Pirms četriem gadiem rīdzinieks Ivars Ābelis, ieradies Liepājā, secināja, ka mūzikas pilsētā nav attīstīta pāru deju kultūra. Kopā ar liepājnieci Inesi Ansuli viņš nolēma situāciju mainīt un radīt vidi, kurā pašiem labi justies. Vispirms Rīgā notika abu sastapšanās ar argentīniešu tango, un tad 2006.gada 11.martā šī deja sasniedza arī Liepāju. Iesākumā tika uzaicināti vairāk pieredzējušie dejotāji no Rīgas un sperts pirmais solis šīs pāru dejas attīstībā. Ivars atzīst, ka sākotnēji esot šaubījušies, vai vispār vērts Liepājā veidot Argentīnas tango projektu, vai būs interesenti, vai šī deja uzrunās šejieniešus. Dažbrīd šķitis, ka vieglāk būtu Inesei braukt uz Rīgu un tur pilnveidoties, kā arī apmeklēt dažādas deju vietas, kuru tur ir daudz. Tomēr viņi nolēmuši pamēģināt.

Un tā pērnā gada pavasarī Liepājā notika pirmās Argentīnas tango mācības, kuras pulcēja ap četrdesmit interesentu. Tajā dienā tango piedzima Liepājā. Tagad šai dejai ļaujas un to par savējo atzīst gan skolotāji, gan psihologi, gan uzņēmēji, gan ārsti, gan šoferi, gan studenti, gan…

Nepieciešama bagāta jūtu pasaule

Latvijā tango kustība iesākās pirms astoņiem gadiem, bet nopietni ar šo deju te sāka aizrauties pirms trijiem gadiem. Ivars stāsta, ka mūsu valstī neesot profesionālu tango skolotāju, kaut gan ir cilvēki, kas sevi par tādiem dēvē. Arvien biežāk Latviju apmeklē ārzemnieki, kuri jau ilgāku laiku dejo tango un kuri ir gatavi ar savām zināšanām padalīties arī ar latviešiem. Rīgā vai ik nedēļu tiek piedāvāti kāda ārzemju skolotāja vadīti kursi, bet pavisam nesen arī Liepājā viesojās pirmais deju skolotājs – Argentīnas tango un Dzen meistars dienvidkorejietis Čans Parks, kurš interesentiem piedāvāja tango mācībkursu. No Eiropas valstīm visvairāk Argentīnas tango cienītāju mīt Vācijā.

Kopš 2006.gada novembra “Liepājas tango projekta” dalībnieki rodami krodziņā “Zutis”, ko viņi sauc par savām mājām. Tur katru svētdienas vakaru valda īpaša atmosfēra un skan tango mūzika, un dejā tiek mēģināts rast kopēju valodu, sarunāties bez vārdiem. “Tango atsedz attiecības, parāda tās daudz dziļāk un par daudzām lietām dod jaunu atskārsmi,” raksturoja Inese. “Mēs esam pastaigājuši un paskatījušies, kā dejo citas dejas, piemēram, salsu. Tā vairāk piemērota jauniem cilvēkiem, bet tango dejošanai ir vajadzīgs iekšējais briedums, bagāta jūtu pasaule. Tā prasa, lai cilvēks būtu kaut ko piedzīvojis – sāpes, vilšanos, mīlestību. Tango dejo sieviete un vīrietis, nevis bērns,” papildināja Ivars, kurš Rīgā gandrīz katru darbdienas vakaru apmeklē deju nodarbības, lai pēc tam varētu iemācīt ko jaunu nedēļas nogalē satiktajiem domubiedriem Liepājā, no kuriem lielākā daļa ir viņa vienaudži, kas kļuvuši arī par labiem draugiem.

Sieviete – instruments vīrieša rokās 

Lai arī liepājnieki dejo savam priekam, nevis lai trenētos kādam šovam, tomēr, ja viņus aicina, labprāt arī citiem parāda savas prasmes. Dejotāji ir aicināti uz klubu “Fontaine Palace”, 29.aprīlī – Starptautiskajā dejas dienā dejojuši Latvijas 1.rokkafejnīcā. Ivars norāda, ka liels pluss ir tas, ka tango var dejot pie jebkuras mūzikas. Un, pateicoties Čana Parka nodarbībām, viņi apguvuši prasmi graciozi pārvietoties pat ļoti šaurās telpās, kādas ir daudzās Liepājas kafejnīcās.

