Liepājas teātra pēdējo sezonu repertuārpolitika lielākoties balstīta sadarbībā ar viesrežisoriem, kas neatkarīgi no sadarbības veiksmīguma vienmēr nesusi radošus izaicinājumus teātra aktieransamblim. Piemēram, iepriekšējās sezonas noslēgumā režisora Konstantīna Bogomolova krietni saīsinātā, taču konceptuāli izstrādātā un asprātīgā versija par Ivana Turgeņeva lugu “Mēnesis uz laukiem” pārliecināja kā četru aktieru gan formā, gan saturā precīzs darbs, kuru, tā vien liekas, gribētos ielikt kabatā un paņemt līdzi uz mājām. Jaunās sezonas atklāšanas izrādē – Frīdriha Dirrenmata lugas “Vecās dāmas vizīte” iestudējumā, ko veidojis krievu režisors Aleksejs Girba, turpretim nodarbināts teju viss Liepājas teātra aktieransamblis un piesaistīta veiksmīga mākslinieku komanda, bet vārdos grūti formulējamais “teātra brīnums” tomēr nav noticis.

Šveiciešu dramaturga F. Dirrenmata traģikomēdijas “Vecās dāmas vizīte” sižets pamatoti tiek salīdzināts ar Nikolaja Gogoļa “Revidentu” – līdzīga ir ne tikai lugas absurdā noskaņa, kas pieļauj dažādas skatuviskās interpretācijas iespējas, bet arī sižets – mazā pilsētiņā ierodas tās bijusī iemītniece, agrāk ar kaunu padzīta prostitūta, tagad – ietekmīga miljonāre, kuras nauda varētu paglābt jau praktiski nogrimušo kuģi. Dirrenmats lugā neapšaubāmi ironizē un spēlējas ar ideju par to, cik viegli naudas un varas ietekmē mainās indivīda loma sabiedrībā. Izrādē ironijas gan ir krietni mazāk, tādēļ sižets par “vecās dāmas” izspēlēto atriebību, uzpērkot visu pilsētiņu, lai tā nonāvētu viņas pagrimšanas vaininieku – bijušo mīļāko, izskan nevis traģikomiskā, bet drīzāk drāmas žanrā, un absurda vietā dominē pretenzija uz reālismu.

Kaut arī izrādi iestudējis viesrežisors, tajā paradoksālā kārtā teju visos līmeņos saskatāmas neapzinātas atsauces uz citiem pēdējo gadu Liepājas teātra skatuves darbiem – pelēkie, nedaudz noskrandušie Gillenes iemītnieki raisa asociācijas ar citu, Īrijas ziemeļu ciematiņu Regnāra Vaivara iestudējumā “Klibais no Inišmanas”, groteskās kustības deju numuros spilgti atsauc atmiņā Jana Villema van den Bosa un E. T. A. Hofmaņa pasaku pieaugušajiem “Zelta pods”, pārbīdāmās skatuves dekorācijas, kurās vienubrīd pavīd bankas automāts un veikala vitrīnas, atgādina Gaļinas Poliščukas izrādi “Mūsu pilsētiņa”. Bet visgrūtāk no apziņas izslēgt Ineses Kučinskas spilgto tēlojumu Dž. Dž. Džilindžera pirms pāris sezonām iestudēto jaunās krievu dramaturģes Jaroslavas Pulinovičas lugu “Žanna”. Arī F. Dirrenmata lugas centrā ir spēcīga sieviete, kuras spēkos ir uzcelt vai sagraut ap viņu esošo pasauli un cilvēkus tajā, vienīgi nedaudz atšķirīgs ir skatpunkts, kādā abos darbos attēlotas sievietes –plēsējas. Džilindžers, lai skatītājiem atklātu Žannas patieso būtību, izmantoja mizanscēnu, kurā biznesa sieviete, gan fiziski, gan emocionāli atkailināta, apsēdās skatītāju priekšā un atklājās sentimentālā iekšējā monologā. Tikmēr A. Girba izrādē tikpat kā neļauj vaļu varoņu emocijām – tās drīzāk izpauž Kārļa Auzāna muzikālajā noformējumā, kas veido gan komisku, gan lirisku fonu izrādē tēlotajiem notikumiem.

