Liepāja – izslavēta mūziķu kalve. Tātad vajadzētu būt arī vairākiem mūzikas veikaliem, kur esošajiem un topošajiem māksliniekiem iegādāties savus darbarīkus. Taču nekā! Izrādās, ka pašlaik mums ir tikai divi mūzikas instrumentu veikali. “Kultūras Pulss” centās noskaidrot, kāpēc šo veikalu pilsētā tik maz, kas iegriežas esošajos, ko pircēji visvairāk iekāro un kādam jābūt cilvēkam, lai varētu strādāt šajās tirdzniecības vietās. 

Jautājumi galvas palauzīšanai

Pašlaik Liepājas lielākā mūzikas veikala “Mūzikas centrs” vadītājs Jānis Šteinbergs uzskata, ka pilsētā divas tirdzniecības vietas, kurās pārdod instrumentus, ir pietiekoši. Kā nekā citās pilsētās šādu veikalu nav vispār vai arī ir tikai viens. Viņš zināja teikt, ka mūzikas veikali nerodas kā sēnes pēc lietus tāpēc, ka to izveidē nepieciešams ieguldīt ļoti lielus līdzekļus. Tam piekrīt arī otra pilsētas mūzikas veikala “Trīs mūzas” vadītājs Aldis Jurga. Bijušais Nīcas mūzikas skolas direktors apgalvo: ja viņu nebūtu iedrošinājis, devis padomu un ar pirmajām precēm nodrošinājis bijušais kursabiedrs, rīdzinieks Romāns Vanags, diezin vai 1997.gada maijā veikals “Trīs mūzas” būtu izveidots un šogad atzīmētu desmit gadu jubileju.    

Lielākoties instrumentu tirdzniecības biznesā iesaistās ar mūziku saistīti cilvēki. Piemēram, SIA “RDL” nodibināja rīdzinieki Dainis Voicišs, Guntars Felsbergs un tautā labi zināmais diriģents, jau minētais Romāns Vanags. Sākotnēji trijotne pirmo mūzikas veikalu atvēra galvaspilsētā, pēc tam Ventspilī, kam sekoja festivāla pilsēta Liepāja. Tas notika 2002.gadā, kad durvis vēra “Mūzikas centrs”.

Tā vadītājs J.Šteinbergs atzīst, ka strādāt mūzikas veikalā būtu ļoti grūti cilvēkam, kuram nav muzikālās izglītības vai kurš nepārvalda vismaz vienu instrumentu. “Es pats esmu beidzis čella klasi, spēlēju klavieres, armijā pūtu trompeti, kā arī pārvaldu basģitāras spēli, pateicoties kam savulaik ar grupu “Credo” pat koncertēju Āfrikā, un mutes harmoniku. Savukārt mans kolēģis, pārdevējs Vitālijs Vtorovs ir profesionāls ģitārists,” stāsta J.Šteinbergs. “Arī strādājot mūzikas veikalā, es jūtos kā mūzikas pedagogs, jo varu ieteikt, kurš instruments cilvēkam būtu vairāk piemērots, kādu labāk izvēlēties,” sacīja A.Jurga.

Zināšanas par instrumentiem ir vajadzīgas tāpēc, ka dažreiz klienti uzdodot tik specifiskus jautājumus, ka, neskatoties uz vairāku gadu laikā uzkrāto pieredzi mūzikas veikalā un spēlēšanas iemaņām, pat darbinieki neprotot izsmeļoši atbildēt. Tad nu taujātājiem tiek ieteikts iegriezties pēc laiciņa, lai varētu iegūt nepieciešamo informāciju un pēc tam sniegt apmierinošu atbildi.

Sievietes nav biežas viešņas

“Daļa no cilvēkiem, kas pie mums ienāk, jautā, kāpēc šeit ir tik kluss, kāpēc nav daudz pircēju. Bet mūzikas veikals nav pārtikas bodīte, kur ļaudis iegriežas katru dienu pēc nepieciešamām precēm. Pie mums rindas neveidojas. Uz mūzikas veikalu parasti nāk tad, kad cilvēks kaut ko vēlas iegādāties. Astoņdesmit procentu no visiem apmeklētājiem ir ar mūziku saistīti ļaudis, pārējie ir vienkārši garāmgājēji, kuri parasti saka, ka viņi neprot ne dziedāt, ne spēlēt, bet tikai vēlas apskatīties, ko veikals piedāvā,” no pieredzes stāsta J.Šteinbergs.

Mūzikas veikalu darbinieki lielāko daļu no klientiem jau iepazinuši – gan tāpēc, ka paši grozās mūziķu aprindās, gan tādēļ, ka veikalā pircējs parasti neieskrien un neizskrien, bet vēlas aprunāties, pakonsultēties. J.Šteinbergs sacīja, ka “Mūzikas centra” klientu skaitā ir Latvijā populāri mūziķi, arī Liepājas slavenības, piemēram, Ainars Virga un Tomass Kleins, tāpat Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolas audzēkņi, cilvēki no Liepājas rajona, kā arī ļaudis, kas vēl neprot spēlēt, bet to vēlas iemācīties, tāpēc ierodas, lai aprunātos, apzinātu piedāvājumu un cenas. “Pie mums veikalā iegriežas visu paaudžu cilvēki. Tiek pirktas gan mazās blokflautiņas bērniem, gan sirmi onkuļi ierodas pēc akordeoniem,” teica A.Jurga. Viņš apliecināja, ka pircēji tiešām lielākoties ir vīrieši. Ja ierodas sievietes, tad tās parasti ir bērnu māmiņas, kas interesējas par atvasēm nepieciešamiem instrumentiem, vai mūzikas skolu skolotājas.