Ivars un Inese saka, ka tango var iemācīties ikviens, ja vien ir vēlme. Piebiedroties Liepājas grupiņai var jebkurā laikā, jo ik reizi tiek atkārtots iemācītais. Noteikti no dejas nav jāatsakās sievietēm, kurām pagaidām nav partnera. “Sākumā ir pat labāk, ja sieviete dejo viena. Vispirms viņai jāiemācās labi staigāt. Sieviete ir kā instruments, kā vijole, kas jāuzskaņo. Tikai tad vīrietis var izjust, ko sniedz šis instruments, ko uz tā var izspēlēt,” tēlains ir Ivars.

Ja uz nodarbībām ierodas pāris, kurā abi neprot dejot, mācīšanās process esot ilgāks. Salīdzinot ar daiļo dzimumu, vīrietim vajag vismaz trīs reizes vairāk laika, lai apgūtu deju un spētu prasmīgi vadīt partneri. “Mācīšanās process vīrietim ir ātrāks, ja viņš ir dejojis kādā kolektīvā, prot ieklausīties mūzikā, uzdrīkstas vadīt,” ievērojis Ivars. Nepietiek tikai ar soļu iemācīšanos. Tango prasa daudz laika, ir nepieciešams turpināt vingrināties. Un jāatceras, ka tango nav tikai deja, tā ir īpaša saskarsme, kas jāpilnveido,” papildināja domubiedru grupas “Liepājas tango projekts” koordinatore Inese. Pūliņi noteikti atmaksājas, jo dejotāji iegūst skaistu, graciozu stāju, ir šarmanti un pašpārliecināti uz deju grīdas un tiek ievēroti saviesīgos vakaros.

Malā sēdēt neiznāk

Viens no pāriem, kas Liepājā dejo ilgāku laiku, ir Dace un Varis Stieģeļi. To, ka tango ir viņas stihija, Dace sapratusi kādā garīgā seminārā, kurā tango mūzikas pavadījumā dalībnieki aicināti pastaigāties. “Man ļoti iepatikās, sevī iekšēji sajutu šo deju,” atceras Dace. Pēc tam, tāpat kā Ivars un Inese, arī viņa kopā ar vīru meklējusi vietu, kur padejot. Taču vīlušies atgriezušies mājās. “Nākamajā nedēļā saņēmu uzaicinājumu uz tango kursiem. Pirmajā reizē aizgāju viena pati, jo tobrīd mums ģimenē bija nopietna krīze. Taču es nodarbībā viena nejutos ērti. Izdomāju, ka man tomēr ir cilvēks, kuru varu ņemt par partneri. Varis atsaucās, un mēs sākām dejot,” sākumu atceras Dace.

Pēc dažām nodarbībām pat bērni pamanījuši pozitīvās pārvērtības vecāku starpā. “Varis man piekritīs, ka tango bija laba terapija bez vārdiem. Deja ienesa līdzsvaru mūsu attiecībās. Sadzīvē bija sanācis tā, ka es biju līdere, noteicošā. Bet ne es, ne Varis ar šo lomu sadalījumu nejutāmies labi. Abi gribējām, lai viņš būtu vadītājs, impulsa devējs, bet es sekotāja. Ar dejas palīdzību šo vēlēšanos varējām piepildīt,” priecājas Dace.

“Ja sieviete ir valdonīga, nav pieradusi pakļauties, viņai dejot tango būs grūti. Jo šajā dejā stiprais dzimums ir vadītājs, bet sieviete – sekotāja, kura vadās pēc vīrieša dotajiem impulsiem,” precizēja Varis. “Sākotnēji man bija grūti iemācīties to, ka vairs nenosaku, kas notiek. Īpaši tāpēc, ka es, kā mūziķe, mūziku interpretēju pa savam prātam. Bija grūti no tā atradināties, spēt ieklausīties otrā. Bet, ja man trāpās partneris, kurš interpretē mūziku tāpat kā es, tad tas ir tāds lidojums… Tas sniedz garīgu piedzīvojumu,” ir atklājusi Dace.

