Runā, ka divreiz vienā upē iekāpt nevarot. Droši vien tā arī ir, tomēr jāteic, ka tā upe, kurā kājas mērcēt piedāvā kinofilmas “Likteņa ironija. Turpinājums” veidotāji nemaz nav sliktāka par to, ar kuru ik Jaungadu dzīvojām iepriekšējos 30 gadus. Slavenās Eldara Rjazanova “Likteņa ironija jeb vieglu garu!” sīkvelu, ko vēl divus gadus neredzēsim televīzijā, bet kas bijis par iemeslu daudziem skatītājiem cienījamā vecumā doties uz kinoteātriem, lai noskatītos viņiem pieņemamu kino, nevar nosaukt par neizdevušos.

Es uz kinoteātri devos skeptiski noskaņota. Ne tāpēc, ka piederētu to ļautiņu pulkam, kas uzskata, ka tāda svētuma kā Rjazanova liriskās Jaungada pārpratumu komēdijas aizskaršana ir zaimošana. Drīzāk tāpēc, ka neesmu “Nakts sardzes” fane un nebiju pārliecināta, ka Krievijas modernā komerckino haizivju – producentu Konstantīna Ernsta, Anatolija Maksimova un Timura Bekmambetova (viņš arī režisors) kompānija ir īstā, kas varētu izstāstīt pa jaunam šo sirsnīgo un romantisko stāstu.

Taču jāteic, ka pēc nepilnām divām stundām kinozāli pametu ar smaidu sejā un to smeldzīgi saldo sajūtu, ko skatītājos spēj radīt krievu kino. Ak, ja gribat, norakstiet to uz sentimentālām bērnības atmiņām, tomēr tas katrā ziņā nebija bezgaumīgi un lēti, kā baidījās sīkvela noliedzēji.

Autori, sākot darbu pie filmas, skaidri zināja, ka viņu darbu salīdzinās ar oriģinālu, tāpēc gan sižeta pavērsienos, gan filmēšanas vietu izvēlē viņi spēlējās ar visiem mums, tiem, kas izauguši reizi gadā skatoties filmu par pēršanos draugu lokā un iereibušā Žeņas Lukašina maldīšanos svešā dzīvoklī Ļeņingradā, kas beidzās ar romantisku iemīlēšanos.

Turpinājuma galvenie varoņi ir toreizējo mīlnieku bērni – Nadjas un Ipolita meita Nadja, Lukašina dēls Kostja un Iraklijs – jauns uzņēmīgs puisis no Vladivostokas, kas dzīvi stingri tur savās rokās un nu izlēmis tieši Jaungada naktī bildināt Nadju, lai tiktu pie kārtīgas ģimenes un bērniem.

Scenārija autors Aleksejs Slapovskis kopā ar radošo brigādi liek saprast, ka, tieši tāpat kā tēvs, uz Pēterburgu dodas arī Lukašins jaunākais. Skatītāji zālē sēž un jau no pirmajām filmas minūtēm prāto – vai tā patiešām var būt? Vai šis panaivais stāsts varētu atgadīties arī 21.gadsimtā? Un līdzīgi kā Iraklijs lēnām saprot, ka konkurents viņu smalki apvedis ap stūri, arī mēs saprotam, ka mūsdienu jaunieši ir daudz mērķtiecīgāki par saviem vecākiem un viņi ceļā sastaptos šķēršļus aizvāc prom daudz izsmalcinātāk. Un scenārista spēlītes mums tāpēc šķiet reizēm tik paredzamas, kamēr atkal neparādās kādas laika un autoru ieviestas korekcijas.

Bet tiem, kam liekas, ka viss stāsts ir balstīts uz meliem, nākas atcerēties filmas pirmo epizodi, kurā Salavecis ar Sniegbaltīti steidz cauri sniegotajam pasaku mežam krāšņās kamanās, līdz iezvanās mobilais telefons un vecis jau sēž maršruta taksometrā, lai dotos uz kārtējo adresi, kur pasūtīts priekšnesums. Lūk, tā! Ej nu saproti, kas te pasaka, kas īstenība.

Patiesībā abu jauno puišu sacensība ir interesantākais, ko varam redzēt jaunajā Ironijā. Konstantīna Habenska jaunais Lukašins ir sava tēva dēls, viņš atbrauc, lai atgrieztu tētim pazaudēto mīlestību, nezinot, ka te satiks savējo. Un viņš nenobīstas izskatīties muļķīgs un stāties pretī uzvalkā tērptajam Sergeja Bezrukova Iraklijam, kas patiešām ir katras jaunas meitenes sapnis – izglītots, uzņēmīgs, glīts un bagāts. Un ja mietpilsoniskajam Ipolitam savulaik mums bija grūti just līdzi, tad šim puisim ar žaunu (bluetooth hands-free) ausī, kas skatās mums acīs, reizē sarunājoties ar kādu klāt neesošu, patiešām gribas novēlēt cilvēciskas laimes. Un, kad viņš savā inomarkā steidz cauri visai pilsētai ar saderināšanās gredzenu kabatā, mums gribas, lai viņš pagūst, pirms vēl Nadja noskūpstījusi to otru. Taču mēs saprotam, ka visu dzīvē pagūt nevar, un mobilie sakari nevis atvieglo, bet gluži otrādi, sabojā mūsu sakarus ar citiem.

