Vairāk nekā nedēļu Liepāja dzīvoja somu jēgeru zīmē. Somijas jēgeru zvēresta nodošanas, jēgeru karoga iesvētīšanas un jēgeru mājās atgriešanās 90 gadu piemiņas pasākumi nepalika pilsētnieku nepamanīti. Tie sākās ar izstādi Latviešu biedrības namā, bet kulmināciju sasniedza svinīgajā piemiņas dievkalpojumā Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē 13.februārī. Tieši tajā pašā dienā, kad pirms 90 gadiem – 1918.gadā – jēgeri zvērēja uzticību savai valstij.

Kas īsti bija jēgeri?

Somu vīri un jaunekļi, kuri par savu uzdevumu uzskatīja apgūt kara māku, lai izkarotu savu, neatkarīgu valsti. Un kuri vēlāk kļuva par Somijas nacionālās neatkarības cīņas kodolu gan Brīvības karā, gan Otrā pasaules kara laikā. Šādu īpatnēju nosaukumu – jēgeri – topošie kareivji ieguva tikai tāpēc, ka tika apmācīti Vācijā, Prūsijas Karaliskajā jēgeru pulkā. Vēl senāk par jēgeriem esot dēvētas šveiciešu kalnu militāro vienību vīri. Bet Liepājas vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš pieļauj domu, ka vārds “jēgers” attiecībā uz somu jaunekļiem varētu būt ticis piemērots arī tāpēc, ka Lokštedā, kur nokļuva pirmie apmācāmie somu jaunieši konspirācijas nolūkos, tika it kā veidota skautu nometne. Bet, tā kā Vācijai tolaik nebija jaukas attiecības ar Angliju, tad angļu vārdu “skauts” aizstājuši ar “jēgers”.

Mazliet vēstures?

Līdz 1809.gadam, kad Somiju pievienoja Krievijai, vairākus gadsimtus tā bija daļa no Zviedrijas karalistes. Iekļaujot Krievijas impērijā, Somijai tika piešķirts autonomas lielkņazistes statuss. No sākuma lielkņazistē vairāk vai mazāk valdīja zināma autonomija un somiem samērā labvēlīga gaisotne. Bija gan Krievijas gubernators, bet pilsētu un pagastu valdēs bija paši vietējie iedzīvotāji, viss notika somu vai zviedru valodā. Taču līdz ar slavofilu kustības aktivizēšanos Krievijā, kuri uzskatīja, ka jābūt Lielkrievijai un tajā visiem jābūt krieviem, jārunā krieviski, arī mazajai, trīs miljonu tautai draudēja pārkrievošana. Lielkņaziste pārdzīvojusi divus lielus apspiešanas periodus – vienu no 1899.gada līdz 1905.gadam un otru – pēc 1908.gada. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc somiem nobrieda doma veidot neatkarīgu valsti. Un, protams, to ietekmēja arī vēsmas, kas nāca no citām Krievijas nomalēm. Atcerēsimies – tas bija laiks, kad arī Latvijā tautu modināja jaunlatvieši, aicinādami apzināties savas tautas saknes, kad uzticību Krievijas caram satricināja 1905.gada revolūcija. Kad mūsu pašu liepājnieks Miķelis Valters aicināja pašiem veidot savu valsti. Turklāt 1900.gadā tika izplatīta vairāku valstu pārstāvju prasība Somijai piešķirt neatkarību.

Somijas lielkņazistes pilnīga atdalīšanās no impērijas sākās drīz pēc Pirmā pasaules kara sākuma – 1914.gada rudenī. Studenti bija pirmie, kuriem radās doma par bruņotās cīņas nepieciešamību. Uz to mudināja arī 1914.gada novembrī izstrādātā jaunā somu pārkrievošanas programma. Tās izpildīšana būtu nozīmējusi Somijas autonomijas atlieku iznīcināšanu. Tādēļ somi vērsās pie Krievijas ienaidnieka Vācijas, lai tā palīdzētu militārajās mācībās. Somijai šajā laikā vēl nebija pašai sava karaspēka, taču somi arī nedienēja Krievijas impērijas armijā, kā tas bija lemts latviešiem. Vācija piekrita somu lūgumam, jo uzskatīja to par stratēģiski izdevīgu nākotnē.

