajam namam zemesgabalu bez maksas. Lūgums pamatots ar to, ka vecajai ēkai, kura atradās Malkas un Kungu ielas stūrī, jau bija vairāk nekā 200 gadu, tā “neatbilst pat elementārām prasībām, un ir aizgājis jau tik tālu, ka  administrācija gribēja uzvedumus tajā pavisam aizliegt”. Bet ja tas notiktu, tik liela pilsēta kā Liepāja paliktu bez teātra ēkas, un tas būtu nepieļaujami, secinājuši toreizējie pilsētas vadītāji. Tāpēc pilsētas valde nolēmusi piešķirt Liepājas vācu teātra celtniecībai sešus gadus pēc kārtas pa 5000 rubļiem, sākot ar 1909. gadu. Būvniecība jāsāk triju gadu laikā. Bez maksas teātrim atvēlēts 778 kvadrātasu liels zemesgabals Kūrmājas prospektā, “Sportplacī”, Kūrmājas tuvumā. Bet no šī laukuma 187 kvadrātasis jāatstāj neaizbūvētas, lai “piešķirtu jaunajai ēkai skaistāku skatu”. Zemesgabala dāvināšanas akts noslēgts 1910. gadā. Vienlaikus dome arī pieļāvusi iespēju – ja biedrība atrod piemērotāku vietu, tad biedrība to var lūgt samainīt pret ierādīto. Varam spriest, ka Liepājas Vācu teātra projekta skice, kas 1909. gada novembrī publicēta avīzes “Libausche Zeitung” pielikumā un kuru grāmatā “Liepāja. Jūgendstila arhitektūra” rāda profesors Jānis Krastiņš, ir paredzēta tieši šai plašajai vietai Kūrmājas prospektā.

Tad arī nolemts izveidot speciālu Celtniecības komiteju, kurā jābūt pārstāvētām tām organizācijām, kuras ziedojušas nozīmīgākās summas teātra tapšanai. Pārstāvniecībai bija jābūt šādai: trīs pārstāvji no pilsētas valdes, no Liepājas Biržas komitejas – pēc tās ieskatiem, trīs no Liepājas teātra veicināšanas biedrības, pa vienam no Lielās ģildes, Mazās ģildes, no ebreju dāmu biedrības “Palīdzība”, ebreju biedrības palīdzībai trūcīgiem un nabadzīgiem ebrejiem “Linas-Hacedek” (pēc pilsētas valdes pārskata, kas tajos laikos bija krievu valodā), Literāri muzikālās biedrības, no Kurzemes Vācu biedrības vietējās nodaļas, no vietējās Vācu tehniskās biedrības, Fabrikantu biedrības, Brīvi praktizējošo ārstu biedrības, Amatnieku biedrības, biedrības “Musse” un no biedrības “Nord”. Uzskaitījums rāda, cik dažādi spēki apvienojās un bija ieinteresēti, lai mums pilsētā būtu profesionāls teātris!

Pilsētas valdes 1911. gada pārskatā teikts, ka Teātra veicināšanas biedrība atradusi piemērotāku vietu teātrim Hāgedorna un Skolas ielas stūrī, aiz Pēterburgas viesnīcas, un biedrībai atļauts zemesgabalus apmainīt jeb, precīzāk sakot, teātrim dāvināto zemes gabalu pilsētas valde nolēma veltīt imperatora Aleksandra dievnamam, bet biedrībai piešķirt 28000 rubļu jaunā zemesgabala iegādei. Tad arī Liepājas kalendāra “Libausche Kalender” pilsētas adrešu sarakstā pirmoreiz parādās adrese – “Hāgedorna iela 4, Teātra veicināšanas biedrība”. Tagad šo vietu pazīstam – Teātra iela 4.

Autori – viens, divi, trīs?

Vācu teātra pamatakmens ielikts 1912. gadā – to “Libausche Kalender” (1914. gadam) atzīmējis starp svarīgākajiem tā gada notikumiem. Teātra gide, aktrise Aina Karele zina stāstīt, ka ēku cēlis būvuzņēmējs Vilhelms Rīge.

Liepājas CZB krājumā cariskās Krievijas laikmeta pilsētas valdes pārskati beidzas ar 1912. gadu, kad redzams, ka nolemtā teātra būves subsidēšana turpinās. Latvijas Valsts vēstures arhīvā J. Krastiņš izpētījis, ka 1914. gada jūlijā izsniegta atļauja atvērt ēku, kurā bija 486 skatītāju vietas. Vai līdz ar to teātris sācis darboties? Četrus Pirmā pasaules kara gadus Liepājā valdīja vācu okupācija un trūkums. Varbūt smagās okupācijas dēļ “Libausche Kalender” ne 1915., ne 1916. gadā Vācu teātri pat nepiemin, nozīmīgāk tad ir publicēt dažādos policijas paziņojumus, ko pilsētniekiem aizliegts darīt un kādas cenas noteiktas pārtikai.

Liepājas mūzikas vēstures pētniece Zane Gailīte grāmatā “Laika sijātas skaņas. Liepāja” raksta, ka 1918. gada beigās – kad proklamēta Latvija –Liepājas Latviešu teātris pārcēlies uz bijušā Vācu teātra telpām, kur decembrī atsākušās izrādes.

