Mums tas nebija tik briesmīgi kā mūsu vecākiem – tā par 1949. gada 25. marta izvešanu uz Sibīriju saka vairāki piemiņas pasākumā Tores stacijā sastaptie sirmgalvji. Tomēr, atceroties zaudēto bērnību, asaras acīs sakāpj pat vīriem. Piemiņas pasākums notika piektdien.

Īsi pirms pulksten 14, kad Grobiņas pagasta Tores stacijā pulcējas represijās cietušie, aizvējā patīkami silda saulīte. Tā apmirdz tālumā vedošās vilciena sliedes, uz kurām aizvesto piemiņai noliktas divas dzeltenas tulpes.

Laiks ir pavisam citāds kā tajā drūmajā rītā pirms daudziem gadiem. “Peļķes bija sasalušas,” atceras grobiņnieks Pēteris Dzērve. Viņa ceļš uz Sibīriju sākās septiņu gadu vecumā. Iespējamais iemesls – tēvam Kalētos bija saimniecība. “Mūs aizveda uz Priekules staciju. Bet mēs, bērni, jau to neizjutām tā, kā pieaugušie.” Krievijā viņš pabeidza skolu un 1956. gadā atgriezās dzimtenē. To stāstot, vīrietim acis kļūst miklas. “Tagad cilvēkiem ir grūti saprast tos laikus. Bet ir jāpiemin tie, kas tika aizvesti, kas tur palika,” viņš pamato, kādēļ apmeklē atceres pasākumus, par spīti tam, ka tie katru gadu atplēš vecās brūces. Parasti braucot uz Priekuli, taču šogad sieva slima, tādēļ nolēmis atbraukt uz netālo Tori. Būtību jau tas nemaina.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 29.marta numurā.

#kvards-20160329-06#