Visbiežāk veikalos tiek iegādāti dažādi sīkumi, piemēram, nošu lapas, mēlītes pūšamiem instrumentiem un ģitāru siksnas. No instrumentiem vislielākais pieprasījums ir pēc ģitārām un sintezatoriem. “Ja salīdzina ar 2002.gadu, kad mēs sākām strādāt, tagad pērk tikpat daudz instrumentu. Atšķirība tikai tā, ka mūsdienās pieprasījums pēc dārgākiem, labākiem instrumentiem. Ne tikai mūziķi izvēlas kvalitatīvas lietas, bet arī cilvēki, kas vēl tikai plāno iemācīties spēlēt,” novērojis J.Šteinbergs.

Lielākā daļa no instrumentiem, ko piedāvā veikali, tiek ražoti Malaizijā, Ķīnā un Taivanā. Bet arī šie mūzikas instrumenti pārstāv populārus zīmolus. Minētajās valstīs tie tiek ražoti tāpēc, ka tur lētāks darbaspēks. J.Šteinbergs piebilst, ka iegādāties instrumentu, kas gatavots, piemēram, Vācijā, Anglijā, ir diezgan grūti. Ja māksliniekiem izdodas pie tādiem tikt, tad visticamāk, ka oriģinālais instruments krietni patukšojis maciņu.

Stīvums pirkstos netraucē

Protams, kā ikvienam cilvēkam, kuram ikdienā nākas kontaktēties ar dažādiem ļaudīm, arī mūzikas veikalu darbiniekiem gadās piedzīvot atmiņā paliekošus, interesantus atgadījumus. Piemēram, pirms trim gadiem “Mūzikas centrā” ienācis kāds pēc izskata visai trūcīgs onkulītis pensijas vecumā, kurš metis acis uz sintezatoru. “Večuks stāstīja, ka savulaik viņš spēlējis akordeonu, bet dzīve iet uz priekšu un nu pienācis laiks apgūt ko jaunu.  Pieslēdzu sintezatoru un redzu, ka no akordiem viņš kaut ko saprot, bet spēlēšana neveicas, jo vecuma dēļ pirksti ir savilkti,” atceras J.Šteinbergs. Viņš nospriedis, ka večuks kārot kāro instrumentu, bet naudiņas tā iegādei, kā jau pensionāram, varētu nepietikt. Taču liels bijis pārsteigums, kad sirmgalvis atkal parādījies, atvēris maciņu, noskaitījis naudiņu un mājās gandarīts devies ar jauno sintezatoru.

Ne mazāku izbrīnu sagādājis kāds cits trūcīga paskata vecs cilvēks, kurš bija izdomājis savai mazmeitiņai iegādāties digitālās  klavieres. “Mūzikas centra” ļaudis izrādījuši mantas, kas maksājušas 400 un 600 latu, bet vectēvs noteicis, ka mazmeitiņa pelnījusi pašu labāko un iegādājies instrumentu par 800 latiem. 

Draudzīgie konkurenti

“Mūzikas centra” vadītājs J.Šteinbergs ar otra Liepājas mūzikas veikala “Trīs mūzas” vadītāju A.Jurgu savulaik bijuši skolasbiedri un viens otru sauc par draugiem. Lai arī abu vadītie veikali ir konkurenti, vadītāji uzskata, ka tas labās attiecības nebojājot. Esot arī savs labums, piemēram, ja kaut kas nav “Mūzikas centrā”, pārdevējs ierosina iegriezties pie “Trīs mūzām”, un otrādi. 

Vadītāji norāda, ka katram veikalam ir savi plusi un mīnusi. Piemēram, SIA “RDL” gadu gaitā izveidojis ļoti labus kontaktus ar dažādām ražotāju un mūzikas instrumentu izplatītājfirmām daudzās pasaulēs valstīs, tāpēc var apmierināt gandrīz katra klienta vēlmes. Bet mūzikas instrumentu atgādāšanu no ārvalstīm prasa zināmu laiku. Taču A.Jurga lielākoties preces ņem no vairumtirdzniecības bāzēm Rīgā, tādēļ, ja vien nav ļoti īpašas vēlmes, viņš instrumentus, ja tie nav iegādājami uz vietas, pats aši atgādā no galvaspilsētas.

Vairākas preces mūzikas veikalos ir vienādas un to cenas ir ja ne gluži identiskas, tad visai līdzīgas. Bet ir arī instrumenti un mūzikas aparatūra, kas atšķiras, tādēļ klienti, apzinot abu veikalu piedāvājumu, var izvēlēties mantu, kas gan skaņas, gan izskata ziņā iet pie sirds.

Vai parādīsies vēl kāds mūzikas veikals, to rādīs laiks. Tas lielākā mērā būs atkarīgs no pieprasījuma, tātad – no mūziķu skaita pieauguma pilsētā.

Inita Gūtmane,

“Mūzikas centra” vadītājs Jānis Šteinbergs apgalvo, ka ģitāra vēl joprojām ir viens no pieprasītākajiem mūzikas instrumentiem. 

Strādājot mūzikas veikalā, Aldis Jurga no pedagoģijas necik tālu nav aizmucis.