Ne pilsētas valdes pārskatos, ne kalendāros, ne tā laika avīzēs man neizdodas uziet norādes uz Vācu teātra ēkas projekta autoriem. J. Krastiņš atsaucas uz Maksa Paula Berči būvprojektu arhīvu, kurā atrodama teātra skice, kuru 1910. gada augustā parakstījuši Drēzdenes arhitekti Viljams Losovs un Maksis Hanss Kīne, kuri ir arī Drēzdenes Valsts teātra projekta autori. Samazināts projekts apstiprināts 1912. gada pavasarī: acīmredzot tas piemērots vietai Teātra ielā 4. J. Krastiņš dzelžaini turas pie faktiem, kuri atrodami dokumentos.

“Citos publicējumos par Liepājas teātra arhitektu iegājis Karla Eduarda Strandmana vārds. Bet dokumentos tas nekur nav rakstīts,” “Kurzemes Vārdam” saka pētnieks un aizrāda, ka liepājnieki šeit dzīvojušajam zviedru arhitektam mēdz piedēvēt vairāk darbu, nekā viņš padarījis patiesībā. “Tas ir stereotips,” uzskata J. Krastiņš. “Ja paskatāmies – cik baznīcu Strandmans tolaik nav projektējis! Es galīgi neticu, ka viņš varēja nodoties arī teātrim.” Tomēr ne tikai teātra vēstures aprakstnieks Zigurds Akmentiņš raksta, ka V. Losova un M. H. Kīnes projekts “valdi neapmierināja, un to uzticēja Liepājas arhitektam Karlam Eduardam Štrandmanim” (“Liepājas kalendārs 1995”). K. E. Strandmanu par autoru uzrāda arī enciklopēdija “Latvijas mākslas vēsture” (2014). Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Arhitektūras daļas vadītājs Jānis Zilgalvis Strandmana darbību ir pētījis, arī viņš teic, gan nekonkretizējot, ka Strandmanam ir sava nozīme ēkas tapšanā. Tikai – kāda? VKPAI pati tomēr ar J. Zilgalvja parakstu par autoriem min abus drēzdeniešus.

Laimīgs liktenis

Kas jaunajā Vācu teātrī notika līdz Latvijas valsts nodibināšanai, vēl paliek noskaidrojams. Taču svarīgi ir tas, ka faktiski no būvniecības laika teātra ēka ir saglabājusies tāda, kāda tā uzcelta – viena no pamanāmākajām neoklasicisma celtnēm Liepājā. “Latvijā ārpus Rīgas šī ir vienīgā teātra ēka, bet cik tad tādu ir Rīgā – arī ļoti maz, tāpēc tā ievērības cienīga ar savu tipoloģiju. Arī mākslinieciskā vērtība, augsti profesionāls arhitektu darbs ir acīmredzams,” tādu Liepājas teātri saredz J. Krastiņš. Drēzdenes Valsts teātri, viņaprāt, nevar saukt par mūsu teātra lielo brāli, tomēr zināma radniecība ir fasādē – “klasiskā kolonportika motīva atveidojumā”.

Liepājas teātra nelielo mērogu J. Krastiņš skaidro ar iespējamiem pasūtītāju finanšu ierobežojumiem. “Bet tā ir tendence – lai skatītājs bez binokļa izjūt kontaktu ar aktieri,” viņš atzīst zāles izmēru aktualitāti mūsdienās.

Protams, apmēram simt gadu dzīvē ēkā ir noticis gan remonts, gan modernizācija, energoefektivitāte un renovācija. Skatuves priekšā nav vairs ne sufliera būdiņas, ne gliemežnīcai līdzīgās gaismotāja būdas, kurā ilgus gadus sēdējis apgaismotājs Strautnieks un, kad jaunajai aktrisei Ainai Karelei vajadzējis nest uz skatuves glāzes, piesaucis viņu klāt un ielējis meitenei pašdarināto vīnu. Orķestra bedrē tagad vairāk vietas mūziķiem. Nav vairs ogļu pagraba – tā vietā ejam uz teātra kafejnīcu. Jauni logi, apkures un ventilācijas iekārtas sargā apkures izdevumus un aizvien laikmetīgāka gaismu sistēma piedalās izrādes brīnuma veidošanā. Bet saglabāts, saudzēts un atjaunots ir ne vien teātra krāšņais interjers, kurā dažkārt pārīši nākot fotografēties. Šis tagad ir vienīgais teātris Latvijā, kur uz skatuves viss tiek pacelts ar roku spēku, izrādot šņorbēniņu divus stāvus līdz ar trīšu sistēmu un 52 cilājamām stangām, kurās iekarina dekorāciju elementus un pēc vajadzības bīda tās šurp un turp, rāda H. Laukšteins. Teātra burvība ielavījusies visās, pat vistehniskākajās telpās – rekvizītus neieraugām laikam tikai pašos bēniņos pie zāles centrālās lustras iekārtas, kas paredzēta tam, lai reizi gadā jūgendstila gaismekļus virvēs varētu nolaist lejā un nomazgāt.

Uzziņai

Neoklasicisms

Mākslas un arhitektūras virziens. Arhitektūrā izpaudās atsevišķu klasicisma dekoratīvo elementu un orderu izmantojumā, saglabājot jūgendstilā izkopto racionālo celtnes plānojumu un struktūru. (“Mazā Mākslas vēstures terminu vārdnīca”)

“Ja raksturīgās stateniskā jūgendstila fasādēs redzami arī klasisko orderu elementi vai klasicismam raksturīgi ornamentāli motīvi, tad var diezgan droši teikt, ka ēka tapusi pēc 1910. gada.” (J. Krastiņš, “Liepāja. Jūgendstila arhitektūra”)