Mūsu fiksā saruna notiek restorānā ”Sarkans”, Mārtiņa otrajās mājās, kur kļūstu par vienu no ikrīta rituāla sastāvdaļām – laikraksti, cigaretes, kafija, balzamiņš. Klēpjdatoru, uz kura parasti top dziesmu teksti, nemanu. Iespējams, tāpēc, ka Mārtiņš šorīt agri cēlies, lai aizstaigātu uz Amerikas Savienoto Valstu vēstniecību un tagad varētu priecīgs grozīt zīmogoto lapiņu – atļauju aprīlī doties uz iespēju zemi.

Taču pirms došanās prom viņš ir sarūpējis dāvanu liepājniekiem pilsētas 383.dzimšanas dienā – šovakar Liepājas Latviešu biedrības namā skanēs koncerts ”Mārtiņš Freimanis liepājniekiem”.

M.F.: – Es liepājniekiem dāvināšu vienkāršu koncertu, kur cilvēkiem atpūsties. Tas būs pusakustisks, miermīlīgs sēdošais koncerts, kur nebūs gluži visa ”Tumsa”, bet tikai daži ”Tumsas” puiši un mūsu uzticīgais bekvokāls – Marta Kukarāne un Annija Putniņa. Koncerts būs kā tāds neliels svētku kokteilis – sākot no ”Tumsas” repertuāra līdz ”Uz galda vāzē stāv krizantēmas”. 

I.H.: – Būs arī dziesmas, kas spilgti raksturo tavas Liepājas izjūtas?
M.F.: – Koncertā mēs dziedāsim manis sarakstīto Liepājas bīčpārtijas himnu, un tajā dziesmā es ieliku pilnīgi visu, kas man saistās ar Liepāju un pludmales ballīti, piemēram, agros rītus jūrmalā, kad tu vēl neesi bijis mājās. Visas dziesmas jau lielākā vai mazākā mērā ir autobiogrāfiskas, un nenoliedzami tajās ir kaut kas no Liepājas.

I.H.: – Atminējos ”Liepājas dzintara” 30.jubilejai veltīto filmu ”Ja tu būsi, tad es būšu”, kur, braucot uz Liepāju, tu iekāp tikai pie zīmes ”Liepājas rajons” . Kā tad īsti ir ar tām sajūtām – aizputnieks, liepājnieks, rīdzinieks?
M.F.: – Es esmu Liepājas rajona cilvēks. Dzimis Liepājā, audzis Aizputē, padzīvojis Liepājā un tagad Rīgā. Protams, Liepāja man vienmēr ir bijusi ļoti mīļa pilsēta. Kad es ievācos Liepājā,  nebija ne puse no tā, kas tagad ir uzcelts un atjaunots. Un, katru reizi atbraucot uz Liepāju, redzu, ka viss attīstās un aug ļoti ātri, tas man tiešām patīk, tāpat kā tas, ka šeit ir aktīva kultūras dzīve un viss cits. Tomēr to liepājnieku lēnīgo tempu gan es nevaru izturēt, tāpēc pārcēlos uz Rīgu. Es šito neēdu. Jau Aizputē juku prātā, ka viss notiek tik lēnām. Man vajag ātri, ātri, tempā, tempā, tempā. Un, ja tagad es uz trim dienam aizbraucu uz Liepāju, tad jau man tāda sajūta it kā zirgs būtu būrī ielikts. Tas ir vienīgais negatīvais, bet viss pārējais ir absolūti pozitīvi.

I.H.: – Bet Rīgā esi tu viens, pārējie ”Tumsas” puiši ir Liepājā. Kā izdodas sastrādāties?
M.F.: – Jā, visi džeki dzīvo pa Liepāju. Tad nu es braucu pie viņiem, viņi pie manis. Rīgā tāpat notiek viss studijas darb. Te (Rīgā) jābūt vienam flagmanim, kas bīda lietas.

I.H.: – Esot mazliet vairāk prom, Liepājas sajūta nezūd?
M.F.: – Nē, noteikti ne. Es jau sevi varu uzskatīt par Latvijas pilsoni – visi koncerti Latvijas malu malās, liekas, ka pazīsti visas Latvijas vietas.

I.H.: – Pepei kādreiz esi vaicājis, kur viņai vislabāk patiktu dzīvot?
M.F.: – Pepe ir tāds pats Latvijas pilsonis kā es, suns bieži braukā līdzi uz koncertiem un arī Liepājā zina, kur dzīvo, zina korpusus, durvis. Pepei ļoti patīk braukt ar mašīnu. Kad ierauga manu auto, ir hops iekšā, pie loga: ”Kur šodien brauksim?” Pepe atpazīst ceļu un vietas. Kad tuvojamies Liepājai, viņa kļūst nemierīga, grib ātrāk laukā. Piemēram, rokkafejnīca viņai Liepājā ir savējā vieta, sunītim tur iedod aliņu padzerties, un to, kur ir rokkafejnīca un tās ieeja, Pepe labi zina.

I.H.: – Vai ir kaut kas, ko tu vēlētos Liepājai uzdāvināt, piemēram, 385. vai 400.dzimšanas dienā?
M.F.: – Es novēlētu to, ko liepājnieki jau dara – uzcelt koncertzāli. Un vēl es labprāt uzdāvinātu liepājniekiem lielāku pārliecību par sevi, kaut vai saglabāt bīčpārtiju. Nu nedrīkst to slēgt, tikai tāpēc, ka pāris birokrāti ieklepojās. Ko viņi iedomājas, tas ir lielākais festivāls Latvijā! Kad vēl Liepājā sabrauc sešdesmit tūkstoši cilvēku, lai priecātos par dzīvi un skaisto pilsētu!? Ak, tu mūžs, dažas nosviestas bundžas, tas ir tehniskas dabas jautājums. Bet vispār, kāpēc dzimšanas dienu svinēt tikai 18.martā, ja var svinēt visa gada garumā? Raimonds Pauls savu septiņdesmit gadu jubileju svinēja divus gadus. Kāpēc gan nesvinēt arī Liepājai?! Liepāja ir kļuvusi par ļoti skaistu, tūristu iecienītu pilsētu ar savu auru un savu mistiku. Pietiek ērpēties, vienkārši jāsvin!

Ieva Hmieļevska,

Mūziķis Mārtiņš Freimanis.