Ceturtdiena, 6. oktobris Monika, Zilga, Zilgma
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ar Latviju vienā vecumā

Ar Latviju vienā vecumā
14.11.2008 07:04

Atslēgvārdi

Grobiņnieks Kārlis Ezis pamatoti lepojas ar šo nejaušo likteņa sakritību. “Tas nekas, ka mana valsts piedzima novembrī, kad es jau pusgadu snauduļoju šūpulī. Kopā ar Latviju esmu audzis, priecājies līdzi tās priekiem, bēdājies par tās sāpēm,” deviņdesmitgadīgā vīra valoda raisās lēni, toties skaļi un sakarīgi.

No tēva sētas dzimtenes sargos

Kārļa bērnības pirmās atmiņas saistās ar lauku darbiem un dabas vērojumiem vecāku jaunsaimniecībā Skrundas pagasta “Viļezeros”. “Tēvs pēc profesijas bija namdaris, kurš prata daudzus amatus. Pēc Latvijas nodibināšanās viņš savam nelielajam amatnieku zemes gabalam dabūja klāt dažus hektārus aizaugušu lauku, kurus tad vajadzēja iekopt par tīrumiem. Ģimenē augām pieci bērni, es biju pats jaunākais. Visi trīs vecākie brāļi drīz vien aizgāja kalpot apkārtējiem lielajiem saimniekiem, mājās paliku es ar māšeli,” atmiņu pavedienus meklē Kārļonkulis. “Man vajadzēja tēvam līdzēt cirst krūmus, rakt grāvjus un palīdzēt dažādos saimniecības darbos. Desmitgadīgs puišelis es jau pļāvu sienu.” Te stāstītājs turpinājumu padomā ilgāk. “Paldies tēvam, kurš man jau bērnībā iemācīja daudzus dzīvē noderīgus amatus. No viņa atstātā mantojuma īpaši atceros divas lietas: jāmīl darbs un Latvijas zeme, jo tā ir svēta.” Pēc Zirņu pamatskolas beigšanas Kārlēns, vērīgs skolēns būdams, gribējis izglītību turpināt, taču līdzekļu trūkums to spiedis atgriezties “Viļezeros”.

Trīsdesmito gadu beigās Kārlis Ezis brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Kādreiz bērnībā izgulētā šarlaka epidēmija bija atstājusi dzirdes traucējumus, tāpēc obligātajā dienestā varēja arī neiet. “Tajā laikā karaklausība skaitījās goda lieta. Ja puisi armijā izbrāķēja, neviena meita ar tādu pat ballē dancot negribēja,” smejas stāstītājs. Viņu saistījusi gan karavīra disciplīna, gan glītā uniforma, taču galvenais – būt Latvijas sargam, kad Eiropā jau plosījās karš. Dienesta laiku Daugavpils jātnieku eskadronā K.Ezis uzskata par vienu no gaišākajiem sava mūža periodiem.

Zem svešā zābaka

“Noputējušu tanku kolonnas vasaras tveicē vēlās pa lielceļiem kā ļauna sērga. Mēs pierobežā bijām kaujas gatavībā, bet ko šai pelēkajai masai varējām izdarīt?” vēl šodien spriež kādreizējais Latvijas sargs. Iebrucēji jātnieku eskadronu iekļāvuši sarkanarmijas sastāvā un pakāpeniski izformējuši. Daļa kareivju un virsnieku atvaļināti, citi dezertējuši vai pazuduši bez vēsts. “Atlikušos svaidīja no vienas vietas uz citu. No Daugavpils uz Gulbeni, tad Kuldīgu, atkal Gulbeni, beidzot uz Liteni. Jūnija vidū mūs Litenes vasaras nometnē stingri norobežoja no pārējiem. Klīda dažādas baumas, taču patiesību par latviešu virsnieku traģēdiju uzzinājām tikai vēlāk,” atceras Kārlis.