Ineses Kučinskas atveidotā “ļaunā miljonāre” Klēra Cahanasjana, atšķirībā no lugas, kur viņa tēlota kā sešdesmitgadīga kundzīte, kas “jūk ārā pa detaļām”, izrādē ir skaista, vitāla sieviete (un varones kāju un roku protēžu pieminēšana vairāk izskan kā ironija par sieviešu zemo pašnovērtējumu). I. Kučinskas tēlotās varones āriene ir it kā sastingusi – sejā nepakustas ne vaibsts, balss ir auksta, metāliska, kustības – apvaldītas, skatiens – ass kā nazis. Lienes Rolšteinas darinātajos efektīgajos tērpos viņa izskatās pēc kinozvaigznes, no kuras nav iespējams novērst skatienu, bet vienlaikus ir arī nedaudz bail, ka sastingusī statuja jebkurā brīdī var atdzīvoties. Šķiet, aktrisei varones iekšējās pasaules iedzīvināšana nesagādā ne vismazākās grūtības – gan tādēļ, ka I. Kučinskai šādu varoņu attēlošana padodas kā mīksta sviesta uzsmērēšana uz maizes, gan tādēļ, ka režisors nemaz nav vēlējies iedziļināties varones rakstura smalkumos, primāri uztverot viņu tikai kā lakmusa papīru, kam jāizgaismo mazās pilsētiņas iedzīvotāju morāles trūkums. Šķiet, nekonkrēti bijuši arī tie uzdevumi, ko režisors devis aktierim Kasparam Godam. Viņa atveidotais Alfrēds Ills, kurš no nākamā pilsētas galvas kļūst par nākamo bēru kandidātu, iecerēts kā traģisks tēls, taču grūti nojaust, kādas patiesībā ir viņa attiecības ar Andas Albužes sirsnīgo, taču kažoku kāro sievu (mīlestība? vienaldzība?) un Ineses Kučinskas Klēru – jaunībā pamesto mīļāko, kas atgriezusies, lai atriebtos (kaislība? aprēķins? bailes?).

Izrādes radošajai komandai – Mārtiņam Vilkārsim, Lienei Rolšteinai, Ingai Raudingai, Mārtiņam Feldmanim un -8 – izdevies radīt nabadzībā slīgstošas pusizmirušas pilsētiņas atmosfēru. Skatuves telpu piepilda pārbīdāmi apskrupuši metāla konteineri, kuri brīžiem tiek sabīdīti kopā, radot iespaidu par šaurām, netīrām ieliņām, vai apgriezti otrādi, atklājot tikpat noplukušas māju iekštelpas. Vizuāli precīzs veidols atrasts arī pilsētiņas iemītniekiem, kas atveidoti kā daudzgalvains pūlis – tajā gan ar grūtībām iespējams sazīmēt pa kādam spilgtākam aktierdarbam. Šķiet, aktieru uzdevums uz skatuves ir vienīgi veidot kustīgu, ziņkārīgi rezonējošu fonu ap galvenajiem varoņiem, un tas tiek arī pieklājīgi darīts, taču interese vērot šo mehānisko mizanscēnu zīmējumu ātri vien pazūd. Nedaudz radošāk sacerēts I. Kučinskas Klēru pavadošais “galms” – Ilzes Juras un Ineses Trukšānes elegantie “miesassargi” Tobijs un Robijs (garkājainas, melnās saulesbrillēs ģērbtas būtnes), kā arī klauni Kobijs un Lobijs plastiski veiklā un asprātīgi vieglā Mārtiņa Kalitas un Rolanda Beķera izpildījumā. Kā divas krāsainas raķetes izšaujas arī Sigitas Jevgļevskas brīnišķīgā pašironijā tēlotā uzmācīgā TV korespondente un dusmīgā, bet ar naudas palīdzību viegli “neitralizējamā” stacijas priekšniece.

Liepājas teātra jauniestudējums “Vecās dāmas vizīte” ļauj gūt dažas mūsdienīgas atziņas un piedzīvot ierasti saliedētu ansambļa sniegumu, bet pāri paliek sajūta, ka šoreiz viesrežisora un aktieru satikšanās tā pa īstam tomēr nav notikusi.