Viņa arī priecājas, ka tagad prot ne tikai dejot pie dažādas mūzikas un dažādās vietās, bet arī sadejoties ar ikvienu partneri. “Agrāk, kad kāds uzlūdza dejot, vienmēr raizējos, kur būs jāliek kājas, kāds solis jāsper. Tagad tā vairs nav problēma. Un interesanti, ka viesībās vairs neiznāk sēdēt malā,” ir gandarīta Dace.

Tāpēc viņa, arī Ivars un Inese aicina ikvienu, kas vēlas dejot Argentīnas tango, droši pievienoties viņu pulciņam. Argentīnas tango savaldzinātie atkal atsāks tikties septembrī katru sestdienu nodarbībās un svētdienas vakaros dejos tango krodziņā “Zutis”.

“Vārds “tango”, visticamāk, cēlies no latīņu vārda “tangere” – pieskarties. Jo kuri piedzīvo tango pieskārienu, vairs nav svešinieki. Tango Argentino pirmsākumi meklējami pirms apmēram 150 gadiem Rio de la Plates reģionā, kur atrodas Argentīnas galvaspilsēta Buenosairesa un Uragvajas galvaspilsēta Montevideo, kur tango veidojās dažādu ieceļotāju, īpašu spāņu, itāliešu, vācu, poļu un afrikāņu kultūru ietekmē.”    

“Dzejnieki Argentīnas tango dēvē gan par izdejotām ilgām pēc mīlestības un brīvības, gan horizontālu vēlmju vertikālu izpausmi. Paši dejotāji Argentīnas tango uzskata par deju karalieni, mīlestības deju, kas vislabāk atklāj dzīves un cilvēku būtību, skaistu apmātību un lielisku terapiju pret stresu un citām postmodernās dzīves problēmām.”

“Argentīnas tango – tā ir iegrimšana citā realitātē un vienlaikus pati dzīve – kaisles un ilgu pilna, skaista, skumja un priecīga. Tā ir deja, kas spēj darīt brīvu un laimīgu, kas palīdz sapņot un dzīvot. Tā ir deja pieaugušajiem, jūtās nobriedušiem cilvēkiem, kā uzticības saplūšanas simbols…noslēpums, kuru izdejo divatā… un kurā vīrietis jūtas kā Vīrietis, no kura gaida noteiktu vadīšanu, atbildības uzņemšanos…, bet sieviete ir Sieviete, vienmēr skaista, trausla… kā dzīvs instruments Vīrieša rokās improvizācijai.”

“Atšķirībā no Eiropas jeb sarīkojumu deju tango, Argentīnas tango tiek izdejots kā saruna starp vīrieti un sievieti, izmantojot zīmes. Vīrietis ar ķermeņa impulsiem it kā jautā, bet sieviete uzmanīgi klausās un atbild, kopīgi radot šo brīnumu, ko sauc par Argentīnas tango.”

“Tango pasākumos nav ne tā saukto dāmu deju, ne aplausu deju, jo…visas dejas ir dāmu dejas. Vēl šodien Argentīnā dejotgribētājs visbiežāk saņems atraidījumu, ja dāma viņu pirms tam ar ciešu acu skatienu nebūs aicinājusi nākt un uzlūgt viņu uz deju. Ja sieviete mutiski izsaka uzaicinājumu uz deju, vīrietim ir jāuzlūdz dāma pat tad, ja malā būtu jānoliek spieķītis vai arī tas būtu viņa pirmais tango mūžā.”

Rakstā izmantoti materiāli no “Liepājas tango projekta” bukleta “Kas tas ir – Argentīnas tango”.

Inita Gūtmane,

Inese Ansule un Ivars Ābelis Liepājā ienesa Argentīnas tango vīrusu, ar ko ātri saslima daudzi.