Recenzija
Kādu sieviete vēlētos redzēt savu sapņu vīrieti? Iespējams, ka  ideālam būtu jāspēj samērīties ar Olimpu dievu panteona iemītniekiem – drosmīgs, izskatīgs, neapšaubāmi, ar zināmu seksuālu valdzinājumu, sportisks… Droši vien nebūtu slikti, ja šim vīrieša/dieva ideālam piemistu arī kaut kādas iezīmes no bruņinieku romānu romantikas, jā, un vēl, protams, rūpīgs, uzmanīgs, uzņēmīgs, iejūtīgs, un tā bez gala… Tas varētu tā kā būt saistīts ar ideālo (kā saprotams, nerealizējamo) vīrieša izpratnes versiju.

Bet ko tad mums, sievietēm, piedāvā realitāte? Olimpa dievu panteons mūsdienu skarbi trauksmainajā realitātē sarucis līdz dīvāna arhitektoniskajām formām pretī televizora ekrānam, kurā apolloni, herkulesi un orfeji, laiski baudot dažādus ambrozijus (dievu ēdienus), atpūšas (lasi – iegūst/uzkrāj spēkus) pirms, pēc, starp saviem neskaitāmajiem veiktajiem un veicamajiem vai nekad tā arī neveiktajiem varoņdarbiem. Un ko tad šādā gadījumā darīt mums – afrodītēm, amazonēm, ariadnēm…? Droši vien meklēt kādu garīgu iepriecinājumu. Tāpēc, pēc analoģijas – paskaties, kā ir citiem, lai saprastu, kā ir pašam, var pavadīt, piemēram, patīkamu un jautrības pilnu vakaru Liepājas teātrī, kurā jaunākais režisora Rolanda Atkočūna iestudējums tā arī saucas “Viss par vīriešiem”.  

Trīs aktieri – Egons Dombrovskis, Kaspars Gods un Leons Leščinskis, ja ne gluži kā sengrieķu dievi, tad kā mūsdienu apolloni,  herkulesi un orfeji, iejutušies horvātu rakstnieka un dramaturga Miro Gavrana lugas “Viss par vīriešiem” daudzveidīgajos tēlos, vārda tiešajā nozīmē izspēlē krāsaini atraktīvu izrādi – epizožu mozaīku, kas veidota no ironiskām un groteskām, arī nedaudz nopietnām etīdēm, kurās trīs draugi uzbur vīziju par mūsdienu vīrieša pasauli ar tās svarīgākajiem griežu punktiem.

Lugu “Viss par vīriešiem” rakstnieks – četrdesmitgadnieks – sarakstījis pavisam nesen – 2006.gadā. M.Gavrans šobrīd ir viens no  pazīstamākajiem horvātu dramaturgiem, viņa lugas saņēmušas prestižas Eiropas teātru festivālu balvas, kā arī 1999.gadā Gavrans ieguvis Centrāleiropas gada autora titulu. Rakstījis arī grāmatas bērniem un pusaudžiem, nodibinājis un strādājis Zagrebas teātrī  “Epilogs” (1996 – 2001), no 2002.gada nodibinājis pats savu “Gavranteātri”. Viņa lugas izrādītas ASV, Nīderlandē, Polijā, Slovēnijā, Krievijā, Čehijā, Brazīlijā, Argentīnā, Francijā, Grieķijā un no 2006.gada decembra arī Latvijā – Liepājas teātrī. 

M.Gavrans lugu rakstījis par sev tuvu un izprotamu tēmu – vīrietis kā arhetips, un tā transformācijas mūsdienu sabiedrībā, tāpēc luga strukturēta no pieciem dažādiem dramaturģiskiem stāstiem – “Draugi”, “Tēvs”, “Striptīzs”, “Mīla” un “Pensionāri”, kurus izspēlē tikai trīs aktieri, pārvietojoties laiktelpā un tēlos. Stāsti veido savdabīgu postmodernisma pasticio, kurā tie cits ar citu brīvi pārklājas, mijas, saplūst, transformē cits citu, lai finālā – neizdarot nekādus secinājumus par mūsdienu vīrieti…, atstātu postmoderni atklātu finālu, sak – gribi pieņem, gribi nepieņem…

Lai gan “Viss par vīriešiem” ir izrāde par un ar vīriešiem, tomēr arī vīriešu pasaulē neiztikt bez sieviešu klātbūtnes, tāpēc izrādes tapšanā savas sievišķīgi mākslinieciskās rokas pielikušas gan scenogrāfe Anna Heinrihsone, gan kustību konsultante Maija Romaško. Darbības vietas, kurās jānonāk lugas tēliem, ir dažādas – trenažieru zāle un kafejnīca, dzīvoklis un veco ļaužu pansionāts, kapi un striptīzklubs, līdz ar to režisors un scenogrāfe daudzveidīgās darbības norises un tēlu transformācijas ievietojuši nosacītā bezlaika un bezvietas spēles telpā. Radot vīziju jeb scēniski vizualizētu tēlu par vīriešu pasaules telpu kopumā, scenogrāfe uz skatuves izvietojusi  trenažierus un drēbju pakaramos, veikala saldētājvitrīnu un augstu kafejnīcas galdiņu, bet tēlu skatuves darbības norises atspoguļojas  sānu sienās izvietotajos spoguļos – kā ironija par dvēseles atspulgu pasaules telpā… Scenogrāfes groteska par dzīvi daiļojošām banalitātēm koncentrējusies Ziemassvētku spuldzīšu virtenēs, kas  izgaismo vīriešu pasaules debesis (lasi – skatuves telpas griestus) un uz kafejnīcas galdiņa daudzkrāsaini mirguļojošā galda lampā… Bet par vīrieša šīs zemes ironisko kodolu un tēlu centrālo darbības vietu, kā nosacīts seksualitātes centrs – kļuvis striptīza stienis, kura  skatuves mēle iestiepjas skatītāju zālē.

