Mūsdienās vien retais nes puķes uz skatuves. Pie teātra durvīm pēc izrādes vairs nestāv pulciņš autogrāfu tīkotāju. Ar roku rakstītas mīlestības vēstules izgājušas no modes. Taču tas nenozīmē, ka izzuduši arī cilvēki – mākslinieku talanta cienītāji.

Viņi ir, tikai – kļuvuši tādi klusāki. Bet kas ir šie ļaudis?

Uzticīga kopš pusaudzes gadiem

Vasaras muzikālā restorāna “Banga” vecākā viesmīle un Liepājas gids Marta Grundmane (augšējā attēlā) smaidot brīdina: lai pastāstītu par savu patikšanu pret Egonu Dombrovski kā aktieri, būs jāatgriežas pasenākā pagātnē. “Pamatskolas un vēlāk vidusskolas laikā es darbojos dramatiskajā kolektīvā pie Ineses Beltes. Liepājas 6. vidusskolā, kur mācījos, bija dramatiskais pulciņš pie Ērika Vilsona, kuru arī apmeklēju. Tajā laikā Liepājas teātra 4. studijā par aktieriem mācījās Egons Dombrovskis, Edgars Pujāts, Aigars Rozenbergs un citi,” stāstu iesāk Marta. Tā kā Ērikam Vilsonam bija saistība ar šo studiju – viņš bija arī autors un režisors tās diplomdarbu izrādei “Daudz laimes” –, gados jaunā liepājniece ievēroja jaunos un talantīgos džekus un arī viņu veikumu diplomdarbu izrādēs atzina par labu esam.

“Tad mēs, dramatiskā kolektīva meitenes, izdomājām, ka vajadzētu sadraudzēties ar topošajiem aktieriem. Devām viņiem puķes un pēc izrādes gājām prasīt autogrāfus.” Marta palepojas, ka, ņemot par pamatu 4. studijas diplomdarbu izrādes, kā “Daudz laimes!”, “Ej, jūs, tur!” un “Andromahe”, uzrakstījusi scenāriju tā saucamajam kāpostniekam. “Un uzaicinājām jaunos aktierus uz “Vaduguni” tos noskatīties. Atceros, pat kūku bijām sarūpējušas – “Cielaviņu”,” no atmiņas nav izdzēsies Martai.

Kad pēc vidusskolas beigšanas liepājniece devās uz Rīgu, jaunie aktieri no redzesloka nepazuda. “Iestājos teātra kritiķos, līdz ar to vairāk vai mazāk biju saistīta ar teātri. Egons toreiz tā kā nevarēja izlemt, kurš teātris būs viņa – Jaunais Rīgas, Dailes vai Liepājas?” atgādina viņa talanta cienītāja. “Noslēdzot studijas Latvijas Universitātē, rakstīju bakalaura darbu par Džilindžeru un viņa daiļradi. Liepājas teātrī viņš ir biežs ciemiņš kā viesrežisors, un Egons spēlē lielākajā daļā viņa izrāžu,” paralēles velk Marta.

Jaunā sieviete skumji nopūšas, ka viņas karjera kā kritiķei neizveidojās, taču vēl joprojām ar teātri ir uz “tu” un cītīgi seko sava iemīļotā aktiera E. Dombrovska gaitām uz skatuves. Kā iemīlējusies pusaudze viņa māksliniekam ziedus vairs nenes, bet, kad sanāk E. Dombrovski satikt uz ielas, abi aprunājas.

Marta apsver, ka E. Dombrovskis kā aktieris viņu uzrunā tāpēc, ka viņš saviem atveidotajiem varoņiem spēj piešķirt dziļumu. “Viņš ir dziļais racējs,” viņa darba stilu raksturo Marta. Visaugstāk viņa novērtē E. Dombrovska spēli izrādē “Killera dienasgrāmata”, kas bija vēl viena veiksmīga sadarbība ar Dž. Dž. Džilindžeru. “Viņa atveidotais tēls šajā iestudējumā ir daudzšķautņains – tajā saplūst neizaudzis bērns, slepkava un nelaimīgs cilvēks. Tas ir grūti izdarāms,” uzskata Marta.

Pēc mirkļa viņa piebilst, ka E. Dombrovskis ir lielisks ne tikai nopietnās, traģiskās lomās, bet arī komiskās: “Tā kā man ir divi bērni, apmeklēju jaunākajai paaudzei domātās izrādes. Egona Vilcēns iestudējumā “Sniegbaltītes skola” bija vienkārši unikāls tēls. Ar savu spēli viņš noteikti paliek atmiņā arī bērniem.”

