“Līdz šim te viss bija ciet, bet atvērām, un tagad ir kā portāls,” ēkas saimniece Marta Gaile saka, stāvot vēsturiskajā ieejā.

Agrāk telpā neviens negāja, tāpēc ka īsti nevarēja tikt; otrā pusē pie durvīm ir pagraba caurums. Iegāja tikai divas trīs reizes, veicot izpēti.

Tā nodēvēta par palmu istabu, jo krāsojuma zondāžas laikā uz sienām atklājās palmas. Tās ir viscaur pa perimetru.

Marta iztēlojas, kā varētu būt bijis. Ziemā mīnus 30 grādos pirms 200 gadiem cilvēki droši vien domāja – nu, ko varētu uzgleznot, lai būtu siltuma ilūzija?… Tagad telpā neko vairāk nedara, jo ir svarīgāki darbi.

Vidū nolikts galds, uz tā – rakstāmpiederumi, papīrs, aploksnes. “Šobrīd vēstuļu istaba, kur, manuprāt, jāraksta labās domas, labie vārdi, ar kuriem var kādam citam uzdāvināt enerģiju, ticību brīnumiem.

Vārdam ir ārkārtīgi liels spēks,”

namamāte stāsta, ka muižas apmeklētājiem ir iespēja rakstīt ar spalvu, bet, kuri no tās baidās, tiem nolikti mūsdienu piederumi.

“Mēs esam saņēmuši skaistas dāvanas, un mans skatījums ir, ka enerģijas apmaiņai, tai zelta bumbai jāripo. Man liekas, katram nepieciešams uzrakstīt vēstuli no sirds.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.