liepajniekiem.lv
Tie muzeja krājumā stāvējuši aptuveni 30 gadus. Šis ir pirmais restaurētais muzeja priekšmets Aizputes novadpētniecības muzejā un arī līdz šim kādā no sešiem Dienvidkurzemes novada pašvaldības muzejiem.
Tādus rādīt nedrīkstēja
Bērnu sēdratiņi kādreiz atrasti un uz muzeju atvesti no kāda malkas šķūnīša Aizputē. “Atrašanas vieta nav dokumentēta, bet ir minēts, ka tie varētu būt glabājušies Kuldīgas vai Jāņa ielā,” paskaidro muzeja vadītāja.
“Muzejā es strādāju 23 gadus, tie jau tad bija krājumā. Vienmēr apzinājos, ka tie ir vērtība, bet nezināju, ko ar tiem var iesākt,” atzīst J. Berga. Skaidrs bijis viens – tādā vizuālā un tehniskā stāvoklī, kādi ratiņi bija saņemti, publiskai pastāvīgai apskatei likt nevarēja.
Dermatīna kulbiņa bija vissliktākajā stāvoklī, sadrupusi, nevarēja restaurēt oriģinālo šuvumu, ratiņu metāla rāmis bija deformējies, galīgi sašķiebies, jo bijis zem smaguma, daudz kur bija rūsa. Ratiņu iekšpuse bija netīra, cietusi no ūdens.
Taču labākā stāvoklī bija koka klūgu dekoratīvie pinumi, kas atgādina taurenīšus vai puķītes. “Tos restauratori vien notīrīja, kur tie bija salūzuši, salīmēja. Metāla rāmi viņi bija centušies iztaisnot, taču ne līdz galam padevās atgūt ratiņiem simetriju – detaļu trūkuma dēļ, kā arī baidoties, ka metāls nesalūst. Daudz detaļu protezētas, atjaunotas. Visgrūtāk bija ar dermatīna kulbiņas atjaunošanu, jo oriģinālo materiālu nevarēja atjaunot, problemātiski bija izveidot piegrieztnes,” restaurācijas gaitu atstāsta J. Berga.
Restauratori iztīrīja ratiņu iekšu, uz metāla rāmja, notīrot rūsu, atklājās vēl oriģinālais krāsojums, kuru speciālisti nav aiztikuši vai pārkrāsojuši. “Ko nozīmē restaurēt? Maksimāli atstāt un atgūt oriģinālo,” viņa saka. “Kā prieku par paveikto restauratori arī uzšuva ratiņiem spilventiņu-matracīti ar mežģīņu maliņu, lai braucamais ir vizuāli skaistāks,” skaidro J. Berga.
Ratiņu rokturi ir līdzīgi kā mūsdienu sporta ratiem – katrai rokai ir savs rokturis –, un varbūt kādam braucamais atgādinās ķerru, nevis kā mūsdienās, kad visbiežāk stumjamiem ratiņiem ir viens liekts stieņveidīgs rokturis.
Interesanti, ka ratiņiem braukšanas funkciju pildījuši vien divi lielie riteņi, kuriem, kā atklājās darbu gaitā, bijusi apkārt apvilkta gumija, tikai tā kļuvusi cieta, bet mazākie riteņi pildījuši atstutēšanas funkciju. “Speciālisti, tīrot riteņus, uzzināja, ka priekšējie bijuši no koka,” viņa piebilst.
Kurš katrs atļauties nevarēja
“Ja bērnu ratiņus dēvē tēlaini par karietēm, tad tagad šo restaurēto brīnumu ar jūgendstila iezīmēm tiešām var dēvēt par tādu skaistu, baltu, karalisku karieti!” uzsver muzeja vadītāja, ik pa brīdim apmīļojot braucamo.
Šie bijuši sēdrati, taču kāju daļu iespējams pacelt uz augšu un vienā mirklī pārvērst par guļamajiem.
“Bērnus šādos varēja vizināt līdz aptuveni divarpus gadiem,” norāda J. Berga. “Katrā ziņā šie rati noteikti nebija parastai ģimenei, bet turīgai, iespējams, baltvāciešu vai ebreju ģimenei,” atgādinādama, ka kādreiz lielākā daļa iedzīvotāju Aizputē, kas tagad ir latviskākā mazpilsēta Latvijā, nebija latvieši.
Tā kā uz ratiņu sāna ir metāla nozīmīte ar uzrakstu “Brennabor”, J. Bergai izdevies uzzināt, ka Vācijā savulaik bijis šāds ratiņu ražotājs. Muzeja vadītāja interesējusies tehniskajā muzejā Vācijā, kur uzzinājusi no speciālistiem, kuri ieskatījušies katalogā, ka šādi ratiņi ražoti ap 1910. gadu, bet ratiņu ražotāja vēsture ir daudz senāka – aizstiepjas līdz 18. gadsimtam.
