Zvejnieku kolhozs “Dzintarjūra” tika dibināts 1947.gada 5.oktobrī. Tieši pēc 60 gadiem tā bijušajā kantorī pulcējās aptuveni 25 vīri un sievas, lai kopā atcerētos paveiktos darbus un nedarbus, kā arī to laiku cilvēkus. Īpaša nožēla par aizgājušajiem laikiem gan neizskanēja. “Prieks redzēt, ka esat ieradušies tik kuplā pulkā,” sanākušajiem sacīja Pāvilostas Novadpētniecības muzeja vadītāja un sarīkojuma organizatore Irina Kurčanova. Tieši muzejs ir vieta, kur agrāk atradās kolhoza kantoris.

Koncertu iemūžina video

I.Kurčanova atgādināja, ka 1947.gada 5.oktobrī kopā sanāca vīri un domāja, ko darīt – kādam ir laiva, kādam tīkli, vēl no augšas izskanējuši rīkojumi. Un tā tika nolemts dibināt kolhozu. Pašos pirmsākumos tajā bija aptuveni 50 vīru – Kārkliņš, Puško, Girgensons, Dūdiņš un citi. Viens no pirmajiem kolhozniekiem bija ieradies arī uz atmiņu pēcpusdienu. Haralds Glukševics tika sveikts ar dzeltenu ziedu un sirsnīgiem aplausiem.

Pēc tam sarīkojuma dalībniekiem tika dota iespēja noskatīties dokumentālus kadrus par kolhoza “Dzintarjūra” ikdienu un noklausīties Zdislava Romanovska koncertu. “Lai rosinātu atmiņas,” pamatoja I.Kurčanova, un tā arī bija. Nu jau sirmie zvejnieki ar asarām acīs klausījās dziesmas par jūrniekiem, dzimtenes atstāšanu piespiedu kārtā un tamlīdzīgām tēmām. Daži vīri pat koncertu iemūžināja, filmējot ar digitālo fotokameru.

Puišeļi neko sliktu nesaskata

Uz sarīkojumu “Dzintarjūrai – 60” tika aicināti ne tikai vietējie pāvilostnieki, bet arī tie bijušie kolhoza darbinieki, kuri pilsētā vairs nedzīvo. Viens no tādiem ir Tālivaldis Vēsmiņš. Viņš kolhozā strādājis par inženieri un projektējis visu Pāvilostas jauno ciematu.

“Es biju šoferis kranovščiks,” pastāstīja Alberts Bērziņš. Atceros, kā sācis te strādāt, viņš teica – izmācījies par šoferi un vienkārši vajadzējis kaut kur strādāt. “Tēvs bija Rīgā slimnīcā,” nepieciešamību pamato A.Bērziņš. Tā nu izvēlējies “Dzintarjūru” un nostrādājis te 10 gadu. Un tad viņš atzina: “Gribēju tālos reisos braukt…”

Bet viens no pirmajiem kolhozniekiem H.Glukševics stāstīja, ka sācis strādāt “Dzintarjūrā”, vēl puika būdams, – pēc 7.klases beigšanas. “Vecajiem jau nebija nekāda prieka, ka jādibina kolhozs. Citi uzskatīja, ka visām mājām būs jāiet kopā un sieva arī būs kopēja. Cilvēki nekā nezināja. Nesaprata, kāpēc sava manta jādala ar citiem. Es jau neko nepaspēlēju, paspēlēja bagātie,” nosaka bijušais kolhoznieks. Ģimene bijusi no tām, kas karā cietušas – mājai 1941.gadā uzmeta bumbu.

1948.gadā gājis bojā tēvs. Meža darbos. “Pēc kara grūtības bija visiem. Valdīja nabadzība. Taču cilvēki priecājās, ka vismaz ir beidzies karš un ka viņi palikuši dzīvi. Visa jaunā dzīve likās rožaina, mēs jau vēl puišeļi bijām. Nenobrieduši,” pasmaidīja H.Glukševics.

15 gadus nogājis jūrā, pēc tam darbs bijis krastā. Piecus gadus strādājis par kultūras darba vadītāju, tad kļuvis par flotes kapteini. “Bet, kad “Dzintarjūra” apvienojās ar “Boļševiku”, visa vadība bija tur. Ko teica, to mēs darījām. Tas bija septiņdesmito gadu otrajā pusē, astoņdesmitajos gados. Tad jaunie sāka iet prom,” atcerējās H.Glukševics. Viņš atklāja, ka viens no vaļaspriekiem tagad ir hronikas rakstīšana.

No apvienošanās liela labuma nav

Kolhoza “Dzintarjūra” uzplaukums bijis 60.–70.gados. Pēc apvienošanās ar liepājniekiem viss gājis uz grunti. “Tad bija tāda gigantomānija,” viņš ar neapmierinātību runā par kolhozu apvienošanu un neko labu nesaskata arī tagad notiekošajā administratīvi teritoriālajā reformā. “Tomēr, cerams, ka ies uz labo pusi. Paskat, Liepāja plaukst un zeļ!”

Bet zvejnieku stāvoklis tagad, pēc H.Glukševica domām, ir neapskaužams – Eiropas Savienība viņus aicina atteikties no sava aroda un griezt kuģus kopā. “Tagad jūtos vīlies visā tajā, kas notiek. Pensionāriem diez kas nav. Un tomēr – gan jau būs labi,” viņš ir un paliek optimists.

Pēc koncerta bijušie kolhoznieki atcerējās aizgājušos laikus un stāstīja par to, kā veicas tagad. Viņi aplūkoja arī izstādi “”Dzintarjūra” – tu mūžam šalc”, kas stāsta par tā laika sabiedrisko dzīvi. Arī atmiņu pēcpusdienas dalībnieki aicināti atnest kādu priekšmetu, ar ko papildināt izstādi. Lūgumam atsaucās, piemēram, Z.Romanovskis, kurš dāvināja fotogrāfijas.

Šai dienā atcerējās arī aizgājušos. Tika nolikti ziedi Pāvilostas kapsētā pie pieminekļa bojāgājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem.

I.Kurčanova pastāstīja, ka līdzīgi atceres pasākumi notikuši arī iepriekš, tikai tad tie bijuši Kultūras namā. Tagad viņa iedomājusies, ka vecajiem “Dzintarjūras” strādniekiem būtu interesanti atmiņās dalīties agrākajā kantora ēkā. Tādēļ arī uzņēmusies sarīkojuma organizatores pienākumus. Sarīkojumu atbalstīja Sakas Novada dome un piekrastes zvejnieki.

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”

Bijušā zvejnieku kolhoza “Dzintarjūra” darbinieku acīs iezagās asaras, kad viņus uz atmiņām par aizgājušajiem laikiem uzvedināja Zdislava Romanovska dziesmas.

Haralds Lukševics par “Dzintarjūras” laiku raksta hroniku.