Pats pilsētas centrs. Vēsturiski tā nu sanācis, ka tepat savulaik atradusies pilsētas valde. Mazliet vēlāk izveidojies galvenais sardzes laukums ar ugunsdzēsēju depo un torni. Te nav augstceltņu, un ikkatrs namiņš saglabājies tāds, kāds tas bijis daudzus gadu simtus – ar divslīpu jumtu un tikai Liepājai raksturīgajām augstajām ieejas durvīm ar gaismas lodziņu virs tām. Gadu gaitā, šķiet, nekas nav spējis satricināt un izmainīt šo Liepājas vietu.

Tai gāja secen karu bombardēšana, straujās rūpnīcbūves ienestās izmaiņas pilsētas vaibstos. Tikai līdztekus modernākajām jaunbūvēm namiņi it kā kļuva mazāki, ieauga zemē, un to ārējais izskats kļuva aizvien noplukušāks.

Liepājniekiem sasparojoties, šī pilsētas vieta nu kļuvusi jaunāka un skaistāka. Izrādās, ka nav vajadzīgs pārāk daudz – tikai sakārtot, izremontēt un nepiegružot to, kas mums, pilsētniekiem, jau ir. Nepostīt esošo, bet uzturēt kārtībā ierasto un reizēm, kā liekas, pierasto un vienkāršo. Nebūvēt gaisa pilis, bet novērtēt to, kas mums jau ir. Rezultātā ikkatra pilsētas vieta būs skaista, ierasta, pazīstama. Būs svētku, pastaigu īpaša vieta – mūsu Liepāja.

Gada laikā esam jums parādījuši 12 īpašas Liepājas vietas, bet tas ir tikai piliens jūrā, smilšu graudiņš skaistajā pludmalē. Tādu vietu mums vēl ir ļoti daudz, un katram ir savs stāsts par šīm ielām un mājām, katram savas atmiņas un savs nākotnes redzējums. Mēs gribējām parādīt, ka Liepāja aug un mainās, dažbrīd paliekot tā pati, bet dažbrīd kļūstot pavisam citāda, tikai sākumā nepierasta, bet jo dienas, jo saprotamāka un pieņemamāka. Un tas ir jauns turpinājums.

Šajā “Kultūras Pulsa” numurā par turpinājumu runājam, arī apskatot gada ražu kultūras dzīvē. Priecājamies par jubilāru turpinājumu un mūsdienīgumu pēc simts un vairāk gadiem, gaidām Ziemassvētkus un arī “Rīgas sargu” pirmizrādi Liepājā.

Cerot uz tikšanos arī nākamgad, svētku šampanieti nobaudīt novēl “Kultūras Pulsa” veidotāji.