Daudzo gadu laikā Marta Liepājas teātra iemīļoto mākslinieku iepazinusi arī personīgi, tāpēc var teikt, ka viņš “nekad neskatās uz citiem no augšas, ir cilvēcisks un dzīvē nopietns”.

Andra Gertsona foto

Egona Dombrovska spēli izrādē “Killera dienasgrāmata” Marta Grundmane uzskata par izcilu.

Sajūsmina kā sieviete un kā aktrise

“Biju pārliecināta, ka Inese Kučinska iegūs skatītāju simpātijas balvu, arī es par viņu balsoju,” apgalvo Liepājas Kultūras pārvaldes galvenā grāmatvede Džamala Lielāmure. Viņa gan šogad, gan pērn piedalījās aptaujā, kuras mērķis ir noskaidrot, Liepājas teātra aizvadītās sezonas publikas atzinību visvairāk ieguvušo mākslinieku un izrādi.

Liepājā dzīvojošā turkmēniete teic, ka I. Kučinsku ievērojusi 2005. gadā, taču pie aktrises cienītājiem sevi pieskaita kopš 2009. gada, kad mākslinieces talants uzplaucis jo īpaši spoži. “Inesi Kučinsku apbrīnoju kā sievieti un kā aktrisi, viņa ir ļoti daudzpusīga un, šķiet, spēj nospēlēt jebkuru lomu jebkurā izrādē,” secinājumu izdarījusi Džamala. Viņai īpaši paticis aktrises tēlojums Dž. Dž. Džilindžera iestudējumā “Ragana”: “Es dzīvoju, jutu līdzi viņas varonei. Un tas ir talants, ja mākslinieks spēj pārliecināt un ieinteresēt skatītāju.”

Tāpat kā daudzi citi arī Džamala uzskata, ka I. Kučinskai ir izveidojusies ļoti laba saspēle ar aktieri Egonu Dombrovski, ar kuru kopā viņa spēlējusi daudzās izrādēs, jau minētājā “Raganā”, “Hananā” un arī pēdējā Liepājas teātra jauniestudējumā “Laimesciema podniekdarbnīca”. “Viņi uz skatuves jūt viens otru, saprot. Viņi ir labs tandēms.”

Taču Džamala ne tikai apmeklē izrādes ar I. Kučinskas piedalīšanos, bet arī skatās “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, turot īkšķus, lai ne tikai viņas favorīte, bet arī citi Liepājas teātra aktieri saņemtu balvas. Tāpat lasa recenzijas par izrādēm, kurās spēlē mūsu teātra pieprasītākā aktrise, un intervijas ar viņu. No tā visa Džamala secinājusi, ka izskatīgā četru bērnu māmiņa ir mīlošs un labs cilvēks, par ko, piemēram, liecina viņas labsirdīgais un daudz izsakošais acu skatiens.

Džamala atklāj, ka viņai patīk uz ielas nemanāmi vērot cilvēkus, arī I. Kučinsku. “Parasti viņu redzu nopietnu, domīgu, kaut arī aktrisei ļoti piestāv smaids. Un tad es prātoju: ko viņa domā? Vai prātā izspēlē kādu lomu? Lai atkal pārsteigtu mūs, savus skatītājus. Vai domā par bērniem un ikdienas problēmām? Jo ārpus teātra viņa ir tāda pati sieviete kā mēs, citas, un nekas cilvēciskais arī viņai nav svešs.” Iespējams, šādu iegrimšanu sevī, apkārt notiekošā neievērošanu citi var uzskatīt kā aktrises iedomību, bet Džamala ir pārliecināta, ka viņa tāda noteikti nav.

Džamala sevi pieskaita pie tiem klusajiem, nemanāmajiem I. Kučinskas talanta cienītājiem, jo nest puķes uz skatuves viņai esot tā kā neērti un, satiekot uz ielas, viņa mākslinieci neapstādina, lai pateiktu kādu komplimentu.

Andra Gertsona foto

Džamala Lielāmure noticēja Ineses Kučinskas “raganas” pārdzīvojumiem.