“Pilsētas vairs nav, bet iela palikusi,”, “Ļoti garšīgi, tikai nevaru saprast, vai tā ir vista vai zivs?”, “Pasaka bērniem – 500 rubļu” – šie ir tikai trīs citāti no jaunās filmas, kas līdzīgi pārdomām par to, vai var apprecēties apburtā skaistule un zaķis, folklorizēsies un būs tikpat iecienīti kā Ipolita šausmināšanās par zivi želejā vecajā filmā.

Bet filmas veidotāju izvēlētais moto – mīlestībai nav pagātnes izteiksmes, tā pa īstam savieno toreizējos mīlētājus ar mūsdienu pasauli un ļauj skatītājiem pēc daudziem gadiem beidzot ieraudzīt Lukašinu senioru un Nadju vecāko, blakus nosirmojot. To Kostja ar tēva draugiem arī vēlējās panākt!

Tiesa gan, filmas veidotāju komercpiegājiens arī duras cauri filmas epizodēm kā īlens cauri maisam. Sākot ar Iraklija dzeltenmelnsvītroto mobilo sakaru kompānijas šallīti un slaidajiem “Toijotas” lokiem uz ledus, ko Krievijas kinoskatītāji, starp citu, var iegūt savā īpašumā cītīgi apmeklējot turpinājumu, un beidzot ar kosmētikas firmas reklāmu uz taksometriem un spogulīša, kurā pošoties ieskatās Nadja, un Salaveča atnestajiem “Nestles” saldumiem gruzīnu bērniem.

Spēles ar vecākiem un bērniem ir vēl viena autoru veidota sižeta līnija filmā. Arī aktieru izvēlē. Jāaiziet taču paskatīties uz slavenākā Krievijas musketiera Mihaila Bojarska meitu Elizabeti. Un jāsecina, ka skaists meitēns padevies un savos mazliet pāri divdesmit gados šo to no aktieru profesijas arī apguvusi. Filmējusies vairākās epizodiskās lomās, nu viņa tikusi pie likteņlomas. Jācer, ka tas būs iemesls, lai aktrise savas spējas varētu tā pa īstam parādīt, jo te viņas statuss dažbrīd bija tik nenoteikts, ka labu brīdi centos uzminēt, kas pēc profesijas ir šī klusā meitene, skolotājas meita, līdz filmas beigās Nadja paziņoja, ka vecāku pierunāta beigusi juristus.

Mazliet par mēbelēm filmā pārvērtušies arī pārējie galvenie varoņi – Ipolits, kurš gan šoreiz atzīts par “lāga tēti”, Nadja un vecais Lukašins, kas vārdos negribīgi, bet darbos itin raiti dodas Jaungada nakts lidojumā uz Pēterburgu. Taču karaļus lieliski nospēlē galms – Mihaila Jefremova Salavecis, piedzēries soms, klaidonis uz soliņa, miliči, robežsargs uz jumta un vēl daudzi epizodisko lomu tēlotāji, kas filmas brīnumainajā svētku salūtā ienes aizvien jaunas krāsu nianses. Tāpat kā pats Eldars Rjazanovs tā paša lidmašīnas pasažiera lomā. “Atlidojām!” ir vienīgais vārds, kas skan no viņa mutes.

Elizabetes Bojarskas unikālais un samtainais balss tembrs palīdz radīt gaisotni filmā, lai gan nav Mikaela Tariverdijeva lielisko dziesmu ģitāras pavadībā, kā pirmajā filmā, ja vien neskaitām Konstantīna Habenska iedziedāto dziesmu. Toties Alla Pugačova dzied arī šajā ironijā. Par laimi vairs nepiesedzot Barbaru Briļsku, bet diemžēl arī neparādoties kadrā. Toties kopā ar savu meitu Kristīni Orbakaiti, un tā ir vēl viena vecāku un bērnu līnijas šķautne. Ļoti izdevusies. Tāpēc, ka melodiska, sirsnīga divu paaudžu sieviešu saruna.

Un mammas teiktajā mums der ieklausīties. Kaut vai tāpēc, ka tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem, arī šoreiz viņas par savu bērnu likteņiem saka: “Dzīvosim – redzēsim!” Jaunās filmas autori to uzskatīja par iemeslu stāsta turpinājumam. Iespējams, ka tas būs iemesls pēc pārdesmit gadiem turpināt arī Kostjas, Iraklija un jaunās Nadjas likteņstāstus.

Uzziņai
– Jaunajā filmā “Likteņa ironija. Turpinājums” plaši izmantoti specefekti – redzamas ap 800 kompjūterscēnu.
– Filmas budžets ir 5 miljoni dolāru, bet filmas ieņēmumi pirmajās četrās dienās vien Krievijā ir divas reizes lielāki.
– Nadjas loma piedāvāta Milai Jovovičai, kas gan atteikusies.
– Filmas pirmizrādes laikā Noriļskā kāds 40 gadu vecs vīrietis mēģinājis izdarīt pašnāvību un pārgriezt sev vēnas.
– Filma netiks rādīta televīzijā vismaz tuvākos divus gadus.
– Filmas noliedzēji atvēruši savu mājaslapu internetā, kurā izsmej filmas veidotājus un viņu ideju.
– Sīkvels (no angļu val. “sequel”) – mākslas darbs, kas ir kāda iepriekš radīta darba turpinājums un būvēts uz tā paša scenārija, izmantojot tos pašus personāžus vai arī idejas un jēdzienus.

Anda Pūce,

Kadri no filmas.