Ja patiesa ir šī versija par Vāciju un ratiņu ceļu uz mūspusi ar kuģi, tad, visticamāk, ratiņi atceļojuši no Vācijas ar kuģi vai kā citādi. Līdz Aizputei tie varētu tad būt atvesti ar savulaik populāro mazbānīti. Tieši tam veltītajā ekspozīcijā arī ratiņi tiks eksponēti publiskai muzeja apmeklētāju apskatei. Ekspozīcija stāsta par aizputnieku ģimenes gaitām un redzēto no pilsētas uz mazbānīša staciju.
“Taču nevaram arī izslēgt, ka ratiņi varētu būt no Liepājas. Latvijā ir bijusi ražotāja pārstāvniecība, bet Liepājā atvēra montāžas darbnīcu, kur ražoja arī velosipēdus un no importētām detaļām lika kopā ratiņus. Taču tas bija 30. gados. Savukārt Aizputē, Lielajā ielā, tagad Atmodas ielā, ir bijis ratiņu veikals. Restauratori teica, ka ratiņi ir antīki, jūgendstilā veidoti. 30. gados bijuši citādi, smagnējāki, bez pinumiem,” norāda J. Berga.
Cenu ratiņiem tā arī J. Bergai nav izdevies noskaidrot, bet skaidrs ir viens – kurš katrs atļauties tādus nevarēja, tikai turīgākie.
Mūsdienās praktisku apsvērumu dēļ baltus ratus ģimenes neizvēlas bieži, taču šie ratiņi ir tieši šādā krāsā. Skaidrojams, ka kādreiz apģērbam un lietām, kas bija saistītas ar bērniem, bija gaišas krāsas. Tāpat krāsas, kuru iegūšanai bija vajadzīgas zināšanas, jau bija ekskluzīvas.
Arī mazie muzeji var
“Nezinātājiem arī būtu grūti aptvert un pārsteigums, cik izmaksāja šo ratiņu restaurācija. Speciālisti ir, taču tas ir ļoti nopietns, precīzs darbs. Kā tāda arheoloģija – visu izjaukt, atjaunot un izdarīt maksimālo, pēc tam atkal salikt kopā. Un kāda vērtība ir šāds atjaunots sens priekšmets!” viņa paskaidro.
“Ratiņi ir unikāls eksponāts arī pašu restauratoru vērtējumā,
tādēļ rudenī Aizputes ratiņi atkal būs uzmanības centrā, kad sanāksmē tiksies visas Latvijas restauratori. Un šis notikums ir nozīmīgs, jo cik šeit speciālistu vienā komandā nebija iesaistīti!” pauž J. Berga.
Restaurāciju veica lielākoties Rīgas Celtniecības koledžas speciālisti, kuri iesaista procesā topošos speciālistus.
“Esam sevī lauzuši stereotipus, ka restaurācija ir domāta un paceļama tikai lielajiem muzejiem, bet mums izdevās ielēkt “restaurācijas projektu vilcienā”, un esam sapratuši, ka arī nosacīti mazie muzeji to var!” prieku par paveikto pauž muzeja vadītāja. “Kādreiz likās, ka restaurācija ir tik ekskluzīvs pasākums. Tagad esmu guvusi šo gandarījumu un pozitīvo pieredzi, nu mums ir āķis lūpā, lai to visu turpinātu.”
Iedvesmu devusi Jelgavas muzeja pieredze, kuriem, piesaistot finansējumu, arī bija izdevies ekspozīcijā iegūt restaurētus bērnu ratiņus. Šobrīd vēl tiek atjaunota Sibīrijā tapusi glezna “Silvijas portrets”, kura varētu būt apskatāma nākamgad.
Speciālisti Vācijā teikuši, ka šie ratiņi, kādi ir Aizputē, ir rets eksemplārs,
kas saglabājušies līdz mūsdienām. “Viņi, ieraugot ratiņus atjaunotajā versijā, izsaucās – kaut kas fantastisks! Viņiem arī ir, bet daudz sliktākā versijā, bet viņi nevarot atļauties restaurēt, jo izmaksas ir dārgas!”
Aizputes novadpētniecības muzejs piesaistīja Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu, ko necerēti ieguva vienā piegājienā – 3500 eiro, bet 2434,12 eiro piešķīra Dienvidkurzemes novada pašvaldība.
UZZIŅAI
Ratiņu restaurācijas dalībnieki:
Uģis Baļļa – mēbeļu restaurators meistars;
Ieva Baļļa – metāla restauratore vecmeistare;
Saiva Kulpe – polihroma koka restauratore meistare (restaurēja oriģinālo audumu);
Lāsma Krūze – Brīvdabas muzeja restauratore – šuva ratu kulbu;
Rīgas Celtniecības koledžas studenti – Anna Ortikova (restaurēja metālu), Olita Bruce (atjaunoja koka daļas un metālu), Kate Putniņa (šuva kulbas matracīti).
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.