Mācības Vācijā

1915.gada janvārī Vācijas militārie vadītāji un ārlietu ministrija apstiprināja, ka valsts ir gatava apmācīt 200 somu. Pirmā brīvprātīgo vervēšana sākās studentu vidū. Sākumā viss notika bez sarežģījumiem, izmantojot ārzemju pases, studenti caur Zviedriju nonāca Lokštedas nometnē, kas atradās Holšteinā netālu no Hamburgas. 1915.gada 25.februārī tur ieradās 189 vīri. 145 bija studenti. Somus neuzskatīja par karavīriem, bet gan par civilpersonām, kas viesojas Vācijā. No sākuma viņi izmantoja patruļnieku formas tērpus, vēlāk saņēma vācu kājnieku ietērpu un viņus dēvēja par musketieriem. Noteica, ka viņus mācīs četras nedēļas. Taču galu galā tās pārvērtās par trim gadiem. Vēlāk pirmajiem pievienojās vēl citi brīvprātīgie. Taču, kā “Kurzemes Vārdam” pastāstīja 27.jēgeru bataljona tradīciju kopšanas biedrības arhivāre Marja Līsa Krokforda, ceļš uz Vāciju nav bijis viegls. Uz Vāciju bija jātiek slepeni, bieži ar kājām vai uz slēpēm. Vispirms viņi devās uz Zviedriju, pēc tam uz Vāciju. 1916.gada janvāra beigās krievu žandarmi arestēja ap piecdesmit pārbēdzēju. Notikušas arī bruņotas sadursmes. Bet 1916.gada maija beigās Vācijā jau bija 1510 jēgeru, un šī vienība bija it kā neliela nacionālā armija. Tajā bija visu Somijā satopamo profesiju pārstāvji, vecums – no 15 līdz 49 gadiem. Vidējais vecums – 24 gadi. 1917.gadā tur saplūda gandrīz divi tūkstoši jaunu vīriešu. Viņi zināja, ka mājās atgriezties būs iespējams tikai tad, ja Somija kļūs neatkarīga valsts.

Austrumu frontē

1916.gada pavasarī brīvprātīgo somu grupa tika nosaukta par 27.Karalisko Prūsijas jēgeru bataljonu. To nosūtīja apgūt militāro pieredzi Austrumu frontē, tuvāk dzimtenei. Praktiski tas nozīmēja – uz Latviju. Protams, ka viņiem, kā jau vācu armijas daļai, pretī stāvēja latviešu strēlnieki. Tā bija kā likteņa ironija: gan somi, gan latvieši cīnījās par savas valsts neatkarību.

Sākumā somi tika izvietoti ziemeļos no Mītavas (Jelgavas) Misas frontē. Vēlāk tajā pašā gadā bataljonu pārvietoja uz Rīgas jūras līča krastu pie Klapkalnciema. Šeit no 1916.gada augusta līdz decembrim somi bija atbildīgi par Vācijas Austrumu frontes vistālāko sektoru ziemeļos. Somu kauju pozīciju paliekas vēl tagad var atrast Rīgas jūras līča kāpās netālu no Dumbes ciema. Laiku pa laikam somu bataljons atradās mācībās vai rezervē Tukumā, bet 1917.gada ziemā atkal cīnījās Lielupes frontē uz rietumiem no Jelgavas.

Liepāja – jēgeru ceļš uz mājām

Tālākais somu bataljona ceļš veda uz Liepāju. Te bataljons ieradās 1917.gada 25.martā un uzturējās līdz pat 1918.gada februārim. Turpinājās mācības. Tolaik somu bataljona sastāvā bija aptuveni 1400 karavīru. Liepājā somus izvietoja vecajās kazarmās Dārza ielā, kā arī tagadējā 10.vidusskolā un Mākslas vidusskolā.

Daļa jēgeru dzīvoja arī pie pilsētniekiem viņu mājās. Kāds liepājnieks, polis Bošura, kurš kādreiz dzīvoja Pupu ielā 4, atceras, ka arī viņu mājā jēgeri īrējuši istabiņu. Viņš gan toreiz bijis pavisam mazs zēns. Viņa galvenā atmiņa: bieži vien jēgeri nākuši mājās asiņainiem, sarkaniem deguniem. Lai arī viņi bija braši vīri, Liepājas krodziņos citi, sevišķi ostas strādnieki, tikpat braši viņiem turējās pretī. Viedokļi somu un liepājnieku vidū nereti atšķīrās. Ne tikai tāpēc, ka somi bija latviešu seno ienaidnieku vāciešu sabiedrotie, bet arī tāpēc, ka somi esot bijuši kāri uz Liepājas meitenēm. Itin bieži tas noticis viesnīcas “Kronštat” restorānā, ko jēgeri bija iemīļojuši, jo daļa no viņiem mitusi arī šajā viesnīcā. Bet ne vienmēr somi ar vietējiem kāvušies. Bijušas arī labas lietas. Somu jēgeriem liepājnieki varot pateikties par māku … slidot. Līdz tam šīs pilsētas jaunekļi metāla slidas neesot pie kājām sējuši. Aizsalušais Liepājas ezers (1917.–1918.gada ziema bijusi varen auksta) izvērties par īstu slidotmācīšanas skolu.