Negaidīts atnācis kara sākums. 22.jūnija rītā kareivji krievu komandieru vadībā izvesti apmācību laukumā. Pēc brītiņa gaisā parādījušās vairākas lidmašīnas. “Mūsējie lido,” nopriecājies poļitruks. Pēkšņi viens mūsējais pļaujošā lidojumā brāzies pār apmācāmajiem, zemi kapājušas lodes, atskanējuši ievainoto vaidi. Panika sākusies visā nometnē. Nākamajā dienā latvieši kopā ar krieviem nostādīti garā kolonnā un sācies evakuācijas ceļš uz austrumiem. “Jābēg, kamēr esam vēl Latvijā,” nospriedis K.Ezis. Pie pašas robežas naktī viņam laimējies pazust lielā rudzu laukā. Sekojis bīstams atpakaļceļš ar īsiem atpūtas brīžiem vientuļos siena šķūņos vai zaru kaudzēs mežos. “Drošāk jutos, kad sastapu pirmos vāciešus. Tā laimīgi izdevās nokļūt pie paziņām Galgauskas pagastā,” turpina toreizējais dezertieris. Tālākais ceļojums uz Skrundu Kārlim jau bijis vieglāks. Arī leģionāra mundiera uzvilkšana bērnībā iegūtās dzirdes vainas dēļ viņam atlikta, taču likstas ar to vēl nebeigušās.

Nedrīkst zaudēt cerību

“Pāris dienu pēc vāciešu kapitulācijas cauri pagastam virzījās sarkanarmiešu ķēde, skarot arī “Viļezerus”. Ar gados veco tēvu pie smēdes gatavojāmies sējai. Mani tūliņ sagrāba ciet un aizveda uz Skrundu, kur tālāko likteni bailēs gaidīja desmitiem man līdzīgu vienaudžu. Kājām mūs aizdzina uz Kuldīgu. Bez pienācīga uztura un siltuma gandrīz divas nedēļas tur notika tā saucamā filtrācija. Mani paglāba izziņa, ka veselības dēļ pie vāciešiem neesmu dienējis, citādi ceļš uz lēģeri būtu bijis drošs,” pārliecināts stāstītājs.

Pēc gadiem četriem jauna bēda – zemnieku piespiedu kolektivizācija. Kārlis “Viļezerus” arī grūtajā pēckara laikā bija iekopis, turklāt pats uzkonstruējis nelielu kuļmašīnu. “Sibīrijas ceļojuma draudu priekšā no visa sakrātā un iekārtotā nācās šķirties. Gada beigās kā atlīdzību kolhozā saņēmu divus graudu maisiņus un nedaudz rubļu ģimenes dārziņa nodokļa samaksai. Ar dažādiem aplinkus gājieniem izdevās tikt no kolhoza ārā. Trīspadsmit gadu nostrādāju Skrundā. Kad šo rajonu likvidēja, pārcēlos uz Liepāju, kur vairākos uzņēmumos biju gan kalējs, gan skārdnieks un elektriķis. Te arī sagaidīju pensiju.”

Nu jau vienpadsmit gadu Kārļonkulis ir grobiņnieks. Par viņa īpašumu kļuvusi puse no nelielas ģimenes mājas Celtnieku ielā. Arī šeit darba tikums likts lietā – iekārtotas saimniecības ēkas, sastādīts eglīšu dzīvžogs, dīķītī vasarā zied ūdensrozes. Savu roku te pielikusi arī Kārļa atvasaras dienu draudzene Ziedone Rāte, kura veic arī saimnieces un aprūpētājas pienākumus. “Ar sievām man mūžā neveicās. Divreiz esmu precējies, divreiz arī šķīries. Vainu nav ko meklēt, sevišķi vecumā. Toties divus dēlus esmu līdzējis izaudzināt, tiem pašiem sava dzīve un ģimene.” Atvadoties vecais darbavīrs vēl nosaka: “Viss šķiet labi, tikai sirds sāp, redzot, kā panīkst un aizaug Latvijas lauki. Vienmēr atceros tēva teikto, ka zeme ir mūsu svētums. Cerība uz labo mani nekad nav atstājusi, tāpēc jācer arī šobrīd.”

Pēteris Peičs,
“Kurzemes Vārds”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz