Zemes apsaimniekotāji Nīcas un Otaņķu pagastos, kuru īpašumi atrodas tuvāk Liepājai, kurā pieejams tirgus, ir pievērsušies kartupeļu, sīpolu, burkānu un citu dārzeņu steidzināšanai. Kaut arī daudzi no viņiem apgalvo, ka pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ esot samazinājuši savas stādījumu platības, agro dārzeņu audzēšana pagaidām vēl tiek uzskatīta par ienesīgu lauksaimniekošanas virzienu. Tā vismaz apgalvo Zenta un Ziedonis Līņi, kuri darbojas piemājas saimniecībā “Puļķi” netālu no rāmā mierā plūstošās Bārtas upes.

Audzējums tūlītējai realizācijai

Tā sagadījās, ka pie enerģiskajiem un apbrīnojami optimistiski noskaņotajiem otaņķniekiem, kam lauksaimniecība faktiski esot tāda paralēla nodarbe blakus algotajam darbam pilsētā, ciemojāmies aizvakar un tieši tādā nevaļīgā brīdī, kad “Puļķos” notika kartupeļu rakšana. Traktora izartajās un kratītāja apstrādātajās vagās siltajā saulē dzeltenos sānus sildīja prāvi un izskatā omulīgi bumbuļi. Zemē mētājās arī kartupeļu laksti un vīta izartās nezāles. Par nezālēm nevajagot brīnīties, jo saimniecībā nelietojot nekādas indes, tikai nedaudz minerālā mēslojuma. Tāpēc, ka kūtsmēslu viņiem neesot, jo netiekot turēti nekādi mājlopi.

“Dārzeņus mēs audzējam tūlītējai realizācijai. Bet pūļu tas prasa daudz. Tāpēc visu, ko gribētos paveikt, nejaudājam vinnēt,” komentējot virzību, strupi sacīja Ziedonis, bet Zenta piebilda vīram, ka daļai zemes, lai ievērotu augu seku, atļaujot pat atpūsties papuvē. Un tomēr novāktos laukus, kur jau šovasar izaudzēti kartupeļi, saimnieki paredzējuši vēl tagad pēc Jāņiem apstādīt ar vēlajiem kāpostiem, lai iegūtu otru ražu.

Kartupeļu laksti, kas, sargājot ražu no savainojumiem, apzināti neesot pļauti, vairs nebija zaļi un rādīja, ka kārdinošie bumbuļi ir pilnīgi nobrieduši. Tas šķita neticami, jo bija taču tikai 8.jūlijs un līdz septembrim, kas kurzemniekiem ir ierastais kartupeļu ņemamais mēnesis, taču vēl diezgan tāls ceļš ejams. Saimniece paskaidroja, ka tā esot ātraudzīgā “Vinjet” šķirne, ko labo garšas īpašību dēļ  iecienījuši pircēji. Bez tās vēl viņi audzējot “Solist” šķirni.  Arī kaimiņi Radomišķi netālajos “Dižķuņķos” tās stādot. Veģetācijas periods mudīgajai “Vinjet” šķirnei esot tikai daži mēneši, kas īpaši izdevīgi, ja vēlas iegūt agrāku ražu.  

Ja vajag, izsauc ātrās reaģēšanas grupu

Ar citiem dārzeņu audzētājiem Līņi apjomu ziņā ne savā pagastā, ne Nīcā sacensties nevarot un uz tādu ievērību arī nepretendējot, jo viņiem tādiem mērogiem pietrūkstot gan zemes, gan darba roku. “Puļķos” pamatā visos darbos, ar minimālu tehniku un bez Eiropas Savienības struktūrfondiem, tie iztiekot pašu spēkiem. Abiem čakli palīdzot tāpat Zentas mamma Mirdza Streņģe. Viņa ir šo no sarkaniem ķieģeļiem mūrēto lauku māju īstā saimniece, kaut gan septiņpadsmit mūža gadus nācies aizvadīt izsūtījumā Sibīrijā, Tālajos ziemeļos, kur zeme sasalusi un ar lauksaimniecību nodarboties neesot iespējams, jo tās virskārta vasarā paguvusi atkust tikai dažu desmitu centimetru dziļumā.