Viegli un profesionāli rotaļīgi spēlējas un spēlē trīs aktieru komanda, pārtopot no tēla tēlā – trīs draugi, tēvi, dēli, mīļākie (bijušie un esošie), veidojot savdabīgu vīrieša arhetipa pasaules nogriežņu līkni, kas ļauj ieskatīties epizodēs, kuras skar jauna – nobrieduša – veca vīrieša psiholoģisko pasaules uztveri. Un no ainas ainā paveras kāds jauns un vēl neatklāts vīrieša kā dimanta šķautnes mirdzums – izrādās, vīrietis var būt arī vājš, viegli ievainojams un raudulīgs, sievišķīgi maigs, valšķīgs un indīgs… 

Nelielajā groteskas piesātinātajā izrādē režisors gandrīz klasiski pamanījies nomirt aktieros, uzdodot tiem pietiekami grūtu un profesionālu izrādes virsuzdevumu, proti, veidojot teātri teātrī, tēlu attiecības, mizanscēnas un dramaturģijas virzība iekodēta tik neuzbāzīgi, ka – ja aktieri spēles sākumā nepamanās tā pa īstam psiholoģiski saāķēties viens ar otru – izrādes temporitms var kristies un spēlīte sanākt krietni vien slābanāka. Par aktiermeistarības un profesionalitātes mērlenti izrādē kļūst it kā pati no sevis ritošā spēle, kurā aktieri gandrīz visu izrādes laiku atrodas uz skatuves un skatītāju acu priekšā nomaina tēlus, drēbes, laiktelpas, sajūtas …

Režisors kopā ar aktieriem izrādē iestrādājis daudz smalku – gan komisku, gan pagalam aizkustinošu nianšu un epizožu, kurās vienlīdz interesanti vērot gan zīda halātos un rīta svārkos tērptos, greizsirdības un mīlas moku māktos izsmalcinātos homoseksuālos vīriešus – mīlniekus – sāncenšus, gan vīrieti – vulgaris dažādās viņam neprognozējamās dzīves situācijās. Un turpat līdzās, pēkšņi  pārslēdzoties uz pavisam citu emocionālo kodu ainā tēvi – dēli, spēle pazaudē iepriekšējo ainu grotesku, lai attiecībās starp L.Leščinska Tēvu un E.Dombrovska Dēlu kļūtu sāpīgi caurspīdīga, patiesa un emocionāli dziļa. Lieki teikt, ka asprātīgākās izrādes ironiskās kulminācijas ir epizodes – atrakcijas, kas notiek striptīzklubā, attiecīgi ar vīriešu – tēlu atkailināšanās dejām pie stieņa. Nelielās ainas sižeta līnija pavisam vienkārša – jaunietis Rūdis (E.Dombrovskis) atvedis savam bosam Maksim (L.Leščinskim) potenciālo klientu (K.Godu), kurš ir ar mieru par zināmu samaksu dejot kails pie stieņa, lai izklaidētu striptīzkluba apmeklētājas. Kā sacīt – darbs nav grūts, bet atbildīgs. Taču, kā izrādās, par “kautrīgo vaislinieku” pieteiktais dejotājs tā arī līdz galam ar erotisko deju netiek. Tāpēc apvainotais un sadusmotais boss liek dejot pašam Rūdim. Un lai gan sākotnējā Rūda dejas erotiskā elegance sola daudz, tomēr tad, kad arī Rūdis vairs paliek tikai pēdējā piesedzošā apģērba strēmelītē, viņš kautrīgi bēg,  un pie stieņa nākas stāties pašam iestādes bosam…

“Viss par vīriešiem” – ironiski teatrāla parafrāze un groteska kaprīze, kurā kopā ar smiekliem iemājojušas arī pavisam nopietnas pārdomas par vīriešu eksistenci šajā pasaulē. Vai viegli būt …vīrietim? Nu laikam jau ne. Un tad, kad ar veselīgu ironiju ir no malas paskatīts uz citiem, tad – varbūt arī mājas dīvāna dievība  neliekas vairs nemaz tik kaitinoša savā bezdarbībā, jo drusku tā kā  arī mums – afrodītēm, amazonēm, ariadnēm – palicis skaidrs, kas dzīvo tam lācītim vēderā…

Anna Fišere,

Trīs aktieri – Egons Dombrovskis (no labās), Kaspars Gods un Leons Leščinskis, ja ne gluži kā sengrieķu dievi, tad kā mūsdienu “apolloni”, “herkulesi” un “orfeji” iejutušies horvātu rakstnieka un dramaturga Miro Gavrana lugas “Viss par vīriešiem” daudzveidīgajos tēlos.