Nav cukurzirnītis. Un labi, ka nav

Sociālās mediju aģentūras “CCS” darbiniece Sanita Dirnēna sevi pieskaita pie teātra cienītājām. Bet to sanāk apmeklēt tā viļņveidīgi – te biežāk, te atkal retāk. Taču, kopš Liepājas teātrī ienākuši jaunie aktieri, viņa, intereses vadīta, šīs kultūras iestādes durvis ver vaļā visai bieži. “Tas ir ārkārtīgi aizraujoši – paskatīties, kā jaunie sevi parāda. Mēs ļoti ilgi esam skatījušies uz profesionāliem un pieredzes bagātiem aktieriem, kas, protams, priecē vēl joprojām, bet gribas redzēt arī kaut ko citu. Vai mēs varētu skatīties tikai amerikāņu filmas? Nē, taču!” iesaucas liepājniece.

No 16 jaunajiem aktieriem viņai acīs visvairāk ir iekritis Kaspars Kārkliņš, kurš, starp citu, pēc skatītāju vērtējuma tika atzīts par aizvadītās sezonas labāko aktieri otrā plāna lomā. Skatoties izrādi “Ugunī”, kur K. Kārkliņš atveido Alderu, muižas skrīveri, nemaz nevarējis pateikt, ka viņš ir tikko teātrī ienācis aktieris, jo ir ļoti labi iestrādājies. Jaunā sieviete uzskata, ka viņš Liepājas teātrim ir labs ieguvums, par ko liecina arī tas, ka režisori šajā sezonā, viņa pirmajā, jauneklim piešķīrusi būtiskas lomas jauniestudējumos “Ugunī”, “Spēlē, Spēlmani!” un “Laimesciema podniekdarbnīca”. “Pierādījums tam ir arī tas, ka viņš spēlē kopā ar tādiem māksliniekiem, kā Kučinsku un Dombrovskis – Liepājas teātra spīdeklīšiem un publikas luteklīšiem. Kaspara vietā varēja būt jebkurš cits vecais aktieris. Bet ir viņš,” uzsver Sanita.

Skatoties uzfilmētos fragmentus no izrādes “Spēlē, Spēlmani!”, kur K. Kārkliņš atveido vienu no Čaka tēliem, viņa nonākusi pie secinājuma, ka šo jauno aktieri var salīdzināt ar Džoniju Depu, bet ne izskata ziņā: “Džonijs Deps ir ārkārtīgi iecienīts aktieris, bet viņš nav tāds tradicionālais cukurzirnītis, kam visas meitenes pieķeras, dēļ viņa spiedz un kliedz. Tas ir viņa pluss. Tieši tāpēc, manuprāt, režisori viņu izvēlas.”

Lai gan Sanita K. Kārkliņu iepazinusi tikai kā aktieri, viņai radies priekšstats, ka viņš ir dziļa personība, kas apveltīta ar harizmu. “Varbūt ārējā izskata dēļ, bet man viņš šķiet tāds klusais ūdens. Nezinu, kāds viņš ir ikdienā, ar draugiem, bet, cik esmu manījusi uz ielas, viņš izskatās ārkārtīgi harmonisks cilvēks.”  

Viņa cer, ka panākumu dēļ gados jaunais aktieris nekļūs iedomīgs. Ja arī tā nenotiks, Sanita pieļauj, ka būs tomēr mēļotāji, kas skaudības vai kāda cita iemesla dēļ apgalvos pretējo. Bet viņa cer, ka Kaspars to neņems galvā, stāvēs tam visam pāri.

Sanita neslēpj, ka attiecībā uz puķu došanu aktieriem viņa ir ārkārtīgi kautrīga un nevarot sevi iedomāties rāpjamies uz skatuves. “Es sevi mierinu ar domu, ka mani aplausi un, ja izrāde patīk, mana celšanās kājās silda šos aktierus tikpat ļoti kā tad, ja es uzkāptu uz skatuves un pasniegtu ziedus.”

Tā kā liepājniecei patīk aprunāties ar cilvēkiem un apmainīties viedokļiem, viņa, ja gadītos tāda situācija, labprāt parunātos arī ar K. Kārkliņu: “Protams, glaimus es gluži nebārstītu viņam gar ausīm. Bet pateiktu to, ka man patīk viņa darbs un tas, kā viņš to dara. Un ir patīkami to skatīties.”   

Ģirta Gertsona foto

Sava pārliecinošā tēlojuma dēļ Kaspars Kārkliņš nepalika Sanitas Dirnēnas nepamanīts.

Inita Gūtmane,