“Tikai ārkārtējas steidzamības brīžos mēs izsaucam palīgā ātrās reaģēšanas grupu no Liepājas,”  teica Zenta. Viņa paskaidroja, ka savas operativitātes dēļ tā esot nodēvētas divas pensionāres, kas dažkārt, kad tiešām nav iespējams tikt galā ar darbiem, Līņiem sniedzot atbalstu ražas novākšanas nevaļā. Kaut gan laiks bijis nemīlīgs, drēgns un darbam nepiemērots, viņi šopavasar stādīšanu paveikuši jau 20.aprīlī. “Riskējām un vinnējām,” palepojās abi. Neraugoties pat uz to, ka maijā bieži un diezgan nikni pūtuši ziemeļvēji, arī agroplēvi izmantot tikpat kā neesot bijis nepieciešams. Un neesot pirmais gads, kad tā notiekot. 

Par lietu priecājas ne mazāk kā sēņotāji

Varot pat teikt, ka tā esot zināma tradīcija, jo pavasaros Līņu pāris savus laukus cenšoties apstrādāt pēc iespējas laikus. Tā tiekot darīts tādēļ, ka zeme Otaņķu pagastā esot smilšaina un vairāk ciešot no sausuma nekā no pārmērīga mitruma. Arī jaudīgākas mākslīgās laistīšanas ierīces, kas spētu valgmi augiem atgādāt no upes, viņi pagaidām vēl nav iegādājušies. Tādēļ gluži kā sēņotāji, kas cer uz baravikām, arī viņi priecājoties par katru lietus mākoni. Pat pērn, kad rudens mūspusē bija ļoti lietains un lauksaimnieki sūdzējās, ka mitruma dēļ nevarot uzbraukt uz saviem tīrumiem, lai novāktu izaugušo, “Puļķos” viss izdevies normāli un, kā sacīja Zenta, viņi ievākuši “neaptveramu” ražu. Padevušies gan burkāni, gan kāposti, gan kartupeļi. Te, sievas stāstījumā ieklausījies, Ziedonis piebilda, ka bumbuļi pērn izauguši pat pārāk prāvi, jo tik lielus liepājnieki pērkot nelabprāt. Viņiem šķietot, ka tādiem ir tukši vidi, kaut gan patiesībā tā nemaz neesot. 

Jārēķinās ar pieprasījumu tirgū

Saimnieks bija vaļsirdīgs un neslēpa, ka agro dārzeņu audzēšana Līņiem zināmā mērā ir arī spiesta lieta. To uzglabāšanai “Puļķos” esot ļoti ierobežotas iespējas, jo pagrabiņš, kas būvēts jau sen, nav ietilpīgs. Tādēļ noteicošo daļu no visa audzējuma piemājas saimniecības īpašniekiem nākoties realizēt vasaras otrajā pusē un rudenī, bet ziemai tiekot atstāts pats mazumiņš.

Jāteic, ka kartupeļi pašlaik nebūt nav vienīgā prece, ko otaņķnieki ved uz tirgu. Automašīnā allaž vieta tiekot ierādīta arī agrajiem burkāniem un sīpoliem, kas, tāpat kā tupeņi, izauguši lieli un apaļi. Iekārtojusies paēnī zem izsūtīšanas gadā iestādītās liepas kuplajiem zariem, sīpolus pārdošanai sagatavoja Mirdza. Viņa priecājās, cik lieliski tie auguši. Tikmēr Ziedonis pastāstīja, ka audzētājam ir jāprot ne tikai iegūt bagātu ražu, bet arī rēķināt un prognozēt tāpat to, kādas būs gaidāmās cenas tirgū. Pārāk agri izaudzētiem kartupeļiem esot mazs pieprasījums iedzīvotāju mazās pirktspējas dēļ. Cik gan Liepājā ir tādu cilvēku, kas var atļauties pirkt kartupeļus par diviem latiem kilogramā? Tikai tagad, kad cena par kilogramu otrajai maizei nokritusies krietni zem lata, Pētertirgū atvestos kartupeļus izpērk dažās stundās.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Tūlītējai realizācijai paredzēto kartupeļu novākšana sokas Otaņķu pagasta “Puļķos”.

Mirdza Streņģe sagatavo pārdošanai agros sīpolus.