Marja Līsa Krokforda stāstīja, ka Liepājā dienējis arī viņas tēvs Lauri Aula. Viņš tāpat kā citi jēgeri rakstījis dienasgrāmatu. Tajā bijis gan par to, kā vīri pa aizsalušo jūru slēpojuši uz Vāciju, kā mituši un mācījušies Liepājā, ka viņiem te ļoti salis un ēdiens bijis trūcīgs, kā te rakstījuši dzejoļus, lai uzturētu garu, te pat sacerēti vārdi “Jēgeru maršam”, kam vēlāk mūziku uzrakstīja Jans Sibēliuss, te sarakstīta arī Somijas pirmā militārā rokasgrāmata, kura somu armijā tiek lietota vēl šodien. Viņa uzsvēra, ka, lai arī somi Latvijā karoja zem citas valsts karoga, viņi to darīja savas valsts labā. Un, protams, viņa pieminēja tās raudošās meitenes, kas palika Liepājā, šķirdamās no saviem iemīļotajiem brašajiem jēgeriem. Tikai trim jēgeriem pietika drosmes pēc Brīvības kara Liepājas līgavas mājās pārvest. Viņas ģimene, tāpat visas somu ģimenes, ļoti godā jēgeru tradīcijas. Viņas mājās joprojām kā svētums glabājas jēgera Lauri Aula cepure un kavalērista zābaki.

Viens no jēgeru bataljona virsniekiem vēlāk sarakstīja lugu “Jēgera līgava”, kuras sižets stāsta par latviešu meitenes un soma mīlestību. Kur īsti šī meitene dzīvojusi – Jelgavā vai Liepājā – luga neatklāj, bet pēc tā, ka par lugas darbības vietām izvēlēts krodziņš “Zelta enkurs”, uzskata Liepājas vēsturnieks un senu notikumu zinātājs Gunārs Silakaktiņš, jādomā, ka stāsts ir par liepājnieci. Krodziņš kādreiz atradies Kaiju un Aldaru ielas stūrī, aizgājis bojā 1944.gadā kādā padomju aviācijas uzlidojumā. Lugas saturs patriotisks: jaunais jēgers krīt par Somijas neatkarību, līgava paliek sērās. Luga somu amatierteātra izpildījumā ir izrādīta Jelgavā, kāda jēgeru atmiņu brauciena laikā.

No sākuma Liepāja jēgeriem šķitusi miera laika sanatoriju un tūrisma pilsēta. Te bija plaši poligoni, šautuves, nocietinājumi, Karosta, kur apgūt kara māku. Tiesa, vecajās krievu kazarmās mītošajiem neesot bijis sevišķi ērti – tajās mituši parazīti. Vairāki vīri saslimuši ar tuberkulozi, plosījusies arī malārijas un dizentērijas epidēmija.

Tomēr mācības viņi nepārtrauca. Liepājā izveidoja otru ložmetējnieku rotu, turklāt katru ierindnieku centās sagatavot par apakšvirsnieku. Viņiem mācīja, kā veikt iznīcināšanas, sabotāžas un partizānu operācijas, gatavoja arī par motociklistiem un sakarniekiem, automašīnu un motorlaivu vadītājiem.

Bet 1918.gada 13.februārī Karaliskais Prūsijas bataljons zvērēja uzticību savai dzimtenei Liepājas evaņģēliskajā Svētās Trīsvienības baznīcā. Bataljona karogs kļuva par pirmo neatkarīgās Somijas karogu. Divas dienas vēlāk, 15.februārī, somi ar kuģiem devās prom no Liepājas ostas, lai atgrieztos dzimtenē un piedalītos Somijas atbrīvošanas karā kā likumīgās valdības karaspēks. Tajā laikā Somijā jau ritēja pilsoņu karš pret sarkanajiem, kas bija pasludinājuši revolūciju. Somija bija pasludināja sevi par neatkarīgu valsti drīz pēc revolūcijas Krievijā – 1917.gada 6.decembrī. 1918.gada janvāra beigās uzliesmoja atbrīvošanās cīņas. Atkal likteņa spēles: latviešu neatkarības ienaidnieks, dzelzs divīzijas saimnieks fon der Golcs uz Somiju aizbrauca pirms jēgeriem un tur vadīja viņu cīņu pret sarkanajiem. Kad redzēja, ka somi tiek galā paši, atgriezās Latvijā. Viņš ir somu nacionālais varonis, kas palīdzēja vācu politisko interešu vārdā tiem iegūt neatkarību. Latvijā šis pats cilvēks vadīja cīņu pret Latvijas neatkarību, arī Lielvācijas intereses aizstāvēdams.

Latvijas teritorijā cīņās gāja bojā 16 somi. Klapkalnciema kapos apglabāti pieci jēgeri, atsevišķā somu kapā Galiņu kapsētā pie Olaines – trīs karavīri. Somu mirstīgās atliekas glabā arī Jelgavas un Tukuma kapi. Vairāki karavīri miruši no slimībām.

Tieši pirms Otrā pasaules kara Klapkalnciemā somu jēgeru piemiņai tika uzstādīts piemineklis, bet pēckara gados tas ir pazudis.

Neatkarīgajā Somijā jēgeri izveidoja un apmācīja savas valsts armiju, tās priekšgalā viņi bija arī Ziemas kara laikā no 1939. līdz 1940.gadam un Otrā pasaules kara laikā no 1941. līdz 1945.gadam. Abos karos somi beigu beigās izcīnīja savu neatkarību.

Latvijai savukārt vēstures gaita bija lēmusi būt somu jēgeru cīņu zemei. Vēsturiska atmiņa abas valstis tuvina, jēgeru cīņu vietas ir svarīgs vēstures piemineklis abām tautām.

Latvijas vēstnieks Somijā Einars Semanis, viesodamies Liepājā, uzsvēra, ka somi ļoti godā jēgerus, viņu tradīcijas. Ļoti rūpējas, lai vēsturiskās saiknes starp paaudzēm saglabātos, lai par to zinātu jaunā paaudze. Somijā savas valsts vēsture jauniešiem jāzina ļoti nopietni. Valstī notiek ļoti daudz dažādu pasākumu un ir organizācijas, kuras strādā rokrokā ar Jēgeru tradīciju kopšanas biedrību. Tās ir gan jaunatnes, gan kultūras organizācijas, gan zinātniskas institūcijas. Tas notiek ļoti nopietni, ļoti izsvērti, ļoti morāli tīri. Viņš arī uzsvēra, ka katrai jaunai valstij ir jārūpējas par sava patriotisma kopšanu. Somijas sabiedrība un Somijas valdība to ļoti atbalsta. 

Somijas Republika (Suomen Tasavalta)
Teritorija: 338145 km2
Iedzīvotāju skaits: 5,2 miljoni
Galvaspilsēta: Helsinki
Lielākās pilsētas: Espo, Tampere, Turku, Vanta
Augstākais kalns: Haltiotunturi – 1365 m
Garākā upe: Kemijoki – 550 m
Valoda: somu un zviedru
Valsts iekārta: parlamentāra republika
Valsts galva: prezidente Tarja Halonena (Tarja Halonen) – ievēlēta 2000.gadā, pārvēlēta 2006.gadā
Premjerministrs: Mati Vanhanens – kopš 2003.gada
Valsts himna: “Maamme” (“Mūsu zeme”). Johana Ludviga Runeberga teksts, Frederika Pāsiusa mūzika
Simboli: ezeri, pirts jeb sauna, trollīšu Muminu ģimene, Ziemassvētku vecītis, Sibēliuss

Vēsture:
1154.–1809.gads – Somija ir Zviedrijas province.
1809.–1917.gads – Krievijas kņazistes sastāvā.
1917.gada 6.decembrī pasludina neatkarību no Krievijas.
1919.gadā tika pieņemta konstitūcija, kas noteica, ka Somija ir republika.
1939.gada 30.novembrī Padomju Savienība uzbruka Somijai un līdz 1940.gada pavasarim notika t.s. Ziemas karš. Tā rezultātā Somija zaudēja apmēram 40000 km2 savas teritorijas, bet saglabāja neatkarību.
1955.gadā – ANO dalībvalsts.
1956.gadā  – Ziemeļu Padomes locekle.
1995.gadā – Somija kļūst Eiropas Savienības dalībvalsts.
2002.gadā Somijas marku aizstāj eiro.

Līvija Leine,

Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē par somu jēgeru zvērestu savam karogam un solījumu savai dzimtenei atgādina piemiņas plāksne.

“Jēgeru atstātais mantojums ir pārliecinošs arī mūsdienās,” svinīgajā dievkalpojumā uzsvēra 27.Jēgeru bataljona tradīciju kopšanas biedrības priekšsēdētājs, Somijas armijas atvaļinātais ģenerālis Asko Kilpinens.

Somijas Militārais orķestris un Hemēnlinnas senioru vīru koris bija speciāli atbraukuši uz Liepāju, lai godinātu jēgeru piemiņu vietā, no kurienes sākās viņu ceļš uz valsts neatkarību.

Latvijas goda konsuls Somijā Kajs Holmbergs un viņa kundze Mia bija vieni no daudzajiem bijušo jēgeru radiniekiem, kam Liepāja nozīmē ko vairāk nekā tikai Latvijas pilsētas nosaukums.

Jēgeru ceļš  no Vācijas caur Latviju līdz dzimtenei.